Govju likums

Kad suņiem nav ko darīt, tie rej uz karavānu.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 20/02/2012, ORB.lv



Parlamenta spīkers sēdēja sava likumdošanas tempļa bibliotēkā ar avīzi rokā, malkoja kafiju un likās - bija iegrimis lasīšanā. Uzmanīgs vērotājs, protams, tūdaļ pamanītu stingo sejas izteiksmi, sevī vērsto skatienu un citus ķermeņa valodas (vai drīzāk mēmuma) elementus, kas liecināja par pamatīgu apjukumu. Neuzmanīgam vērotājam pilnīgi pietiktu ar otrādi apgriezto avīzi .

Problēma bija uzradusies no rīta tieši plenārsēdes sākumā, kad spīkers atvēra savu „dziesmu grāmatu” un grasījās iepriecināt deputātus ar dienas debašu tēmām, taču grāmatā nebija nekā, ko vēstīt. Tā bija tukša kā premjera runa. Parlaments miegainā vienaldzībā gaidīja darba uzdevumus, bet priekšniekam nebija ne pašas niecīgākās idejas. Viņš ar bargu aci pavērās uz parlamenta sekretariāta vadītāju. Acs baltums burtiski kliedza: „Ko tas nozīmē?!”, kamēr augšup parautais uzacu loks nodevīgi pauda sunisku lūgumu pēc palīdzības.

Sekretariāta vadītājs nemanāmi piešļūca pie priekšnieka.

- Ko tas nozīmē? – spīkers viņam čukstus uzbļāva brokastu šķiņķa, sīpolu un nevesela kuņģa aromātu maisījumu, - Kur ir visas lietas?
- Ē, kā lai to pasaka, - Sastomījās ierēdnis, – nekā nav. Pilnīgi nekā.
- Kā nekā? Re, kur cilvēki sanākuši sēž, gaida darbu, un jūs sakāt – nekā! Kas tā par nejēdzību, es jums prasu?

Sekretārs paraudzījās uz piesauktajiem darbarūķiem. Daži gremdējās tīkamā rīta snaudulī, citi pļāpāja vai lasīja laikrakstus, tomēr daļa bija pamanījusi rosību prezidijā un ar augošu interesi vēroja.

- Redziet, priekšsēdētāja kungs, mums vairs nav darāmā. Nemaz nav.
- Kā tā – nav?
- Visi likumi ir pieņemti, saskaņoti savstarpēji, ar sabiedrību, ar starptautiskajām normām... Parlaments savas eksistences jēgu ir izsmēlis.

Tavu prieku! Paaudzēm lolotais sapnis beidzot piepildījies. Nācija dzīvo pilnīgā harmonijā ar sevi, saviem likumiem un tradīcijām. Uz visiem jautājumiem ir atbildes un visas atbildes priecē jautātājus. Īstais laiks likumražiem izlīst no piepelējušajiem kambariem, noaut kurpes, noraut šlipses, pasviest portfeļus suņiem zelēšanai un – aidā dzīvītē! Izbaudīt pilnību sasniegušās sabiedrības labumus.

Spīkerim šajā brīdī vajadzētu piecelties un teikt svinīgu uzrunu. Pateikties deputātiem par pašaizliedzīgu darbu. Pieminēt valsts tēvus, pirmos parlamentāriešus, citēt aizgrābjošākās rindas no Konstitūcijas... Taču viņš nespēja. Tieši otrādi – parasti nosvērtais un pārliecinātais vīrs ņēmās trenkāt visu sekretariātu, lai tie atrastu kaut vismazāko neizrunāto vai nesaskaņoto likuma galiņu. Sēžu zālē tikmēr sākās nervoza krekšķēšana un dīdīšanās gluži kā operā, kad priekšskara vēršana kavējas. Bija arī tādi, kas mierīgi krāca.

Pirmais nolēma pakasīties opozīcijas līderis.

- Varbūt kāds nav pamanījis, - viņš, uzsvempies kājās indīgi paziņoja, – bet daži te ir atnākuši strādāt.

Šī stāsta pilna un rediģēta versija nu pieder apgādam "Zvaigzne ABC".
Sīkāki paskaidrojumi šeit

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!