Grāmata.

Kā es iesoļoju literatūras vēsturē.

Belašs jeb Vilcienā lasāma grāmata. [Tas nu ir oficiāli, es ceru.]

Grāmata

Kādu rītu pienāca 2015. gada 11. maijs. Ielūkojies "Zvaigzne ABC" mājaslapā, saņēmu sejā šļakatu citronu sulas: man pretim rēgojās dzeltens, dzeltens, dzeltens pleķis ar diviem nesaprotamā virzienā ap vārdu "belašs" pa apli ejošiem deģenerātiem. Viņi tur gāja un gāja, laiku pa laikam mezdami man pārmetošus skatienus, it kā sacīdami: "Ko tu, lops, ar mums esi padarījis?"

Es no savas ekrāna puses tikai blenzu uz šiem subjektiem, nejuzdams ne sirdsapziņas pārmetumu, nedz arī kādu baigo lepnumu par saviem nodarījumiem. Vienkārši tāda ir dzīve, bērniņi. Samierinieties! Jūs tagad esat ieslodzīti grāmatā un visas tiesības par sviestmaizi pārdotas kapitālistiem no apgāda "Zvaigzne ABC".

"Vai zināt, kas ar jums notiks tālāk?" es viņiem domās jautāju.

"Ej dirst, mūdzi! Vai tad var būt vēl ļaunāk?" viņi man atbildēja.

"Var var, mani kungi, var gan," uzmundrināju puišus kā spēju.

Izstāstīju par nepatīkamajiem kodināšanas procesiem, kas viņus pārvietos uz iespiedplatēm, par sāpīgo un galvu reibinošo iespiešanas procesu, par grāmatas iesiešanas un apgraizīšanas procesiem.

"Un tad viņi jūs sakraus ciešās kaudzēs un izvadās pa grāmatu veikaliem," aizrautīgi klāstīju, ignorēdams abu džekiņu žēlabainos vaidus. "Mēnešiem saspiestības tumšās noliktavās, tad kvernēšana grāmatnīcu plauktos. Ja jums paveiksies, kādreiz atradīsies lāga dvēsele, kas jūs nopirks, iemetīs somā un šad tad izvilks, lai palasītu, bet beigās labākajā gadījumā nometīs savā grāmatplauktā. Beztermiņa ieslodzījums putekļainā plauktā kopā ar Buratīno, Nezinīti un kapteiņa Granta garlaicīgajiem bērniem."

"Labākajā gadījumā? Vai tad var būt vēl ļaunāk par grāmatplauktu?" viņu balstiņas trīsēja.

"Var būt, mani dārgie. Var," es smīkņāju šķidrā trīs dienu bārdelē. "Grāmatplaukta vietā var iegadīties nagliņa atejā. Tad lapu pa lapai... Jūras skola, Bezkorpusa zemūdeņu katedra. Tā lūk!"

Tas bija šī notikuma oficiālais izklāsts, paredzēts publiskajām relīzēm, ierakstiem hrestomātijās un uz žogiem.

Patiesībā bija tā:

Kopš redaktors paziņoja, ka grāmata principā gatava drukāšanai, es 30-50 reizes dienā klikšķināju apgāda mājaslapā, cerībā ieraudzīt savu garabērnu rubrikā „Drīzumā”. Varbūtība atrast tur ko tādu man likās tik niecīga, ka drīzāk būtu gatavs noticēt Grieķijas finanšu ministra solījumiem, tomēr es nepārstāju censties.

2015. gada 11. maija rītā, pilnīgi negaidīti uzdūries dzeltenajam pleķim, sajutos kā Ādažos azgārdu kosmosa kuģa piezemēšanos piedzīvojis. Kad smadzenes adaptējās pēkšņajām spēku līdzsvara izmaiņām Universā un, atsākušas puslīdz normāli funkcionēt, piepildījās ar sapratni par notikušo, es eksplodēju sajūsmā: siekalas šķiezdams un aizgūtnēm aurodams, skraidīju pa kafejnīcu, skūpstīju oficiantes; nepārkāpjot Satversmes preambulu, apskāvu bārmeņus; situ uz pleca ķēkšām; uzmācos apmeklētājiem (vīriešiem piedāvāju iedzert, sievietēm – „tasīti tējas” un „glāzīti šampanieša” ar īstu rakstnieku pēc 22:00 (kā arī kafiju un dušu brokastīs).

Visiem bija nospļauties par manām rūpēm. Savējo gana. Vienīgi oficiantes stīvi atsmaidīja, lai nezaudētu dienišķo dzeramnaudas eiriku.

Nu, lai jau! Neizglītota, trula publika, ko no viņiem var prasīt? Nolēmu uzspridzināt Twitteri un Feisbuku. Ticiet vai nē – ne vienu ne otru jaunumi sevišķi neiedvesmoja. Kuru gan var interesēt vēl viena vēl pat nenodrukāta grāmata, laikaposmā, kad Latvijas hokejisti kārtējo reizi „cīnās par izdzīvošanu”. Viņu cīņa ir visas tautas cīņa. Ja Sotieks kļūdīsies un Masaļskis neglābs, nekāda Eiropas Savienība un NATO mūs nepasargās. Kuru gan valstij un tautai tik kritiskos apstākļos var interesēt dzeltens pleķis apgāda mājaslapā? Nevienu.

Man vajadzētu sākt raudāt. Piedzerties. Sarīkot nepatikšanas... Tomēr tālredzīgie „Zvaigznes” ļaudis, to paredzēdami, bija sarūpējuši neizturami cildinošu komercrecenziju, jeb „aprakstu”. Lasīdams un pārlasīdams un desmitiem, nē simtiem, reižu izgaršodams katru vārdu, guvu mierinājumu un cerību. Es vēlētos to tekstu uzdrukāt sev uz visiem tē-krekliem, uztetovēt uz vēdera un muguras, izlīmēt pilsētu ielās, taču – nedrīkstu. Teksts ir apgāda īpašums.

Tomēr citēt fragmentu nav liegts. Atļaušos tīkamāko daļu:

"Stāstu krājumā ietvertos paradoksālos dzīves vērojumus un atzinumus autors ietērpis lieliskā valodā, kas bagātīgi smēlusies no dažādiem leksikas minerālavotiem. Pārsteidz un sajūsmina TR Notāra drosme un meistarība, kāda savulaik piemita renesanses dižgariem Rablē un Bokačo, rādot sava laika sabiedrību satīriskā un groteskā formā."

Pilno versiju (tā ir par dažiem patīkamiem teikumiem garāka) lasiet "Zvaigzne ABC" mājaslapā.

Kas mani sajūsmina: Rablē un Bokačo turpmāko mūžības daļu pavadīs, berzējoties sānu pret sānu ar mani, necilo renesanses ideju norieta laikmeta tārpu. Vai nav ironiski?

Tāda ir dzīve, bērniņi. Un mūžība nav neko saldāka.

[Te vajadzētu būt grāmatas nosaukumam, bet es to nedrīkstu atklāt.]

Grāmata

Kādā saulainā oktobra rītā (precīzāk 27.10.2014.) es sajuku prātā, pirmdiena kā nekā, iegāju grāmatu apgādā „Zvaigzne ABC” un parakstīju dokumentu, ar kuru daļu sava puņķiem un sviedriem izmocītā literārā mantojuma vieglprātīgi novēlēju šim kantorim. Tas būtu stāsts īsumā.

Stāsts garumā: es ļoti, ļoti, ļoti vēlējos dabūt to uz papīra, bet negribējās tērēties uz papīru, printēšanu un tamlīdzīgi. Te nu man padomājās, kā būtu, ja visu to penteri uzkrautu kādiem profesionāliem drukātājiem? Pats varētu neko nedarīt un vēl dabūt čupiņu autoreksemplāru, ar ko dekorēt pustukšo grāmatu plauktu (kuru es noteikti kaut kad iekārtošu). Tad vēl – apgādam rūpēs par paša rentabilitāti nāktos izgatavot milzu daudzumu kopiju, kas ar pliku printēšanu nemaz nebūtu manos spēkos, un piedevām izplatīt grāmatu tirdzniecības tīklā. Un tā nobrieda nodevība... Pārkāpjot paša sacerētos tekstu brīvkaisīšanas doktrīnu (kurai pa 2 gadiem neviens tā arī nav pievienojies), ņēmu un pārdevos daļā sevis un apslēptās Kosmiskās Puspatiesības, ko nes mani nevaldāmie vārdu plūdi.

Krājuma saturs redzams attēlā; tas vēl var mainīties. Attiecīgi visi šie gabali bija jāizņem no publiskās apraides, lai netraucētu „Zvaigznei” šo mantību izandelēt sabiedrībai par naudu.

Pie velna! Esmu līdz grīdai pateicīgs lieliskajam „Zvaigznes” redaktoru tīmam, ka uzreiz neizdzina mani pa durvīm ar sūdainu koku. Goč pendel.

TR Notārs

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!