Atvadas no Juglas.

Blogošana grīdlīstes līmenī.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 02/04/2015, Blogger.com



Mēs stāvējām Juglas dzīvokļa virtuvē seju sejā, krūti pret krūti kā divi bokseri ringā un apspriedām paredzamo virtuves galda novietojumu Ādažu dzīvoklī, uz kuru taisījāmies pārcelties.

„Apspriedām” – tas būtu politkorektais apzīmējums. Patiesībā mums bija karš. Sieva bija izvirzījusi savu svaigo ideju galda sakarā, kas no manējās atšķīrās par nepilnu radiānu. Dēļ šīs novirzes mēs bijām gatavi ieķerties viens otram rīklē, nogalināt oponentu, nogalināt visus oponenta priekštečus līdz septītajai paaudzei, izsvītrot no arhīviem, katram gadījumam arī pašus arhīvus nodedzināt, pārrakstīt Eiropas vēsturi... Mēs cīnījāmies par ideju. Atgādināšu: mēs bijām Juglā, bet no jauna iekārtojamā virtuve - Ādažos. Mums nebija pat Ādažu virtuves plāna pa rokai, mums nebija konkrēta virtuves galda, par ko runāt – tikai ideja. Nav zināms, vai maz runājām par vienu un to pašu, vai katrs iedomājāmies ko pilnīgi citu.

Esam kopā jau gadu gadiem. Mums ir divi dēli.

Sievas ideja man likās tik slima, ka apjautājos, vai viņa pa kluso nav sākusi skatīties Krievijas propagandas kanālus. Faktiski es viņai atstāju tikai vienu izvēli: doties pie psihiatra vai uz Drošības policiju un pašdenuncēties kā tautas ienaidniecei. Nopietni.

Kad disputs bija attīstījies līdz kodolieroču atkailināšanas fāzei, saglabāšanās instinkts lika nokaunēties un ieslēgt aukstā kara režīmu. Jau pamiera trešajā sekundē apjautu, cik šis notikums ir labs materiāls episkam prozas darbam. Piektajā sekundē no manu smadzeņu ilglaicīgās atmiņas apcirkņiem izpeldēja bitu virtene, kura atgādināja, ka Džonatans Svifts Gulivera piedzīvojumos Liliputijā jau manu situāciju aprakstījis kā platgalnieku un šaurgalnieku neremdināmo savstarpējo naidu un karu. Astotajā sekundē man bija skaidrs, ka jebkurš mēģinājums uzrakstīt stāstu par galda novietošanu beigās sadurtos ar nebeidzamiem pārmetumiem un pašpārmetumiem plaģiātismā, jo, lai ko es rakstītu, plašajā pasaules literatūras klāstā vienmēr atradīsies kaut kas līdz sajaukšanai līdzīgs, turpat vai ekvivalents. Vēl vairāk: ņemot vērā mirkļa struktūru, daudzi to uztvertu kā neveiklu alegoriju par civilizāciju cīņu starp Rietumiem un mūžam badīgajiem boļševiku pēctečiem Moskovijas pelēkajā zonā, kas vēl nav Austrumi, bet Rietumi arī vairs nav.

Atmetu rakstīšanai ar roku. Acīmredzot tieksme nogalināt neesoša galdiņa hipotētiskā novietojuma dēļ vietā, kuras vēl nemaz īsti nav, ir fundamentāla cilvēka īpašība, kas mūs atšķir no suņiem, kaķiem un citiem Darvina vectēviem. Tur nav ko literātam blogerim darīt. Tā ir antropologu un neirobioķīmiķu kompetence.

Iedevu sievai buču. Tam, protams, nebija nekādas nozīmes. Centos paskaidrot, ka tā nu tas ir – vecs kļūstu; un gadiem ritot, mana paštaisnības sajūta un mesiāniskais aicinājums uztiept savu vienīgo pareizo redzējumu apkārtējiem tikai augs augumā. Nu, sōrī, nu - pierodi! Pajautāju, ko no veikala atnest. Neko, viņa atbildēja. Karš kā nekā. Vēlāk gan paziņoja, ka iepirkumu sarakstu man nosūtījusi ar SMS starpniecību. Tādas tās aukstā kara diplomātijas nianses.

Nevajadzēja daudz prāta, lai noģistu, ka sievietes atriebība būs vēsa un izsmalcināta kā „spāņu zābaks”.

Viņas ļaunais nodoms nāca pār mani, kad veikalā, ieskatoties atsūtītajā višlistā, atradu starp milzumu nosaukumu arī vajadzību pēc kādiem 17 dažādiem sieriem. Normāla vīrieša RAMā nav vietas tādai sieru bagātībai. Protams, ir pavāri, sierdari un geji, kam ne tas vien prātā, taču es te runāju par parastiem caurmēra večiem bez nosliecēm. Mēs nespējam domāt vienlaicīgi vairāk par vienu diviem dažādiem sieriem, jo garo sarakstu vieta jātur brīva tādām esenciālām substancēm kā sporta spēļu rezultāti, automašīnu markas un specifikācijas, politisko ķīviņu pasjanss, pornogrāfijas interneta vietņu adreses, draudzeņu telefoni, darba lietas, viss, kas saistīts ar vaļaspriekiem un rīcības algoritmi katrai no 50 paģiru nokrāsām.

Es stāvēju, blenzu sarakstā un jutu, kā mana operatīvā atmiņa pārslogojas un nobremzē visu centrālās nervu sistēmas darbību. Un vēl es jutu milzīgu pazemojumu un kaunu. Biju samīts dubļos. Man nāca prātā: par šādām izdarībām vajadzētu sodīt sievu tikpat neģēlīgi. Piemēram, uzkalpoties par valsts prezidentu, iecelt sev lojālu premjeru, nozagt visu, kas vēl valstī palicis neizlaupīts, pārējo nacionalizēt un vienalga nozagt, pieteikt igauņiem karu un okupēt, bet vēlāk anektēt, Roņu salu, jo tad varētu būt, ka dažiem maniem draugiem Vakareiropa atteiktu iebraukšanu Nicā, bet es, atbildot uz šo izaicinošo gājienu, pasludinātu pretsankcijas, kuru gaismā aizliegtu ievest Latvijā 17 dažādus sierus! Šahs. Mats. Un punkts.

Acīmredzot tieši 17 dažādi sieri un cirozes saēstu zosu aknu pastēte būs bijusi par iemeslu Krimas aneksijai un karam Donbasā. Putins atriebās Kabajevai par iepirkumu sarakstu 2014. gada Sieviešu dienas svinībām. Tagad dēļ tās negausīgās vingrotājas Krievijas sieviešu smadzenēs 17 dažādiem sieriem paredzētājā vietā ir 17 dažādi pateicības vārdi vadonim par klinšainu pussalu, kur pieparkot duci sarūsējušu karakuģu un citu spēļmantiņu. Un viņu tukšajos ledusskapjos zosu aknu un Norvēģijas lašu vietā atrodas daudz jo daudz alus „Baltika” un dzidra šņabja. Tā īsti vīri noliek pie vietas savas vecenes, kad tās dvēseles stiprināšanas un tikumības spodrināšanas vietā ļaujas pūstošo Rietumu 17 sieru 50 pelējuma aromātiem.

Lašu nozveja brālīgās Baltkrievijas jūrās un okeānos pēdējā gada laikā uzrādījusi nebijušu pieaugumu. Tas arī priecē.

Stāsts tomēr ir par ko citu, proti: TR Notārs pārvācas uz Ādažiem.

Tātad es tur stāvēju tajā veikalā, nenoliegšu tas bija atbaidoši buržuāziskais SKY un izlasīju nākamo nosaukumu pēc 17 dažādiem sieriem: kālis! Bļe (atvainojos, bet nav cita vārda te), kāds, pie joda, SKAYā kālis? Jūs tur esat redzējuši kāli? Kāli! Bija vien jādodas uz Rimi piedzīvot klientu segregācijas mirkli, kad kasieris pārmetošā tonī pieprasīs kaut kādu mistisku „Rimi karti”. Pārmaiņas pēc arī šajā bodītē kāļus kāds bija apēdis, nolemjot mani sakāvei visās frontēs. Par prezidenta karjeru vairs nedomāju. Uzsākt cīņu pret kāli būtu pašnāvība.

Vārdu sakot, tā nu ir gadījies, ka pametu sirdī dziļi ieaugušo Juglu, lai emigrētu uz Ādažiem. Nebūtu es ņerga, noteikti lasītos uz Albionu zivis mizot, bet nē – es uz Ādažiem vēderu kasīt, Kadagas poligona dunā klausīties. Žēl, protams, ka Ušakovs paliks bez maniem ienākuma nodokļa maksājumiem, Bemhens bez maniem e-talona pīkšķieniem un Jugla bez sava apdziedātāja.

Jugla, jā.

Man pietrūks tava smirdošās Brīvības gatves posma, ak Jugla! Un ne mazāk smirdošās Juglas ielas. Un ne tik stipri smirdošās Murjāņu ielas. Un gandrīz nesmirdošās mazās ieliņas, kurās reti iegriežos, jo bērnu ratiņiem tās ir pilnīgi neizbraucamas. Pietrūks sarkanā veloceliņa, pa kuru, iespīlējušies fantāziju rosinošos triko, lepni ieplestiem dupšu vaigiem viļājoties neizmērojamā pārākuma apziņā, velošovinisti minās savās kosmiski svarīgajās darīšanās.

Man pietrūks 6. tramvaja dārdoņas dienā un nelielo zemestrīču naktī, kad pa dzelzceļu ripo bezgalīgs degvielas cisternu sastāvs, ak Jugla!

Kā lai dzīvoju bez suņu piedirstajiem zālājiem, bez neskaitāmajiem bomžiem, bez urlām un vatņikiem no proletāriskajiem irstošu piecstāveņu kvartāliem, kur pirms pašvaldību vēlēšanām mazgadīgais pilsētas tētis savam elektorātam uzbūvē pilnīgi jaunu asfalta segumu iekšpagalmos, atstājot Mēness virsmai līdzīgās ieliņas, kur privātajā sektorā mitinās politisko konkurentu elektorāts, pilnīgi asfalta neskartas, ak Jugla?

Kā būt bez Šmerļa, kur suņi, kaķi, dzērāji, vāveres un 12 laimīgas mežacūkas sastāda jautru kompāniju māmiņām un maziem bērniem, Jugla?

Nekad vairs, atverot logu saltos ziemas vakaros, kad sastindzis gaiss, man sejā nesitīsies gaisā pakārtais sadegušas malkas un ogļu smārds, kas liek asarot acīm, kož rīklē un provocē alerģisku puņķošanos, Jugla, mana Jugla!

Un nejēdzīgais Juglas ezers, Jugla? Lai arī es pie tā nekad neesmu piegājis, jo nav tas vērts, pat lai uz to skatītos. Kā es bez tā, Jugla? Uz ko es tagad neskatīšos?

Un patiesi idilliskā vieta, kur Baltezera iela purns purnā saduras ar Pāles ielu pie tiltiņa pār piedrazoto Strazdupīti (lat. 56.984802, long. 24.243353) – tur ir viens vai divi skatupunkti, no kuriem raugoties uz ainavu, rodas iespaids, ka esi nonācis vismaz četrdesmit gadu senā pagātnē kādā visu aizmirstā mazā miestā. Šī skata man būs no sirds žēl, tāpat kā arī skata no virtuves loga ziemas vakaros, kad piemiegtām acīm lūkojoties uz piesnigušajām Šmerļa galotnēm un slīpajiem privātā sektora jumteļiem, viegli iedomāties, ka esi kādā sīkā Alpu kūrortā un pēc labas snovborda dienas baudi alu, krājot spēkus jaunai, aizraujošai dienai kalnu trasēs un ārpus tām.

Kā es bez tevis dzīvošu Jugla? Un kā tu dzīvosi bez manis? Un pret ko es tevi iemainīju, Jugla? Nu, palūkosimies! Ko es zinu par Ādažiem?

1. Ādažos ir zilas debesis, zaļa zāle un zoļļu smaka, kad vējš pūs no Kadagas puses. Mūsu pašu zoļļu smaka. Tā tomēr nav smaka, bet aromāts. Un varbūt dažu Abrams tanku izplūdes gāzes. Kā teica viens labs paziņa, ja man dārzā stāv Abrams tanks, es jūtos daudz labāk.

2. Svarīgākais infrastruktūras objekts ciemā ir veikborda kluba „Promobius” atlūza, kas noformējās pēc tam, kad Ādažu buržuji sazvērējās aizliegt pārvietoties pa Vējupi ar veikborda laivu, jo tā skalojot viņu neesošās kabeļtauvu joslas, apdraudot baržu tauvošanās iespējas un, tātad, kustību akvatorijā. Baržas, kā zināms, ir jebkuras ekonomikas pamatu pamats (atšķirībā no veikborda), tādēļ lēkāšanu pār ķīļvilni nācās aizliegt. Tagad tur ir rātns veikborda kabelis šķērsām Vējupei. Lai gan man pašam trakošana aiz laivas šķiet nesalīdzināmi interesantāka un to pamest negrasos, tomēr noteikti nesmādēšu arī leģendārā Jura Krūzes veikparku;

3. Pašā Ādažu centrā izzvēlies Supernetto (bez komentāriem), turpat netālu arī Maksima (kā jau Maksima – gatavā Gaismas pils, bet pagaidām bez sava cauruma jumtā). Dzīvi saldina T/C „Apelsīns”, kurā iekārtojies tīri patīkams Rimi. Bez tā zem Apelsīna mizas mājo divi blakusesoši bērnu preču veikali, grāmatnīca, ziedu veikaliņš un daži citi svarīgi iestādījumi. Lai viss nebūtu pārmērīgi saklani, stūrī, kur vajadzētu būt omulīgai blogeru un rakstnieku iemīļotai kafejnīcai, ieviesies Makdonalda spitālīgais brālītis Hesburgers. Mani allaž mulsinājusi šī sūdbarības tīkla dzīvotspēja. Ja Makdonalda ēdiena izstrādājumu vienīgais trūkums ir to nesavietojamība ar dzīvības procesiem cilvēka organismā, tad Hesīša džanks piedevām vēl arī ir ar atbaidošām garšas īpašībām. Ticiet man, es zinu, ko runāju (rakstu) – esmu veicis testa maltītes abos. Maķītī, spītējot antimakdonaldistu propagandas piepičkāto smadzeņu pretdarbībai, lūpa pati stiepjas pēc nākamā kumosa, ko kuņģī par laimi iespējams šķīdināt ar pasaulē labāko šķaidītāju Kokakolu (kā zināms, tā sadala jebko līdz elementu līmenim). Hesītī turpretī katrs kumoss nāk kā gribasspēka uzvara pār cilvēka vājo dabu un vemšanas refleksu. Bet tas uzņēmums kaut kā izdzīvo. Tas man ir noslēpums. Par laimi, Elvi šķūnis, kas atrodas vairāk uz Gaujas pusi, ir apgādājies ar, ja ne labu, tad vismaz pieņemamu bistro. Kā saka, tuksnesī arī čuras ir ūdens. Ak, jā – otrpus VIA Baltica atrodas sliktas kafijas un neskaidras izcelsmes hotdogu paradīze Statoil, tā ka Maķītim un Hesītim iespītēt gribētāji laipni lūgti iebaudīt šos slimas iztēles produktus!

4. Bet. Taču. Tomēr. Pirmās un Gaujas ielu stūrī, tajā paša blokā, kur Supernetto (bez komentāriem), atrodas „Madcafe”. Laba kafija, dīvāni, wi-fi, atmosfēra un draudzīgi noskaņots bārmenis – viss, kas caurmēra blogrus un grafomānus dara laimīgus. Juglā nekā tāda nav.

5. Degviela. Jā, ir Neste. Un divas „Triperis-A” tipa lētās degvielas uzpildes stacijas, kādas parasti apsaimnieko „Stahānovietis-1”, „Stahānovietis-2”, „Stahānovietis-(n+1)” tipa operatori, kuri laiku pa laikam bankrotē ar milzīgu nodokļu parādu un atjaunojas ar nākamo naturālo skaitli nosaukuma indeksā. Esmu dzirdējis, ka jau pieminētajā ieskrietuvē Statoil otrpus lielceļam esot organizēta arī degvielas tirdzniecība un daži pat turp braucot uzpildīties, taču personīgi nevienu tādu indivīdu sastapis neesmu, tādēļ apgalvot neņemšos;

6. Vidusskola ar baseinu normāliem bērniem un Brīvā Valdorfa skola. Jāsaka, brīvais Valdorfs pamatīgi nopūlējies, lai brīdī, kad dēliem būs jāuzsāk ērkšķainais ceļš uz izglītības gaismu, man būtu jāsaduras ar nerisināmu dilemmu – izskatīties pēc nejūtīga sīkstuļa (un tikt vainots homofobijā), sūtot viņus parastā skolā, vai izputēt, maksājot milzu meslus brīvajam Valdorfam, kas bērnus pataisīs par potenciāliem sociālo zinātņu bakalauriem (labākajā gadījumā). Es nesaku, ka būt sociālo zinātņu bakalauram un pārzināt 17 dažādus sierus ir slikti, man tikai šķiet, ka ielu slaucīšanai, ķieģeļu cilāšanai trauku mazgāšanai un tamlīdzīgu ierasti socbakalaurisku darbu darīšanai nav nepieciešama augstākā izglītība. Pietiek ar labu fizkultūras skolotāju, un kādu, kas iedzen paurī domu par darba ētiku. Aplūkojot izglītības sistēmas plašo piedāvājumu, jāsecina, ka darba tikuma ieaudzināšana tomēr atstāta ģimenes ziņā. Paldies par uzticību! Un ceru, ka darbaudzināšanas procesā neuzradīsies bāriņtiesa ar orderi un pārmetumiem par bērnu darba izmantošanu, šim bērnam mazgājot pašam savu tējas tasi;

7. Vēl Ādažos ir slavenais pašvaldības nams, kura tapšana savulaik nostādīja novadu uz bankrota sliekšņa. Glīta būve. Tajā esot iekārtots arī kultūras centrs ar periodiski uzplaiksnījošu koncertdzīvi un teātra dzīvi. Notestēju tajā embedēto restorānu „4 krasti”. Ja kas, neskatoties uz Gaujas tiešo tuvumu, nekādu krastu tur nav, jo aiz logiem ir vien milzu zemes valnis. Tas ir dambis ēkas sargāšanai no paliem. Vietējā teika vēsta, ka kultūras nama pirmā gada pavasarī tā pagrabus piepildīja pali, kas, manuprāt, ir dziļi simbolisks notikums, un man tik tiešām žēl, ka novada tēvi lēmuši pārtraukt šo kultūras pamatu svētīšanu ar Gaujas ūdeņiem, turklāt aizsedzot skatu uz upes krastiem ar valni. Restorāns, viņš (laikam komerciālu apsvērumu dēļ) arī picērija, spēj pagatavot negaidīti labu steiku. Jums man jāpiekrīt – steikam ir nozīme.

8. Skeitparks. Pats esmu tam par vecu, bet dēlim noderēs. Ček! Tenisa korti. Nesaprotu, kam tie vajadzīgi, labāk konkurējošu restorānu būtu tur iekārtojuši, vai aerobikas klubu manu bērnu mātei, bet nu, lai jau tiek arī vicinātājiem! Vismaz kafejnīca ar teicamu wi-fi tur ir. Kas vēl? Ā! Autobuss! Jā, no Ādažiem iespējams izkļūt arī ar sabiedrisko transportu un tikt līdz pašai Rīgas derdzīgajai sirdij – Autenei. Un atpakaļ pie zaļas zāles, zilām debesīm un Abrams tankiem. Tā, lūk.

Ar katru dienu iemīlu jauno dzīves areālu arvien vairāk. Lai piedod man Jugla, bet to gaida parastais izēstas olas liktenis: veca mīla nerūp. Nezvani, neraksti, nesauc, nesūti asarainus ģīmīšus, Jugla! Ja ieraugi uz ielas, met līkumu un neuzrunā mani ugunsdzēsēju un reanimācijas kariešu taurēm, nemāj ar Šmerļa zaļajiem lakstiem, nečuksti ar ezera nožēlojamo vilnīšu čalu! Jo man nerūp, ak mana vecā čaumala Jugla. Ardievu, tu nerātnā un nešķīstā kuce. Ardievu, Jugla!

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!