Visa patiesība par Klīstošo Holandieti.

Vāji dokumentēts gadījums no kuģošanas vēstures.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 08/10/2013, Blogger.com



Kāds karalis, tas bija relatīvi senos laikos, pamodies stipru paģiru mocīts, neapdomīgi piesolīja pusi karaļvalsts tam, kas spēs remdēt dūcošo galvu un pārējos nostbeidzošos simptomus. Viņam izlīdzēja ceļojošs pūšļotājs, ierādot smalko lāpīšanās mākslu. Tādā veidā karalis kļuva par plenci un zaudēja pusi zemju sākumā, kā arī atlikušās zemes vēlāk; tās viņš banāli nodzēra un nospēlēja kārtīs.

Kādus gadsimtus vēlāk, jāsaka, monarhi bija kļuvuši slīpētāki un tik lēti no saviem labumiem vairs nešķīrās, cits feodālās piramīdas smailes iemītnieks saskārās ar tiem laikiem visai ierastu parādību - pūķa reketu. Parasti tāds pūķis apmetās pilsētcietokšņa tuvumā un pieprasīja ikmēneša nodevu jaunavas izskatā. Nav zināms, ko tas ar meičām darīja, iespējams apēda, lai gan daži galma smīkņas turējās pie ieskata, ka ir arī atbilstošākas lietas, ko nodarīt jaunavām. Tā kā neviena mamzele nekad netika atgriezusies, valdīja iesakņojies uzskats par necilvēcīgu apiešanos un saistītām ļaundarībām.

Augšminētais karalis, būdams savam laikam neparasti izglītots, viņam nebija svešas saskaitīšanas un atņemšanas operācijas, drīz vien izskaitļoja, ka jaunavu ilgam laikam nepietiks, jāpiebilst, viņa valstī jaunavas vispār bija retums, un nav aiz apvāršņa brīdis, kad būs jāatdod pūķim arī princese. Smieklīgi, bet vecais muļķis no sirds ticēja, ka viņa meita piecpadsmit gados arvien nav vīrieša miesu baudījusi. Ja viņš zinātu patiesību, lidotu daudzas galvas – no švītīgo galma pāžu tukšajiem, pūderētajiem čurutraukiem līdz pat kučiera kantainajam rācenim, bet viņš ne nieka nezināja, tādēļ nokaldināja izsmalcinātu plānu: piesolīja princesi par sievu tam varonim, kas apgriezīs visus pūķa kaklus. Gājiens ar zirdziņu elegants kā skaistumkārpa dāmītei pie mutes kaktiņa: meita paliek dzīva, dabū stipru vīru un arī karaļvalsts no reketa atbrīvota.

Jāsaka, pašmāju diegabikši, iegrimuši miesīgās pārmērībās un uzdzīvē, bija par vārgu un kūtru, lai pat aizietu līdz pūķa alai, kur nu vēl zobenu cilāt, pie tam nevienu nesildīja perspektīva kļūt par vietējās palaistuves vīru un visu atlikušo mūžu mocīties ar hronisku gonoreju. Par laimi iegadījās trešais tēva dēls ar iedzimtu krāšņu venērisko slimību buķeti, viņu ne par mata tiesu neuztrauca ne princeses reputācija ne sīkās veselības problēmas. Būdams vienkāršs puisis, viņš aizslāja pie pūķa aprunāties par radušos situāciju un, lai gan nekāda vienošanās panākta netika, pēc necik ilga laika pūķi nobeidza neredzami baktēriju un vīrusu leģioni, kas pārrunu laikā bija pametuši saimniekorganismu – karaliskās rociņas tīkotāju.

Vēlāk tā kļuva par ierastu praksi: pūķi, glābēji, gonoreja; līdz tradīcija piedzīvoja deģeneratīvu hipertrofiju, proti, glābēji metās ar pūķiem uz vienu roku un siroja apkārt pa toreiz vēl jaunībā ziedošo Eiropu, izkrāpjot mantošanas tiesības arvien jaunās karalistēs. Tolaik tās tiešām bija maziņas un to bija aplam daudz. Gala beigās pūķus nobeidza gonoreja un bizness apstājās, tomēr šis vēstures periods nepalika bez sekām: daudzas zemes tika apvienotas un radās pirmo Eiropas lielvalstu aizmetņi. Un globāli domājoša aristokrātija. Globālā domāšana izpaudās spējā aptvert, ka kaut kur uz ziemeļiem dzīvo mežonīgi normāņi un cilvēkiem vēl mazāk līdzīgi skoti, bet dienvidus apsēduši saracēņi, mori un dīvaini cilvēki, kas visu skaita pa desmit, nevis dučiem, un būtu jauki to visu pievienot savai valstij.

Globālai domai sekoja konsekventa rīcība, un necik daudz laika nepagāja, līdz tika atklāta Amerika, kur nācās no jauna ķerties pie neaptēstu mežoņu iekļaušanas civilizācijas šūpulī. Tā kā vecie labie pūķi bija beigušies, lieti noderēja „zaļais pūķis”, stikla krelles, tehnoloģiskais pārākums un savas mesiāniskās taisnības apziņa. Pretī eiropieši saņēma jaunas zemes un sifilisu. Godīgs darījums, velnslaiparauj!

Bet ne par to ir stāsts.

Stāsts ir par kuģiem. Globālām operācijām bija nepieciešami kuģi, kārtīgi, lieli peldamdaikti, kas varētu kā atspoles šaudīties starp kontinentiem, veicināt tirdzniecību, izplatīt vienīgo pareizo pasaules uzskatu un, sadarbības vai izpratnes trūkuma gadījumā no vietējo puses, laiku pa laikam kādu iekaustīt. Nekas tā neveicina savstarpēju cieņu un uzticēšanos kā kaudzīte kūpošu līķu.

Kuģus, protama lieta, uzbūvēja. Tie patiešām bija skaisti un brīnumaini galdniecības izstrādājumi, kas milzu arkliem līdzīgi vagoja jūras un okeānus, tuvu un tālu iedvešot nepieciešamo bijību pret eiropeisko dzīves veidu. Tomēr no otras puses tie būtībā bija tikai un vienīgi apjomīgas koka baļļas ar burām un ķīli, tādēļ laiku pa laikam iekūlās visādās ķezās un komandu vaimanājošo lāstu pavadībā nogāja Neptūna valstības pagrabstāvā. Saprotams, laika gaitā attīstījās arī dažādas glābšanās metodes, vienkāršākā no kurām bija iekāpšana šādiem gadījumiem paredzētās laiviņās un enerģiska airēšana prom no notikuma vietas. Sarežģītāki varianti paredzēja ūdens izsūknēšanu, bojāta korpusa labošanu, cauruma aizbāšanu ar maisiem, lupatām, lūgsnām un pat, jā, kāds sauszemes tārps, kura priekšteči bija nobeiguši ne vienu vien pūķi, piedāvāja kuģa sānā izsistam robam pretī likt tādu pašu vai pat lielāku robu pretējā bortā, lai ielijušajam ūdenim ir, kur izlīt. Zem ūdenslīnijas! Traks var palikt ar tiem teorētiķiem!

Koka kuģošanas epopejā ir kāds literatūrā vāji izgaismots glābšanas gadījums, kad tika izmantota satriecoši novatoriska, unikāla metode, kura neguva plašāku atsaucību, lai gan savā laikā bija visai apspriesta speciālistu vidū, un ar laiku tika pavisam aizmirsta.

Tas bija tā:

Pa jūrām peldēja kāda steigā un, iespējams, piektdienā būvēta baļļa. Tās nesimetriskais korpuss jau pa gabalu pievilināja maitas tīkotājus, jo bija skaidrs: šāds veidojums nepārdzīvos pat mērenu viļņošanos. Kuģa kapteinis, omulīgs, resns, sifilisa saēsts idiots, turpretim turējās pie pretējiem uzskatiem un, ignorējot daudzos speciālistu padomus veikt kuģa pārbūvi un, tas tiešām bija zelta vērts ieteikums, kārtīgi apmācīt komandu, tik bļāva „Visas buras mastos!” un dragāja apkārt, iedvešot šausmas haizivīs; plēsoņas visā nopietnībā baidījās, ka šī vīra toksiskā miesa, nonākot jūras dzelmē, varētu sagraut ekoloģisko ēku, kuras penthausu tās apdzīvoja.

Kapteinis tomēr bija arī gana gļēvs, jo, tālskatī pamanījis nopietnākas vētras tuvošanos, steidzami pameta posteni, savāca personisko mantību, nedaudz patīrīja kambīzi un, iekrāvis visu kopā ar savu vērtīgo ķermeni vienā no divām glābšanas laivām, aizairēja uz tuvāko piekrasti.

Pakritušo kapteiņa cepuri un līdz ar to pilnvaras paķēra bocmanis, starp citu, kā saka, dziļa peldējuma vīrs ar greizu kuģu būvēšanas un vadīšanas pieredzi. Viņa vadības stilam bija raksturīga dziļdomīga bārdas kasīšana un nesaprotama, bet ārkārtīgi nomierinoša, bubināšana no pārmērīgi gudrajā galvā iebūvētā runāšanas, ēšanas un tabakas zelēšanas orgāna. Nevienam tā arī netapa skaidrs, kas darāms vētras sakarā, kamēr, un tas taču bija neizbēgami, kuģis sadūrās ar pēdējo dzīvo pūķi, kam bija palaimējies izvilkt, vēl izsenis pārceļoties uz dzīvi okeānā. Nu vecajam pūķim gals bija klāt, bet kuģa sānā milzu robs.

Kapteinis varonīgi nobrēcās apmēram „Mieru, mieru, tikai mieru!” garā un tad, pēkšņi atcerējies, ka pašam ir kādas steidzamas darīšanas kaut kur ellē ratā, pielādēja otro glābšanas laivu, novēlēja amatu un līdzjūtību kuģapuikam un prom bija.

Varētu domāt, ka tas bija fināls. Daudzi novērotāji no citiem kuģiem jau rēķināja, cik tieši īsā laikā baļļa apmetīsies un prātā pielaikoja bojā gājušo zābakus un zelta zobus. Ne velna! Junga patiesībā bija visai mācīts tipiņš: zināja reizrēķinu līdz desmit un Arhimēda likumu, vismaz tajā daļā, kas runā par antīkā filozofa higiēnas paradumiem: vannā gājis un šļakstījies. Praktiskās dzīves pieredzi aizstāja krietns grāmatveža sakodiens. Viņš izdarīja to, ko...

Spriediet paši: pavēlēja matrožiem līst caurumā un aizsprostot robu savām pakaļām. Nevarētu teikt, ka priekšlikums tika uztverts ar sajūsmu, nācās uzspiest. Par laimi ikkatrā sabiedrībā ir stiprākie un ir vājākie, tādēļ briesmu gadījumā vienmēr atradīsies pietiekams skaits muskuļotu paraugpilsoņu, kas ar prieku iebāzīs savus mazāk aizsargātos līdzcilvēkus jebkurā tukšā caurumā vai kā savādāk ziedos dieviem un vispārējai labklājībai. Glābēji vilka cilvēkus un steriem vien bāza robā, līdz sūce sāka stāties. Daļa tika ar galvām uz āru, visai ātri aizrijās un viņu smadzenes lieliski papildināja jūras faunas pārstāvju ēdienkarti, kamēr uztūkušo ķermeņu resnie gali organiski aizpildīja tukšumu. Pārējie, kam laimējās palikt orientētiem ar dzīvībai svarīgiem orgāniem uz iekšu, neganti stenēja, izkritās miesās, taču arvien bija dzīvi.

Tas ir nonsenss, auroja novērotāji no malas, tā nemēdz būt, tas nav iespējams, komanda noteikti sarīkos dumpi, kuģis nogrims tā vai tā un tādā garā, vārdu sakot, beidziet māžoties, izvelciet pakaļas no cauruma, izsitiet robu pretējā bortā un grimstiet godam, viņi brēca cauri vētrai, mums jūsu zābakus vajag un kuģa lādi!

Ar slapju buru pa muguru jums, ne lādi! Zaudējis daļu korpusa, kuģis kļuva krietni vien simetriskāks un derdzīgais aizbāznis, neticami, bet fakts, uzlaboja plūdlīnijas formas. Kuģis iztaisnojās, pārstāja grimt un, spītējot nelabvēļiem, tajā skaitā vētrai, cēli aizslīdēja pa viļņiem uz saulaino tāli.

Kuģapuika vienā rāvienā no šmurguļa kļuva par apspriestāko un pretrunīgāk vērtēto iesācēju jūrās. Lai liktos svarīgāks, viņš uzaudzēja apaļus vaigus, lielu pakaļu un iznesīgu vēderu. Uzrakstīja grāmatu par kuģu glābšanu. Iemācijās melot. Iebāza caurumā vēl vairāk matrožu. Pēdējais gan vairāk bija nepieciešamības diktēts solis, jo, un tas palaikam dižiem vadoņiem gadās, ar veiksmīgo operāciju jaunais kapteinis bija izsmēlis personiskā radošuma limitus: viņš neredzēja cita ceļa nospraustā kursa turēšanai, kā vien barot caurumu ar jaunām un jaunām cilvēku gaļas kravām.

Komandā auga neapmierinātība: muskuļotie kapteiņa rokaspuiši arvien lodāja apkārt, pieskatīdami kārtējo upuri, sāka trūkt matrožu kuģa apkalpošanai un uzplaiksnījušās cerības lēnām beidzās nost. Labvēļi ieteica pa ceļam uz saulaino tāli izmest līkumu līdz dokiem un salabot korpusu, taču, iegrimis prāta stagnācijā un intrigu virpulī ar paša pietuvinātajiem, kapteinis tikai flegmatiski glāstīja rudo kuģa kucīti un iecirtīgi turējās pie sava. Lai kaut kā noturētu komandas atliekas grožos, viņš laiku pa laikam nokāpa kuģa tilpnē un stāstīja gārdzošajām galvām caurumā, ka nu jau lietas strauji iet uz labo pusi, saulainā tāle burtiski ar roku aizsniedzama. Viņš sastādīja bezjēdzīgu plānu „Ar galvu uz āru orientēto pagriešanai ar galvu atpakaļ”, ignorējot apstākli, ka tiem šis ir pilnīgi nevajadzīgi, pie tam viņiem vairs nebija zābaku, jo no mirušo apaviem tika vārīts barojošs humanitārs buljons dzīvības uzturēšanai tajos, kas ar galvu uz iekšu un vaid.

Gaišās tāles vietā jūrasbraucēji nemanāmi iepeldēja mēnesnīcas sonātē un pārvērtās par šausmas iedvesošu rēgu; tas šķēla planētas ūdeņus, negaidot parādoties te šur, te tur, un kļuva par iemeslu vispārējai panikai un leģendai par pirātisko spoku kuģi „Klīstošo Holandieti”. Nav īsti skaidrs, kādēļ tieši holandietis un kāds tam sakars ar pirātiem, kas neiztrūkstoši figurē visos nostāstos par tēmu, varbūt pie vainas ar miroņiem rotātais kuģa sāns, varbūt nomelnējušās un apdriskātās buras, taču skaidrs ir viens – stagnācija cilvēkam ir tikpat kaitīga kā gonoreja pūķim.

Lai gan pats notikums, grūti pateikt, tīši vai netīši, ticis ilgstoši noklusēts, tomēr kopš tiem laikiem visu zemju flotu rokasgrāmatās trekniem burtiem stāv ierakstīts „Kapteiņa zelta likums”: Nav svarīgi, kā tu izglāb kuģi vētrā, bet, ja savlaicīgi neiebrauksi dokos, šīs pūles nebūs ne slimas mencas sūda vērtas.

Tā, lūk, tas bija.

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!