Ainārs

Cietā piezemēšanās padomju stilā

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 23/09/2010, ORB.lv



Pirms gadiem, tajos laikos, kad zāle bija zaļāka, šņabis dzidrāks un karogi sarkanāki, pazinu kādu džeku, Ainārs vārdā. Viņš strādāja par krāvēju lielā mēbeļu veikalā. Patiesībā jau nekāds baigais krāvējs nebija, es pat teiktu – draņķīgs krāvējs. Drīzāk sīks blēdis, bet izveicīgs gan. Spriediet paši!

Puisis bija iemanījies izpildīt šādu triku: stāv, piemēram, divi krāvēji pie milzīgas kastes un, rokas plātīdami, ilgstoši diskutē par tās pacelšanu un iekraušanu mašīnā. Ja nu gadās, ka garām iet priekšniecība, Ainārs tūdaļ ir klāt ar lielu bļāvienu: „Nu, veči, tak beidz gumiju stiept! Davai, tūlīt es to kasti viens pats paraus gaisā un iemetīs furgonā. Paiet ka malā!”, un atrotītām piedurknēm, pirdieniem dunot, ķeras kastei pie stūra, bet tikko priekšniecība prom, tā šis arī nomet kasti un dukurē tālāk – pie nākamās tādas kastes.

Nav dzirdēts, ka Ainārs reāli kādu kasti būtu pacēlis, taču ar dižošanos par saviem leģendārajiem veikumiem kravu pārvietošanas jomā viņš pavisam noteikti bija Rīgā. Un nekad neaizmirsa uzsvērt: kamēr visi tikai runā, es daru!

Kādā TV pārraidē viņš padzirdēja krievu desantnieku devīzi „Никто, кроме нас!” un pārvērta to par savējo. Blēdim patika nostāties pie citu krāvēju glīti uzkrauta vāģa un, priekšniecībai dzirdot, pacilāti skandināt: „Es. Kurš gan cits?”.

Taču romantiskais ekspeditora darbs nespēja sniegt jaunajam censonim pilnīgu garīgu gandarījumu, tādēļ viņš visai bieži atprasījās no darba un nodevās savam īstajam aicinājumam – pirkt un pārdot „šmotkas” Rīgas ielās un krogos.

Aināra biedrs lupatu biznesā bija kāds Ēriks, kurš teicās strādājam par mākslinieku kinostudijā. Tā bija gandrīz patiesība. Ar „iesmērēšanas metodi” izslīdējis cauri Mākslas akadēmijai, viņš tiešām bija iekārtojies kinostudijā par noformētāju. Realitātē tas nozīmēja – rekvizitora asistents, kuram jāskraida pa veikaliem un jāmeklē visādi lēti štrunti, ko „ielikt kadrā”. Ar mākslu, kā redzams, tur bija visai maz sakara, toties daudz brīva laika gan un maģiskais „kinošņika” statuss, kas komplektā ar izteiksmīgu muldēšanu par saviem titāniskajiem veikumiem kino un mākslas pasaulē Ērikam nodrošināja neapstrīdamu autoritāti zināmās pumpainu un garmatainu studentu aprindās. Daudzi viņu padevīgi dēvēja noslēpumainā vārdā: „guru”.

Šī stāsta pilna un rediģēta versija nu pieder apgādam "Zvaigzne ABC".
Sīkāki paskaidrojumi šeit

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!