Atvadas no Mezozoja.

Labi zināms stāsts par kādu senu reformu.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 23/11/2012, Blogger.com



„Kad Māte Evolūcija ņēmās reformēt dinozaurus, tie viņai pārmeta kompetences trūkumu, draņķīgu komunikāciju un lūdza demisionēt.”

© TR Notārs.

***

Pirms kādiem pārsimts miljoniem gadu māte Evolūcija bija stipri vien aizrāvusies ar dinozauru būvniecību. Nevar viņai neko daudz pārmest, jo tiem laikiem tā bija inovatīva un progresīva tehnoloģija, kas ļāva šīm satriecošajām būtnēm gadu miljoniem dominēt uz mūsu planētas. Tie bija lieli, robusti rāpuļi, kas jautri stampāja apkārt, neaptveramos daudzumos patērējot zaļbarību un viens otru. Kāda nu kuram gaume. Starp citu, ne visi bija lieli, bija arī sīkuļi. Mazi, gardi ķirzakģīmīši. Šā vai tā, tie jutās labi un pat nevarēja iedomāties, ka viņu lieliskās dzīves varētu kaut kad mainīties.

Arī pati Māte Evolūcija priecājās par saviem bērneļiem, ucināja, bucināja un dūdoja tiem šūpuļdziesmas, klusībā cerot, ka kādu dienu šie lopiņi kļūs ne tik vien raženi miesās, bet arī pietiekami vareni prātā, lai spētu atbilst apkārtējās pasaules nenovēršamajai mainībai un būtu gatavi pārdzīvot grūtus laikus, ja tādi pienāktu (jo tie pienāk vienmēr). Tā pagāja savs pusotrs simts gadu miljonu, bet dinozauri tik turpināja drasēt pa kailsēkļu apaugušiem pauguriem, gozēties saulē un negausīgi vaisloties.

Kādu dienu Māte Evolūcija uzrunāja savus izlutinātos mīluļus: „Klau, bebucīši, vai nebūtu laiks pieņemties prātā, kā sacīt jāsaka, attīstīties arī intelektuālā plāksnē?”.

Lopiņi pacēla galvas, nobolīja dumjas ačteles un pieklājīgi apjautājās: „A hulio, māt?”.

- Nū-ū..., - saminstinājās Evolūcija, - kā hulio? Jūsu prāta spējas ir visai pieticīgas, funktieris strukturāli novecojis un vairs neatbilst laikmeta prasībām. Arī morfoloģija prasīties prasās pēc uzlabojumiem. Laiks reformēties!
- Labi, māt, - optimistiski norēcās tiranozaurs Tirekss, - ja tu tā saki... Mēs jau ejam un formējamies, - un aiznesa savu vareno torsu prom pa zaļa kalna nogāzi, pa ceļam noķerdams pa kādam sīkam rāpulim uzkodai.

Pārējie viņam, neapšaubāmai autoritātei visos zauru dzīves jautājumos, sekoja un gaidīja norādījumus. Norādījums izrādījās vienkāršs: „Lai tak tā vecā grezele iet papardēs!”. Visi nomierinājās un devās dēt olas.

Kad pēc laiciņa Evolūcija aicināja bērneļus atskaitīties par reformu gaitu, atvilkās dažas resnākās ķirzakas un sāka slinki stāstīt, ka Dinozauru Padomes paspārnē nodibināta darba grupa, kas jau dūšīgi strādā un esot pat pirmie rezultāti.

- Ah zō? – nopriecājās māmiņa, - un kur šie lieliskie paraugi aplūkojami?
- Skatīties tur nav ko, - didaktiskā tonī paziņoja trekns brontozaurs, - darba grupas rezultātā ir secinājums, ka vajag palielināt zaļbarības daudzumu.
- Ah zō?
- Un ierobežot zālēdāju kāju garumu, - piebalsoja Tirekss.
- Ah zō?
- Tieši tā, māmiņ, - stegozauru pārstāvis apstiprinoši nodārdināja uz muguras iespaidīgus saules paneļus, - kamēr šīs prasības nebūs izpildītas, nekāda reforma nav iespējama.
- Ah zō? – Evolūcija brīdi apdomājās,  - tātad zaļbarība, jūs sakāt? Ziniet ko, ar zaļbarību būs tā: dosieties uz Dabiskās Atlases komisiju, un tie, kas tiks akreditēti, varēs dzīvot. Pārējie, piedodiet, agrāk vai vēlāk apsprāgs. Tādi ir Dabas Likumi.

Rāpuļu vidū sākās panika.

- Tu ko atļaujies?! – ierēcās tiranozaurs, - Tu, slimā pterodaktila kaka, vispār sajēdz, ko runā? Mēs taču teicām, zaļ-ba-rī-bu! Un īsas kājas delikatesēm. Vairāk saules un kailsēkļu. Mazāk zemestrīču un zīdītāju. Tas ir tas, kas no tevis tiek prasīts, nevis kaut kāda komisija.
- Es savu vārdu esmu teikusi, - salti noskaldīja Evolūcija, - pārējais ir jūsu ziņā. Gribiet dzīvot Kainozojā, reformējieties. Negribiet reformēties, izmirstiet!

Tas bija brīdis, kad radās termins „ļembasts”. Tā turpmāk tika pieņemts raksturot stāvokli sociālā grupā, līdzīgu tam, kāds iestājās pēc Evolūcijas paziņojuma. Visi bļāva un ārdījās vienā laidā. Gānija Evolūciju, apšaubīja viņas nodomus, pārmeta sliktu komunikāciju, izpratnes un kompetences trūkumu. Tika lietots vārds „genocīds”. Beidzot dzima lieliska ideja. Lai to ietērptu vārdos tika radīts vēl viens jaunvārds: „demisija”.

„Pieprasām Mātes Evolūcijas demisiju!”, autoritatīvi paziņoja Tirekss.

„Vāu, tas nu gan skan svaigi!”, nodomāja rāpuļi, „Demisija pavisam noteikti ir visu problēmu risinājums.”. Viņi sanāca kopā un barā devās uz Dabas Spēku centrālo ofisu. „Ar Evolūciju nav nākotnes!”, viņi kliedza, „De-mi-si-ju!”, „Mezozojs uz mūžu! Nē mežonīgajam Kainozojam!”,  „Segsēkļi nav barība!”, „Zīdītāji smird!”. Un tādā garā.

Dabas Spēku Pavēlnieks skumji lūkojās gar mākoņa malu uz pūli. Viņam klēpī sēdēja māte Evolūcija un blenza tajā pašā virzienā. Tad viņi saskatījās.

- A hulio, māt? – jautāja Pavēlnieka skatiens.
- A hulio, tēt? – atjautāja Evolūcijas skatiens.

Padebešu kaktā tupēja Laika Vecis un izklaidējās, tecinot smilšu strūkliņas caur pirkstu starpām. Viņš nekur neskatījās un ne par ko neinteresējās. Viņam visas pasaulīgās lietas bija galīgi pie laika zižļa.

Pavēlnieks nopūtās un uzrunāja cienījamo amatpersonu: „Laiks pagriezt Ratu!”.

Laika Vecis nesteidzīgi pieslējās, pastūma malā dažus mākoņus un bezkaislīgā balsī noķērcās: „Sākam pārcelšanos uz Kainozoju. Visus, kas kvalificējušies, lūdzu ieņemt savas ekoloģiskās nišas un piesprādzēties! Pārējiem – hasta la vista, babies!”.

Un Rats pagriezās.

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!