Tizleņu Reģistrs

Ne portāls, ne vortāls -
interneta lievenis :)

Belašu ceha feils.
(Suņa rejas kamieļu pakaļām.)

Sākumā cilvēki bija tikai bezveidīga neizteiksmīgu subjektu masa.

Visi citi Dieva lopiņi varēja lepoties ar dažādību: sugu dažādību, akota dažādību, pigmenta dažādību, šņukuru dažādību, pat raksturu dažādību. Tikai cilvēki vienādi kā zefīriņi stāvēja rindā un dumji klanīja galvas. Tādēļ Dievs nolēma sadalīt cilvēkus tautās. Dažām tautām viņš deva prātu, citām dabas bagātības. Pilnīgi bezcerīgas tautas kā atbalstu gaidāmajā globālajā konkurencē dāvanā saņēma fosilā kurināmā iegulas. Lielas iegulas.

Latviešiem Dievs parādīja viduspirkstu. Dievaprāt tie bija izdevušies gana sīksti, lai iztiktu ar pliku neko. Tomēr, izvairoties no čīkstēšanas par diskrimināciju un dubultstandartiem, debesu tēvs latviešiem garajā vēstures ceļā deva līdzi dziesmu.

„Ņemiet dziesmu un dziediet, kad ir labi,” Dievs piekodināja, „kad ir slikti, arī dziediet, bet, ja sūdi ir pavisam lieli, kāpiet augstajā kalnā, stāviet un dziediet! Bēdu lieciet zem akmeņa, ejiet pāri! Ēdiet sēnes!”

Tas būtu par latviešu karmu. Bet nu par krāmiem: vai jūs zināt, cik grūti  >> urbties tekstā...

Labi.
(Kad Dievs nedzird un Velnam po.)

Lāčplēša ielas un Čakenes stūrī atrodas intīmpagrabs „Labi”.

Šis fakts noteikti ir zināms plašāiem sabiedrības slāņiem, citādi bodīte nevarētu būt rentabla un līksmi stabulēt gadu gadiem no vietas. Savukārt ne katrs Čakmarijas staigātājs ir informēts, ka Lāčplēša ielas pretējā pusē lielā, drūmā namā iekārtojusies Latvijas Rakstnieku savienība, Čaka muzejs, Literārā akadēmija un gan jau arī kāds augļotāju midzenis vai NVS valstu vīzu izgādāšanas kantoris, kas vienlaicīgi „iekārto darbā Vācijā” izmisušus bezdarbniekus un ar neiespējamu atlaidi solās sarūpēt uzturēšanās atļaujas lētticīgām Moskovijas blondīnēm.

Tāds nu ir mūsu rakstniecības stāvoklis – tas sarāvies un saņurcījies Čaka memoriālās kāpņutelpas robežās. Kādreiz rakstniecība kopā ar citām izlaidīgajām mākslām aizņēma kapitālistiem Beņjaminiem rekvizēto namīpašumu Baronielā 12. Tajos slavas un spožuma apvītajos laikos radošuma citadelē dienu un nakti zumēja dzīvība – tika noturētas sēdes, svinētas jubilejas un daudzsološi jaunie dzejnieki pa kaktiem kniedēja savas naivās mūzas. Tagad bijušais mākslu templis pārvērsts par pompozu hoteli. Dzejnieku degošajām acīm nav ienākumu, lai tajā uzturētos; arī viņu mūzas vairs netiek ielaistas. Mūzu vietā respektabli vīri kniedē dārgas maukas. Tik dārgas, ka par maukām tās neviens nesauc. Par mūzām arī nē. Un vienīgais viņām zināmais dzejolis ir „In God We Trust”.

Toties pretī Čaka muzejam ir veikals „Labi” un tas ir labi. Čaks atbalstītu.

Jā, un, lai Čakam nebūtu skumji  >> urbties tekstā...

Sīpolu cepšana.
(Pārmērīgi melns humors.)

Smaka, kas rodas, svilinot sīpolus uz kvēlojošas pannas, jeb ēteriskais cepatoksīns (Etheric Cepatoxinum – ECT) ir iekļauts vairākās starptautiskās konvencijās kā nepieļaujams lietošanai militārās akcijās, gūstekņu nopratināšanas laikā un izmantošanai kosmiskajos lidaparātos kā degviela.

1945. gada augustā ASV prezidents Trumens nolēma plaši atzīmēt divus zīmīgus notikumus: savu negaidīto iesēšanos visuaugstajā krēslā pēc patrona Rūzvelta nāves un Vācijas sakāvi. Viņš aprunājās ar padomniekiem, un tie ieteica savienot to ar kādu taustāmu sabiedrisku labumu, tādēļ tika nolemts dot iznīcinošu triecienu ietiepīgajai Japānai, pie reizes liekot tai samaksāt par nejauko uzbrukumu Pērļu Ostai.

Eizenhauers piedāvāja nomest uz Japānas ar ECT pildītus balonus, kam vajadzēja sašķīst 30 metru augstumā, izplatot indīgo smārdu pa visām salām. Nebūdams liels moralizētājs, Trumens jau gatavojās parakstīt ģenerāļa izstrādāto plānu, taču  >> urbties tekstā...

Atvadas no Juglas.
(Blogošana grīdlīstes līmenī.)

Mēs stāvējām Juglas dzīvokļa virtuvē seju sejā, krūti pret krūti kā divi bokseri ringā un apspriedām paredzamo virtuves galda novietojumu Ādažu dzīvoklī, uz kuru taisījāmies pārcelties.

„Apspriedām” – tas būtu politkorektais apzīmējums. Patiesībā mums bija karš. Sieva bija izvirzījusi savu svaigo ideju galda sakarā, kas no manējās atšķīrās par nepilnu radiānu. Dēļ šīs novirzes mēs bijām gatavi ieķerties viens otram rīklē, nogalināt oponentu, nogalināt visus oponenta priekštečus līdz septītajai paaudzei, izsvītrot no arhīviem, katram gadījumam arī pašus arhīvus nodedzināt, pārrakstīt Eiropas vēsturi... Mēs cīnījāmies par ideju. Atgādināšu: mēs bijām Juglā, bet no jauna iekārtojamā virtuve - Ādažos. Mums nebija pat Ādažu virtuves plāna pa rokai, mums nebija konkrēta virtuves galda, par ko runāt – tikai ideja. Nav zināms, vai maz runājām par vienu un to pašu, vai katrs iedomājāmies ko pilnīgi citu.

Esam kopā jau gadu gadiem. Mums ir divi dēli.

Sievas ideja man likās tik slima, ka apjautājos, vai viņa pa kluso nav sākusi skatīties Krievijas propagandas kanālus. Faktiski es viņai atstāju tikai vienu izvēli: doties pie psihiatra vai uz Drošības policiju un pašdenuncēties kā tautas ienaidniecei. Nopietni.

Kad disputs bija attīstījies līdz kodolieroču atkailināšanas fāzei  >> urbties tekstā...

Es nekad vairs nesmiešos par Einšteinu.
(Relatīviskā stresa pēctraumatiskais sindroms.)

Savā ziņā dzīve līdzinās Bargajai Kundzei melnā lateksā ar pātadziņu rokā: dzīve mēdz iepērt.

Tālāk jau ir katra paša ziņā, ko ar iegūto pieredzi darīt: pārdzīvot, izbaudīt vai aizmirst. Kas attiecas uz mani, iespēju robežās cenšos izdarīt secinājumus.

Bet par visu pēc kārtas.

Burtiski vakar noņirdzos par jaunā, bet kaitinoši talantīgā un lielu atzinību guvušā fiziķa Slavas Kaščejeva tēzi, ka „Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets [fizikā] ir beidzies” √*. Puika pat gāja tik tālu, ka salīdzināja sevi ar Viljamu Tomsonu (sauktu arī par lordu Kelvinu), kurš atstājis redzamu pēdu fizikas un matemātikas laukā, taču plašākai publikai pazīstams kā vīrs, kura vārdā nosaukts viens Celsija grāds ar bāzi absolūtās nulles sirdī. Tomsona gaišā tēla piesaiste uz mūžu visneapstrīdamākajai no nullēm noteikti ir acīmredzama zinātnes vīru ironija par viņa smieklīgo ieskatu (19.gs nogalē!), ka fizikā viss ir atklāts. Mani smīdināja doma, ka gadījumā, ja pēkšņi tiktu atklāts vēl kāds „fizikālās grīdas” paveids, to noteikti varētu dēvēt teicamnieka Kaščejeva vārdā.

Tas bija vakar. Tad es vēl atļāvos dzēlīgas frāzes par Relativitātes teoriju un reizēm arī par kvantu mehāniku. Es taču drīkstu to atļauties. Ne jau tādēļ, ka man būtu Nobelis fizikā vai vismaz bakalaurs sociālajās zinātnēs. Ne tādēļ. Vienkārši mēs dzīvojam brīvā valstī, un mums ir tiesības izteikties. Tādēļ. (Jo cik tad var par to jobano politiku!)

Šodien.

Viss ir mainījies. Klausieties:

Es.
Personiski es.
Piedzīvoju.
Relatīvisku efektu kaskādi.
Kas mainīja manu pārliecību.
Par π radiāniem.

Par visu pēc kārtas:  >> urbties tekstā...

Mani feili III.
(Iespējams, skandalozākais modernā laikmeta stāsts.)

Kad Dievs bija radījis pasauli ar visiem lakstiem, lopiņiem un izvirtuļiem, viņš ripināja pār vēl nesagandēto ainavu kāpostgalvu un visur, kur nokrita kāpostlapa, iekārtoja pa naudas kaltuvei. „Es jums, mūlāpiem, parādīšu, kā manos ābolos kost,” viņš pie sevis ļaunatminīgi murmināja, „es jums parādīšu! Domājiet, man nav jūtu?”

No sākuma neviens īpašu vērību šīm iestādēm nepievērsa. Varbūt kāds trilobīts apspricēja ēkas stūri un viss. Bet tad kādu dienu no Ēdenes dārza padzītais pārītis, garlaikoti klaiņojot rajonā un izgudrojot „Kamasūtras” pamatnostādnes, ielīda vienā no Tuvo austrumu kaltuvēm pārlaist nakti un ieraudzīja naudu.

- Fāk, fāk, fāk, - sajūsmā spiedza Ieva, - paskat, kas par mantu. Ou, šit, kas par mantu!
- Vau, - Ādams bija krietni atturīgāks vērtējumā, jo īsti nesaprata atrastās cieto ripuļu čupas nozīmi.
- Kāds „vau”, - protestēja Ieva, tas ir riktīgs „fāk, fāk, fāk”, ne mazāk!
- Nu, oki, lai ir „fāk, fāk, fāk”, - bet ko mēs ar to iesāksim, – jautāja Ādams, kozdams cieta ripuļa malā, - šķiet, šo uz maizes neuzsmērēsi.
- Tu pilnīgi dulls esi, vai tikai izliecies, - Ieva tēloja nezināšanu, jo patiesībā bija pilnīgi pārliecināta, ka Ādams ir totāls oluhs un derīgs tikai smagam darbam, karošanai un agresīvai pumpēšanai saulrietā, par kura skaistumu jelkāda sapratne šajā pasaulē piemita tikai Ievai pašai, - tā ir nauda, saproti, n-a-u-d-a.
- Nu un hulio, ka nauda, - Ādams lūkoja ar ripuli notriekt irbīti lidojumā, - lido labi, tas tiesa. Taču, lai ar to piebeigtu medījumu, būs vajadzīgs baigais sākuma paātrinājums un jāpamaina forma, - šajā brīdī viņam radās doma, ka kaut kur Tālajos austrumos vajadzētu iesēt ķīniešu sēklu, lai būtu, kas izgudro šaujampulveri slepkavošanai un fajansu atejas podiem  >> urbties tekstā...

Pelēkzils uz rozā.(Melnraksta fragments no topošā gabala.)

Kādu dienu Lielais Pēteris sāka domāt. Tas notika tā:

Viņš sēdēja vietā virs autobusa aizmugurējā riteņa, kur četri sēdekļi pa pāriem pavērsti viens pret otru, un urbināja degunu. Pēteris patiesi bija ļoti ražens vīrs, un viņam patika urbināt degunu.

Arī autobusa šoferis bija ražens vīrs. Salīdzināt ar Pēteri viņu gan nekādi nevarētu, tomēr līdzās parastam ofisa dīkdienim, šoferītis stāvētu kā kalns. Degunu viņš neurbināja jau kādus četrdesmit vai piecdesmit gadus, toties ienīda pasažierus, ko sarunās ar kolēģiem dēvēja par gaļu, un vēl vairāk necieta tos gnīdas glaunajos parketniekos, kas mūždien maisījās autobusam pa riteņiem. Savu bīstamo tērauda kasti viņš vadīja nevērīgi, bet ar degsmi, neliekoties ne zinis par bedrēm un pārējiem satiksmes dalībniekiem.

Tikmēr Pēteris sēdēja savos četros sēdekļos, urbināja degunu un neparko nedomāja. Viņš nemēdza domāt. Piepeši, un tas notika brīdī, kad Pētera rādītājpirksts degunā izdarīja deviņdesmit grādu pagriezienu ap vertikālo asi, autobusa ritenis, virs kura atradās četri ērtie sēžamie, ietriecās bedrē - dziļā kā Rīgas mēra melu trauks. Pirksts ietriecās smadzenēs  >> urbties tekstā...

Labais Zigītis.(Puika, kurš neprata risināt dilemmas.)

Tēvs zvilnēja uz sofas un caur kafijas garaiņiem garlaikoti vēroja košas tālrādes ainas.

- Hei, Zigīti!
- Jā, tēvs, - blakus istabā atskanēja dzidra balss un atsteidzās glīts, gaišmatains puika; viņam varēja būt savi deviņi vai desmit gadi.
- Atnes man karoti!
- Tūlīt, tēvs, - un puika aizsteidzās uz virtuvi.
- Ko tu man te tagad atnesi? – tēvs rādījās neapmierināts, kad pēc mirkļa uz kafijas galdiņa nogūlās karotīte.
- Tā ir karote, tēvs.
- Tā ir tējkarote!
- Jā. Tu taču vēlējies apmaisīt kafiju.
- Kā tu vari zināt, ko es vēlējos? – tēvs kļuva arvien ērcīgāks.
- No konteksta. Tev nekā cita, izņemot kafiju, nav.
- Laikam sevi par baigo gudrinieku uzskati, - puikas stūrgalvība bija patiešām tracinoša, - bet tu esi tikai bērns, skaidrs? Tikai bērns.
- Jā, tēvs.
- Atnes karoti!
- Kādu, tēvs?
- Tu esi stulbs? – tēvs izvalbīja acis un sataisīja viņaprāt dumja cilvēka grimasi.
- Es esmu tikai bērns.
- Stulbs bērns tu esi. Skaidrs?
- Jā, tēvs, es esmu stulbs bērns. Kādu karoti tev atnest?
- Nes visas, citādi vēl nedēļu sēdēšu bez karotes.
- Labi, tēvs, - un puika nozuda virtuves virzienā.

Bija dzirdama ēdamrīku graboņa.

- Ko tu dari, – bērna rosību pārtrauca histērisks mātes kliedziens, - tev visi mājās?  >> urbties tekstā...

Mani feili I.
(Kā es nekļuvu par tautas iemīļotu rakstnieku.)

Faktiski biju nonācis pie tās robežas, kur sevi cienošs literāts padarītu neveiksmīgu pašnāvību un nodotos mokošai pļēgurošanai cerībā tomēr nobeigties, lai kļūtu par leģendu un par spīti visam iekūņotos literatūras vēsturē. Bet kas tev deva?  >> urbties tekstā...

Mani feili II.
(Dundura cīņa ar labi nostieptu moskītu tīklu.)

Sakodu zobos bumbiņu un cietu, jo ko gan es varēju gaidīt no intelekta monstriem, kuru dzīslās tek patstāvīga doma un vielmaiņas atkritumi emanē kultūru? Vai lai viņi piedalītos manās netīrajās spēlītēs? Lai kļūtu smieklīgi? Nekādā gadījumā! Pārrunas un sarunas ar teroristiem, ekstrēmistiem un margināļiem ir ne vien principā nepieļaujamas, bet pat varētu kaitēt gara gaismas panteona rezidentu pašrefleksijas transformācijai digitālā kultūrslānī  >> urbties tekstā...

Aiz Koipera joslas un saprāta robežām.
(Teorētiski spriedumi par Juglas anomāliju.)

Juglas rezidenti zina: vietā, kur Murjāņu iela krustojas ar Vangažu ielu, atrodas anomālā zona jeb Juglas Virpulis.

Stingri ņemot, tas nav virpulis, bet neizskaidrojams laikatelpas kropļojums, kas laiku pa laikam satver no Brīvības bulvāra Murjāņu ielā iebraukušu automašīnu, izgriež pa pusloka trajektoriju, piešķir paātrinājumu un palaiž pa Murjāņu ielu sākotnējam pretējā braukšanas virzienā. Vienkārši runājot, Virpulim ar transporta līdzekļiem notiek tā pati mijiedarbība, kas ar Saulei ar komētām. Līdzību pastiprina fakts, ka daudziem braucamajiem tiek novērots atgriešanās periodiskums. Vairumā gadījumu atgriešanās periods ir 24 stundas ar nebūtisku novirzi. Ir arī „vienreizējas komētas”. Acīmredzot tām ir vai nu ļoti izstiepta trajektorija un attiecīgi liels apriņķošanas periods vai arī tās aiziet aiz, tā teikt, „Koipera joslas” uz neatgriešanos.

Nezinātniskā pasaules redzējuma paudēji šo fenomenu mēdz skaidrot ar autovadītāju vēlmi iegriezties no Brīvības ielas pa kreisi Mārkalnes ielā, taču...  >> urbties tekstā...

Ķirzaka cilvēka ādā. (Pirms sēņu lietus skudras pamet savas alas.)

Nav nekā ļaunāka par komandējumiem uz Zemi.

Pēc ilgas un nogurdinošas kratīšanās caur pieciem galaktiskajiem virpuļiem, maldīšanās pa bezgalīgiem gāzu un kosmisko putekļu mākoņiem, nolidojot bīstami tuvu astoņām supernovām un diviem melnajiem caurumiem, tu nonāc šajā nožēlojamajā barbaru pasaulē. Pirmā pietura, protams, ir uz Mēness, doba zemes pavadoņa, kas vienmēr pavērsts ar vienu pusi pret Zemi. Mūsu senči to tā iekārtoja, lai otra puse un līdz ar to mūsu bāze paliktu vienmēr ēnā.

Kad nu esi tur nonācis, sākas baisā procedūra – tev jāielien Zemes dominējošās sugas, cilvēka, ādā. Tas ir briesmīgi! Te man jāatgādina, ka šī rase nav vis reptiļi kā mēs, bet zīdītāji, pie tam vēl primāti un, kas ir ļaunākais, viņiem nav astes! Ko darīt, nākas nomest savējo un palikt bez organisma uzkrātajām rezervēm. Sekas? Jāēd trīs četras reizes diennaktī, pastāvīgs nogurums un slikts garastāvoklis. Un pie visa klāt neērts skafandrs, kas ārēji līdzinās cilvēka ķermenim, bet iekšā piestūķēts ar visām tām ierīcēm, kas nodrošina tērpa darbu. Labi, ka esam ieradinājuši vietējos lietot dažādas mugursomas un pleca somas, tur iespējams nemanāmi izvietot akumulatorus ārpus „ķermeņa”.

Tādas tās lietas.

Atminos, toreiz bija mans trešais nosūtījums Zemes virzienā. Mēness bāzē mani sagaidīja glīta ķirzaciņa, kuru agrāk nebiju manījis.  >> urbties tekstā...

Nilandrs Ušamers lieliskais.(Sezonālo pozitīvisma deju ekspozīcija aušīgā neoreālisma gaismā.)

Vēl ne tik sen pastāvēja visai parasta prakse, kas ļāva darba devējam reizi gadā apbalvot izcilākos darbiniekus ar karjeras turpināšanu; tika pieļauta darba līgumu slēgšana uz termiņu, parasti līdz gada beigām. Daži to izmantoja, citi nē.

Manā paziņu lokā ir viens „pareizais un centīgais” uzņēmējs, kas iespēju robežās visu dara saskaņā ar mārketinga un menedžmenta rokasgrāmatām. Filips Kotlers viņam ir Dieva vietā. Sēžoties pie pusdienām viņš tā arī saka: „Pateiksimies Filipam par dienišķo maizi, ko viņš mums sagādājis šodien!”. Maikla Meskona krūšutēls stāv viņa kabineta tālajā kaktā, kur ikdienišķie fen-šui apsēsteņi mēdz novietot pūķa vai bruņurupuča skulptūriņu. Viņa uzņēmumam ir ISO sertifikāts, viņa ražojumi ir CE sertificēti un uz naktsgaldiņa viņš glabā uzņēmuma „Vadības Rokasgrāmatu”. Tāds, lūk, vīrs. Edgars.

Vai gan kāds varētu šaubīties, ka Edgars gada nogalē veic darbinieku atestāciju? Protams, veic!

Reiz, pirms dažiem gadiem, kad tādas atestācijas likme bija darba līguma pagarināšana, man savās pirmssvētku gaitās gadījās iemaldīties pie šī jaukā cilvēka tieši darbinieku vētīšanas periodā. Kā jau visiem tādiem edgariem, viņam piemīt nedaudz ekshibicionistiska vājība izstādīt savu pareizību apkārtējo apbrīnai. Tādēļ nevis tiku padzīts no būtībā intīmās intervēšanas procedūras, bet tieši otrādi – viņš mani mudināja piedalīties „pieaicinātā eksperta” lomā. Neesmu nekāds nadzīgais teātra apmeklētājs, tomēr laiku pa laikam labprāt noskatos kādu izrādi. Šī solījās būt aušīgā neoreālisma garā, un es paliku.

Edgaram ir birojs, rūpnīca, norobežots zemesgabals ar visām izrietošajām sekām – ūdensvads, kanalizācija, elektropieslēgums, sakari, autoparks, uzkopšana, sniega tīrīšana, atkritumu izvešana, sīkie remonti un Nilandrs Ušamers.

Who is Nilandrs Ušamers? ...  >> urbties tekstā...

Es, anonīmais interneta komentētājs...(Viegli pornogrāfisks atgadījums atbalsta grupā.)

Kad visi bija sanākuši un sasēduši glītā aplī, vakara vadītājs, uzvalkā ģērbies, kopts un nolaizīts nelietīgam advokātam līdzīgs vīrietis svinīgi piecēlās kājās un teica ievadrunu.

- Labdien! Es esmu pašpasludināts psihoterapeits un koučs Kristiāns Zābaciņš, bet, lūdzu, sauciet mani par Moderatoru. Khm... Khm... Šovakar esam sanākuši šajā atbalsta grupā, lai risinātu kādu jūsu kopīgu problēmu, proti, atkarību no komentēšanas interneta portālos, vortālos, soctīklos un visur citur, kur vien ir poga „Pievienot Komentāru”... Khm, khm... Jūs esat šeit, lai cīnītos ar savu atkarību, tādēļ palūgšu visus pēc kārtas pulksteņa rādītāja virzienā piecelties kājās, sasveicināties, nosaukt savu nikneimu, īsi pastāstīt par sevi un piebilst: „Esmu atkarīgs no anonīmu komentāru publicēšanas internetā.”
- Es vēlētos precizēt, - sparīgi iejaucās izspūris, bārdains četrdesmitgadnieks pelēkā vilnas džemperī, - pulksteņu rādītāja virzienā, skatoties no augšas vai apakšas?
- No kreisās uz labo, idiņ, kā Saule debesīs - viņam nekavējoties izsmējīgi attrauca kārns, pumpains un garmatains pusaudzis platā, melnā tēkreklā ar zaļu miroņgalvu uz vēdera, - laikam skolā neesi gājis, jā?
- Sīkais, pieraujies, - vīrs džemperī nepalika parādā, - man inženiera diploms bija kabatā jaut tad, kad tavs papucis vēl tikai onanēt mācījās!
- Stop! Stop! Stop! – pusaudža atbildes gājienu izjauca psihoterapeita kliedziens, - lūdzu nepāriesim pie personībām un nenovirzīsimies no temata, tas ir... ē-ē... saglabāsim fokusu uz mūsu kopējo mērķi, cīņu ar atkarību! Labi?

Strīdnieki apmainījās dedzinošiem skatieniem, tomēr pieklusa.

- Tātad tā, - turpināja vakara vadītājs, - lai nebūtu pārpratumu, sāksim no jums...  >> urbties tekstā...

Es brāļa roku tevīm stiepju.(Kāds vārds Lemberga aizstāvībai.)

Dievs mans liecinieks, neesmu Lemberga kunga elektorālais subjekts.

Ja jūs pajautātu tam pašam Dievam, viņš jums apstiprinātu arī, ka jau sen klusībā esmu kārojis uzrakstīt indīgu rakstu par Latvijas politikas fenomenu - Lemberga kungu, taču mūždien mani kavēja cunftes brālība, ar to domājot mūsu kopējo piederību jokdaru klanam. Tik vien tās atšķirības, ka es aprobežojos ar rakstīšanu, bet viņš ir populārs runājošā žanra komiķis. Vārna vārnai... Ko nu vārnas! Pret mani viņš ir kā klints pret zvirbuli – es pat nespētu to pārlidot, lai apķēzītu no gaisa.

Un pat, ja es to varētu... Lemberga kunga advokāti... Kā saka Āfrikā: „bēgt no ziloņa nav negods”. Jūs taču saprotiet.

Bet nu viss pēkšņi ir mainījies. Esmu uzzinājis stindzinošus faktus, kas liek pavisam citā gaismā uzlūkot šo brīnumaino un bezgala skumjo personību ...  >> urbties tekstā...

Pēdējais ledus. (Ekotrilleris ar dažiem fantasy elementiem.)

Kādu dienu manā galvā sarosījās kārtējais stāsts. Šoreiz nemiera iemesls bija ledus. Tas pats ledus, kas pēc dažām ziņām arvien straujāk turpināja izzust no arktiskās cepures un draudēja jau pavisam drīz atstāt planētu ar šķidru galvvirsu. Mani pēkšņi piemeklēja satriecoša vīzija – pēdējais aisbergs, pavisam neliels, kādus divdesmit metrus caurmērā, un uz tā bārdains, satuntuļojies vecis ar Greenpeace karogu un lielu mugursomu. Pēdējā ledus sargs - viņš pat neslēja telti, negatavoja pārtiku un centās lielāko daļu laika turēties kājās un elpot vertikāli uz augšu, lai pasargātu svēto ledus kluci no katra enerģijas džoula, kas varētu tuvināt tā izkušanu.

Nu, labi. Stāv vecis uz ledus. Sargā. Viņš ir laimīgs, jo ir pierādījis savu taisnību. Viņš ir nelaimīgs, jo tas sūda ledus tiešām tūdaļ būs tu-tū. Viņš ir laimīgs, jo ir pēdējā ledus sargs un tas ir viņa dzīves piepildījums. Viņš ir nelaimīgs, jo tāds ir viņa dabiskais dvēseles stāvoklis kopš dzimšanas.

Kas vēl? Ā! Tas tak pēdējais ledus...  >> urbties tekstā...

Atvadas no Mezozoja. (Labi zināms stāsts par kādu senu reformu.)

Kad Māte Evolūcija ņēmās reformēt dinozaurus, tie viņai pārmeta kompetences trūkumu, draņķīgu komunikāciju un lūdza demisionēt...  >> urbties tekstā...

Atklāta tipa vēstule Bērziņam. (Pensionārs–optimists dalās domās ar prezidentu.)

Sveiks, kolēģi!

Rakstu Tev šajā valstij un tautai sarežģītajā laikā kā pensionārs pensionāram, vēloties atbalstīt Tevi, Tavus gudros darbus, vārdus un domas.

Vispirms teikšu Tev tā, Bērziņ: nav nekādas, nolādēts, nabadzības – tur Tev taisnība. Jā, apkārt ir čīkstētāji un pīkstētāji, bet kas viņiem liedza privatizēt banku, uzbūvēt viesu namu, piekaut žurnālistu un dabūt labu pensiju? Neviens neliedza! Slinkums un čīkstēšana liedza - vot, kas liedza.

Nu, es varbūtās arī ne piecus tūkstošus pensijā saņemu, bet nesūdzos. Nabags neesmu. Re, man bļoda netīra, tātad esmu ēdis. Tonedēļ man trīs reizes bļoda ir bijusi netīra, nevaru sūdzēties. Pēc tam gan bļodu sasitu. A huļi man netīra bļoda? Līdz pensijas dienai tāpatās neēdīšu, ja nu vienīgi pie veikala atradīšu ko pagraužamu.

Es tak saku – dzīvot var...  >> urbties tekstā...

Sūds (Stāsts, kuru nebija vērts rakstīt.)

Naktī tumsas un miglas aizsegā galvaspilsētas parkā bija uzradies Sūds. Tas nebūtu nekas ārkārtējs, ja vien būtu parasts suņa, kaķa vai baloža mēsls, taču šis organikas pikucis izmērā varēja sacensties ar nelielu katedrāli vai turīga mikrokredītu izsniedzēja villu.

Pirmais brīnumu piefiksēja parka kopējs, kas rīta agrumā atbrīvojot zaļās dabas pleķīti no iepriekšējās dienas sanestā kultūrslāņa, gatavoja to austošās dienas slodzei. Vispirms viņam likās, ka kāds aizmirsis milzīgu piepūšamo atrakciju, tomēr raksturīgais aromāts un virsmas struktūra nemaldīgi lika noprast, ka darīšana ar neredzēti lielu ekskrementu. Jā, pat pavirša apskate liecināja, ka tā nav vis zālienā bezatbildīgi izgāzta atejas krava, bet gan viens izcils vienums.

Pakasījis rāceni, dārzkopis zvanīja priekšniecībai. Samiegojusies priekšniecība izlamāja darbinieku par agro zvanu, apvainoja alkohola un halucinogēnu lietošanā dienesta pienākumu pildīšanas laikā un nobeidza tirādi ar tiešiem draudiem uzsākt darba līguma laušanas procedūru. Nākamais zvans bija pazīstamam reportierim no dzeltenās preses aprindām. Lai arī būdams pie stiprām paģirām, tas piekrita atbraukt un uzmest aci noslēpumainajam priekšmetam.

Pēc dažām stundām Sūda pakājē valdīja pamatīga kņada. Reportieri, fotogrāfi, operatori un cilvēki ar garos kātos iekarinātiem spalvainiem mikrofoniem bija apsēduši iekoptos apstādījumus un drudžaini strādāja, lai dabūtu satraucošo stāstu rīta ziņās. Parka kopējs, kā jau pirmatklājējam nākas, bija uz izķeršanu pie intervētājiem. Viņa paziņa, dzeltenās preses reportieris, savukārt uzņēmās koordinātora un preses sekretāra lomu, cenzdamies vispārējo zumēšanu pakļaut savai gribai un iebāzties ar uzpampušo ģīmi un komentāru katrā TV kamerā.....  >> urbties tekstā...

Prezident, nāc ārā! (Politiskās atejas apkopēja piezīmes.)

Civilizācijas vēsturē zināmi daudzi triumvirāti, piemēram, Oktaviāns, Lepids un Marks Antonijs (nemaz nerunājot par Kleopatru); trīs musketieri (nemaz nerunājot par D’Artanjanu); trīs vīri laivā (nemaz nerunājot par suni); trīs oligarhi zoodārzā (nemaz nerunājot par Prezidentu)... Tādēļ diezin vai stipri jābrīnās, ieraugot trīs svarīgus onkuļus stāvam iepirkšanās centra tualetē līdzās pie pisuāriem. Tieši otrādi – nav labākas vietas, kur „nejauši” sastapties un „spontāni” apmainīties viedokļiem jaunā valsts galvas ievēlēšanas sakarā....  >> urbties tekstā...

Govju likums. (Kad suņiem nav ko darīt, tie rej uz karavānu.)

Parlamenta spīkers sēdēja sava likumdošanas tempļa bibliotēkā ar avīzi rokā, malkoja kafiju un likās - bija iegrimis lasīšanā. Uzmanīgs vērotājs, protams, tūdaļ pamanītu stingo sejas izteiksmi, sevī vērsto skatienu un citus ķermeņa valodas (vai drīzāk mēmuma) elementus, kas liecināja par pamatīgu apjukumu. Neuzmanīgam vērotājam pilnīgi pietiktu ar otrādi apgriezto avīzi .

Problēma bija uzradusies no rīta tieši plenārsēdes sākumā, kad spīkers atvēra savu „dziesmu grāmatu” un grasījās iepriecināt deputātus ar dienas debašu tēmām, taču grāmatā nebija nekā, ko vēstīt. Tā bija tukša kā premjera runa. Parlaments miegainā vienaldzībā gaidīja darba uzdevumus, bet priekšniekam nebija ne pašas niecīgākās idejas. Viņš ar bargu aci pavērās uz parlamenta sekretariāta vadītāju. Acs baltums burtiski kliedza: „Ko tas nozīmē?!”, kamēr augšup parautais uzacu loks nodevīgi pauda sunisku lūgumu pēc palīdzības...  >> urbties tekstā...

Paņem sotaku, Ņil! (Ņils un Jaņis cīnās erudīcijas šovā)

Nupat atklātībā nopludinājusies erudīcijas šova „Paņem sotaku, LOH, ja vari!” 18. novembra svētku raidījuma stenogramma. Pats raidījums diemžēl netiks rādīts, jo kaut kas sabrucis horizontālajā taimkodā.

Darbojas:
Moderators – kārns, blonds hipsters tipiskās brillēs.
Ņils – jauns vīrietis melni dzeltenā treniņtērpā un padumju bērna smaidu. Lietišķās brillēs.
Jaņis – padzīvojis resnis ar reti nozūdošu aizvainojuma un sāpju grimasi sejā. Bez briļļu.
Konsultanti - Divi omulīgi resnīši džemperos. Smird pēc šņabja un kaviāra. Acis bez briļļu, bet izvalbītas.
Nodokļu Inspektors - Sausiņš nenosakāmas krāsas uzvalkā un ļauni zibošām kontaktlēcām.


Moderators: Lūk, mūsu svētku spēles dalībnieki – saldais pārītis Ņils un Jaņis.

(Pa vārtiem rokās sadevušies laimīgi smaidot skrien divi spēlētāji. Ņils raiti aulekšo pa priekšu velkot nopakaļ tusnošo Jaņisu. Nonākuši pie spēles galda, abi mīļi apskaujas.)

Moderators: Nu, vai esat gatavi vinnēt 100 000 eiro?
Ņils: Jā, man patīk sacensības. Umpapā, tralalā!(Dīdās izdarot čuk-čuk kustības ar dūrītēs savilktām rociņām.)
Jaņis: Es labprāt kādreiz pa sotakam paņemu. Bet jūs jau noteikti piemānīsiet. (Demonstrē ļoti nelaimīgu smaidu.)
Moderators: Protams! Nu tad sāksim mūsu svētku spēli! Re! Uz galda ir 100 000 eiro. Tie ir jūsu!
Jaņis: Вļā, es taču teicu, ka mēs vinnēsim! Ņils, ņemem naudu, braucam pie tavas presenes!
Moderators: Paga, paga! Jums uz to naudu vispirms jāspēlē!
Jaņis: (Savelk mežonīgu sāpju grimasi.) Es taču teicu, ka piemānīs.
Ņils: Nu, tā, bļа, čista ir diskriminācija!
Moderators: Kungi, palūgšu jūs nelamāties. Spēles noteikumi paredz, ka jums ir jāspēlē. Tad kā būs, vai spēlēsiet?
Ņils: Nu, labi labi. Paskatīsimies...  >> urbties tekstā...

Jānītis un revolūcija.(Juglas bērnu cīņa pret iluminātu varu)

Sveiki! Mani sauc Jānītis un es dzīvoju ciematā starp mežu un ezeru. Ciematu sauc Jugla. Aiz meža ir Alfa un tur ir Makdonalds un daudz veikalu. Vēl tālāk ir Rīga. Lai tiktu turp, jābrauc ar tramvaju vai autobusu un līdzi jāņem mamma vai tētis.

Parasti es esmu dārziņā vai spēlējos sētā ar citiem bērniem. Reizēm ar mums spēlējas arī Hermanītis no blakus sētas. Viņam ir ļoti gudrs tētis un zina par daudzām noslēpumainām lietām, ko citi pieaugušie nezina. Kad viņš piedzeras, sēž ārā uz soliņa un stāsta pārējiem onkuļiem par zonu 51, par hārpu, par masoniem, sorosītiem un bāzēm Mēness otrajā pusē.

Vienu dienu viņš stāstīja par iluminātiem, kā tie paši neko nedara, dzīvo zili zaļi un nozombē visus cilvēkus, lai tie viņiem atdotu savas mantas un barotu, un tik labi maskējas, ka cilvēks iluminātu neatpazītu, pat ja tas stāvētu deguna galā.

Nekas nav tā, kā izskatās, viņš teica, mācieties ieslēgt smadzenes un domāt! Tad viņam uznāca vēmiens un viņš aizrāpoja uz krūmu pusi, bet Pēterīša opaps teica, nabaga cilvēks, nu jau laikam pēdējās smadzenes atstās zālienā.

Kad aizgāju mājās, teicu tētim, lai viņš beidz skatīties televizoru, ieslēdz smadzenes un sāk domāt. Tētis aizrijās ar siera standziņu un tad dzēra daudz alus, lai atgūtos...  >> urbties tekstā...

Jānītis iet bērnudārzā. (Tautas tradīcijas bērna acīm)

Sveiki, es esmu Jānītis. Man ir pieci gadiņi un es eju bērnudārzā. Mums ir baigi foršais dārziņš, jo vienmēr ir kaut kas interesants, ko darīt, tāpēc, ka mēs mācāmies par visādām tautas tradīcijām, tas ir ļoti jautri.

Es jau sen zinu, ka gads vienmēr sākas ar Jaunā gada gaidīšanu. Tas parasti atnāk, kad esmu mājās un tētis atkal ir piedzēries un miegā ēd rosoli turpat pie galda, tāpēc par to vairāk nestāstīšu.

Pēc tam, kad mamma ar tēti ir beiguši svinēt Jauno gadu un es atkal eju uz dārziņu, pienāk vēl vieni Ziemsvētki un vēl viens Jaunais gads, bet mēs dārziņā tos nesvinam. Audzinātāja teica, ka tos svin bērni no krievu dārziņa, bet mājās, jo viņu mammas un tēti jau kopš iepriekšējā gada nogales ir aizņemti ar svinēšanu un viņiem nav spēka atvest bērnus uz dārziņu.

Kā nākamo mēs vienmēr ļoti gaidām Valentīna dienu. Tad mūsu dārziņa puikas zīmē sirsniņas un dāvina meitenēm, bet pēc tam mēs spēlējam dakteros. Resnais Ivariņš uzzīmēja sirsniņu Annas tantei no virtuves un teica, gribu redzēt tavus pupus, beibe. To viņš bija redzējis televizorā. Annas tantei izkrita katls no rokām un tajā dienā nebija jāēd viņas negaršīgā zupa.

Pēc Valentīna dienas pienāk meteņi un pelnu diena...  >> urbties tekstā...

Visi Juglas dievi... (Nemieri 6. tramvajā)

Darbīgam un aktīvam cilvēkam, tādam kā es, visai bieži gadās rīta kafiju malkot nevis mājās, bet vietā, kur to aizvedis iepriekšējās dienas lieliskais vakars. Ja jūs saprotiet, ko es ar to domāju...

Tā nu vienu rītu, padzēris kafiju, atvadījies no viesmīlīgās namamātes un izniris uz ielas, konstatēju, ka esmu kaut kur „Juglas centra” apvidū. Zinātāji nojauš, ka runa nav par Juglas centru, bet veikalu pašā Juglas un Rīgas nomalē. Nosaukums „Lauku bode” tam labāk piestāvētu. Bet pie velna veikalu! Ne tas bija mans mērķis. Pārredzamā laika posmā vajadzēja nokļūt līdz LMT būdai pie VEF kultūras nama.

Sameklēju 6.tramvaja galapunktu un priecīgs konstatēju, ka viens laipni atvēries skrituļdzelzis tur jau stāv. Pieliku soli un – cibric! – kā tāds Lieldienu zaķītis iekšā biju.

Ar to šo stāstu varētu beigt, taču nē – nevar!  >> urbties tekstā...

Rīgas ietves. ("Juglas dievu" antiversija vulgarizētā Kafkas mērcē)

Kādam lielisks vakars atnes interesantu rītu, citam otrādi – labi sākusies diena beidzas ar murgainu vakaru.

Lūk, viņš – atbildīgs pasažieru pārvadājumu nozares darbinieks, blondas miljonāres neuzticīgais laulenis, tauku piciņa no sabiedrības krējuma, pozitīvās korupcijas teorētiķis, taktiķis un praktiķis – viss vienā - Leo Bembis (lūdzu sveikt ar aplausiem un gavilēm! – Red.piez.), viegli iereibis, vakarā, nepazīstamā rajonā, izmests no mašīnas, sēdēja uz ietves apmales un klusi lādēja vulgāro blozgu, kas bija viņu tā pazemojusi.

Līdzās mētājās dārgs mobilais tālrunis, no trieciena pret asfaltu iekšēji sabrucis un pilnīgi zaudējis kā funkcionalitāti tā glamūru – gluži kā ļauna karikatūra par savu saimnieku, kura smalkā žakete kombinācijā ar Ķīnā ražotu haute couture T-kreklu nu vairs neradīja dendija vai snoba iespaidu. Drīzāk atgādināja, kādu, kas svinīgam gadījumam par godu īslaicīgi atteicies no ērta „Adidas” treniņtērpa un baltām krosenēm.

-Ja tev tik svarīgi bazarēt ar sievu, ka nevari trubu izslēgt manā mašīnā, tad ej dirst! – Tas bija pēdējais, ko Leo dzirdēja no lecīgās mīļākās.  >> urbties tekstā...

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!