Jānītis un revolūcija.

Juglas bērnu cīņa pret iluminātu varu

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 20/08/2011, ORB.lv
Par Jānīti arī:
Jānītis iet bērnudārzā (Tautas tradīcijas bērna acīm)



Sveiki! Mani sauc Jānītis un es dzīvoju ciematā starp mežu un ezeru. Ciematu sauc Jugla. Aiz meža ir Alfa un tur ir Makdonalds un daudz veikalu. Vēl tālāk ir Rīga. Lai tiktu turp, jābrauc ar tramvaju vai autobusu un līdzi jāņem mamma vai tētis.

Parasti es esmu dārziņā vai spēlējos sētā ar citiem bērniem. Reizēm ar mums spēlējas arī Hermanītis no blakus sētas. Viņam ir ļoti gudrs tētis un zina par daudzām noslēpumainām lietām, ko citi pieaugušie nezina. Kad viņš piedzeras, sēž ārā uz soliņa un stāsta pārējiem onkuļiem par zonu 51, par hārpu, par masoniem, sorosītiem un bāzēm Mēness otrajā pusē.

Vienu dienu viņš stāstīja par iluminātiem, kā tie paši neko nedara, dzīvo zili zaļi un nozombē visus cilvēkus, lai tie viņiem atdotu savas mantas un barotu, un tik labi maskējas, ka cilvēks iluminātu neatpazītu, pat ja tas stāvētu deguna galā.

Nekas nav tā, kā izskatās, viņš teica, mācieties ieslēgt smadzenes un domāt! Tad viņam uznāca vēmiens un viņš aizrāpoja uz krūmu pusi, bet Pēterīša opaps teica, nabaga cilvēks, nu jau laikam pēdējās smadzenes atstās zālienā.

Kad aizgāju mājās, teicu tētim, lai viņš beidz skatīties televizoru, ieslēdz smadzenes un sāk domāt. Tētis aizrijās ar siera standziņu un tad dzēra daudz alus, lai atgūtos.

Bļaģ, Anete, viņš beigās dusmīgi kliedza uz mammu, ko tu tam puikam esi sastāstījusi?

Atpisies, āzi, Mamma atbildēja, sīcis pats būs sētā dumības saklausījies!

Es sapratu, ka viņi abi ir nozombēti un sāku raudāt, lai nedabūtu pērienu no šiem sistēmas kalpiem.

Nākamajā dienā es pateicu Hermanītim, ka mani vecāki ir nozombēti. Citi bērni arī domāja to pašu par saviem vecākiem, tādēļ mēs nolēmām atrast iluminātus un teikt, lai tie atzombē mūsu vecākus atpakaļ.

Gājām uz mūsu štābiņu mežā, lai apspriestos, ko darīt tālāk un kur meklēt iluminātus, bet tur jau saimniekoja divi smirdīgi bomži un bļāva, iģiķe nahuj ot suda![1] Mēs mukām prom, bet tad Hermanītis pēkšņi apstājās un sastinga.

Kas ir, es viņam jautāju.

Ilumināti, viņš pēc brīža teica dārziņa direktores Vilmas balsī, ko mēs par viņiem zinām? Viņi neiet uz darbu, viņi dara, ko grib, neviens viņiem nevar piedurt pirkstu, neviens nevar viņus atpazīt, bet atdod viņiem savas mantas, naudu un vēl baro. Viņš pagriezās un parādīja ar pirkstu uz mūsu štābiņa pusi – tie ir viņi!

Bomži? Sākumā mēs visi smējāmies, bet tad ieslēdzām smadzenes un sākām domāt. Jo vairāk domājām jo viss likās skaidrāks: bomži nekad nebija redzēti strādājam, viņi visu laiku kaut kur vārtās dzerot alu kā mūsu vecāki atvaļinājuma laikā. Viņi uz ielas mango naudu no cilvēkiem, tramvajā brauc pa velti un kontrolieri viņus neaiztiek. No rīta, kad tētis nes miskasti uz lielo konteineru, viņš vienmēr saka, ka jāaiznes nodeva bomžiem. Rūdītis teica, ka centrā redzējis, kā bomžus baro pa velti un televizorā rādīja, ka viņiem ir arī viesnīcas, kur nav jāmaksā. Un visi domā, ka tie ir tikai bomži, nevis ilumināti.

Tad mēs sastājāmies aplī, uzlikām rokas uz Hermanīša savāžamā naža un zvērējām sagraut sistēmu. Lai dzīvo revolūcija, kliedza Hermanītis. Nazi Hermanītim tētis uzdāvināja dzimšanas dienā, lai viņš varētu izdzīvot skarbajos apstākļos, kad sistēma sabruks. Kas tie par apstākļiem, Hermanītis nezināja, bet solījās tētim pajautāt.

Sākumam mēs nolēmām tikt galā ar tiem iluminātiem, kas bija mūsu štābiņā. Pa priekšu gāja Hermanītis ar nazi un Vadiks ar pistoli, kas izskatījās kā īsta, tad gāju es ar akmeni rokā, bet aiz mums pārējie bērni.

Kad pienācām pie štābiņa, Hermanītis uzkliedza, ei, ilumināti, bet neviens neatbildēja. Vadiks sāka šaut ar pistoli un kliedza, vihodi, podlij trus, bitsja buģem![2] . Ilumināti nenāca, un es metu pa štābiņu ar akmeni. Pēc manis arī citi panāca tuvāk un sāka mest ar zariem un akmeņiem. Nekas nemainījās, tāpēc mēs piegājām pie pašām durvīm.

Abi ilumināti mierīgi gulēja un izskatījās beigti.

Varbūt mēs viņus nobeidzām, teica Ieviņa, mamma mani par šito baigi rās, un sāka pinkšķēt.

Neboisja, oņi živije – vo, kak hrapjat, gadi[3] , atbildēja Vadiks. Viņš tādas lietas zin, jo viņa tētis Afganistānā karo par Latviju.

Kaut kas nav kārtībā, teica Hermanītis un iespēra vienam iluminātam, re – nemaz nemostas.

Briļļainais Ģirtiņš panācās uz priekšu un teica, es zinu – viņi ir virtuālajā realitātē. Bez kompja un telefona mēs viņiem klāt netiksim, es redzēju filmā.

Hermanītis pamāja ar galvu, es arī redzēju, šie no mums ir aizmukuši pēdējā brīdī, jāmeklē citi.

Tad mēs sagāzām štābiņu uz abiem iluminātiem, kas bija virtuālajā realitātē, un Vadiks teica, mi prošļi kreščeņije ogņom i oderžaļi pervuju voennuju pobedu.[4] Un mēs gājām meklēt vēl iluminātus.

Pie lielā atkritumu konteinera Vangažu ielā, kur no visām mājām viņiem nes dāvanas, mēs atradām veselus trīs bārdainus iluminātus. Viens no viņiem bija tante. Viņai bija vismazākā bārda un liels, sudrabains stienis rokā.

Alumīnijs, teica Ģirtiņš, par to ilumināts i māti, i dzimteni pārdotu.

Vēl viņiem bija mugursomas un daudz pudeļu. Viņi izskatījās gandrīz skaidrā un mums bija bail uzreiz uzbrukt, tādēļ noslēpāmies aiz šķūnīšu stūra un vērojām, kā iluminātiene noliek malā savu stieni liecas pa konteinera sānu lūku meklēt mūsu vecāku atstātās dāvanas, kamēr abi pārējie šķiro pudeles.

Iluminātiene ieliecās tik dziļi, ka smagā mugursoma pārvēlās pār galvu un ievilka viņu konteinerā. No lūkas rēgojās tikai kāju gali un viņa sāka traki baurot. Pametuši pudeles, draugi gāja viņai palīgā un rāva aiz kājām laukā, bet nekas nesanāca un viņa bauroja vēl trakāk. Tad mazākais ilumināts iekāpa konteinerā no priekšpuses, izrakās cauri atkritumiem un stūma tanti laukā, bet lielākais no ārpuses vilka aiz kājām.

Hā, teica Hemanītis, tūlīt jūs redzēsiet, un arī aizlavījās uz konteinera pusi. Viņš nozaga iluminātienes stieni un atnesa to pie mums.

Zagt nav labi, teica Ieviņa.

Aizveries, sieviete, atbildēja Hermanītis, skaldi un valdi – skaties!

Beidzot no konteinera parādījās iluminātu tantes galva. Rokās viņa turēja lielu „Rimi” maisiņu.

Vot, viņa teica, dostala![5]

To maisiņu tētis no rīta tur nolika. Tas bija pilns ar mana mazā brālīša piekakātajiem pamperiem un iluminātienei tāds guvums nemaz nepatika un viņa izsvaidīja tos visapkārt un stipri lamājās. Tad viņa pamanīja, ka pazudis viņas alumīnijs.

Gde metall, bļa,[6] viņa baigi ieķērcās.

Onkuļi raustīja plecus un teica, ka nekā nezin, bet viņa neticēja un kļuva vēl dusmīgāka, iekāpa konteinerā un ārdija visu laukā. Pēc tam izlīda, sasita onkuļiem visas pudeles un purpinādama gāja prom uz Šmerļa pusi. Tie gribēja viņai sekot, bet uz troksni atskrēja sētniece un ar garu slotaskātu sadeva iluminātiem pa muguru un lika savākt visus mēslus un salikt atpakaļ konteinerā.

Mēs esam ļoti tuvu uzvarai, teica Hermanītis, vēl tikai jāatrod viņu vadonis, lai sagrautu sistēmu pilnībā.

Es paņēmu iluminātu stieni un mēs gājām uz tiltiņu, kur Baltezera un Pāles ielas satiekas pie Strazdupītes. Tur izskatās kā laukos un ir interesanti spēlēties. Tieši uz tiltiņa atradām vienu vecu, ļoti bārdainu iluminātu garā mētelī ar „Maximas” maisiņu rokā. Viņš izskatījās ļauns un briesmīgs.

Tas noteikti ir vadonis, teica Hermanītis, ja mēs viņu sagūstīsim, pārējie padosies. Viņš piegāja pie ilumināta un kliedza, mēs zinām, kas tu esi, padodies!

Padodos, atbildēja ilumināts un sāka smaidīt, kas tad es, tavuprāt, esmu?

Tu esi iluminātu vadonis, es viņam teicu, mēs zinām, ka jūs nozombējāt mūsu vecākus un tagad viņi ar mums nespēlējas, bet sēž pie televizora ar neieslēgtām smadzenēm.

Ilumināts smaidīja un izskatījās kā Santa kokakolas reklāmā.

Ko tu smaidi, es viņam jautāju.

Jūs esiet labi bērni, ka tā rūpējaties par saviem vecākiem, viņš teica, kad es biju bērns, mēs arī spēlējām visādas spēles par karu un pirātiem un meklējām Svēto Grālu, sen tas bija.

Kas ir Svētais Grāls, jautāja Hermanītis, tētis vienreiz par to stāstīja, bet maz.

Nāciet, teica ilumināts, es jums pastāstīšu par Grālu un templiešiem.

Mēs apsēdāmies uz baļķīša un viņš mums ilgi stāstīja par seniem laikiem, kad nebija automātu un tanku, kad bruņinieki smagās bruņās jāja zirgu mugurās un cīnījās ar gariem šķēpiem. Tad viņš stāstīja par vēl senākiem laikiem, par ēģiptiešiem, feniķiešiem, grieķiem un romiešiem. Tas viss bija ļoti interesanti.

Kā tu to visu zini, iluminātam jautāja Ģirtiņš.

Es agrāk biju skolotājs, tas atbildēja, mācīju bērnus un man pašam bija sieva un bērni, bet nu jau sen visi mani mīļie aizgājuši tajā saulē, ilumināts kļuva ļoti noskumis un viņam bārdā ietecēja asara, nekā vairs nav palicis, mētājos pa pasauli viens bez sava kakta, gaidot, kad Kaulainā nāks man pakaļ, tik vien kā atmiņas palikušas. Kaut nu ātrāk...

Tad viņš izņēma no maisiņa baltmaizi un kefīru un mēs kopā ēdām un runājām par Eirika Rudā ceļojumu uz Ameriku.

Beigās ilumināts teica, ir jau vēls, bērni, jūs mājās gaida mammas un tēti.

Mēs gājām pa mājām un norunājām sagraut sistēmu citu dienu, bet nākamajā dienā Hermanītis vairs negribēja cīnīties ar iluminātiem.

Būs skarbi apstākļi, viņš teica.

Nu un tad, es viņam jautāju, tev taču ir nazis, man ir iluminātu stienis, mēs izdzīvosim.

Mēs jā, viņš atbildēja, bet tētim vajag bisi, lai izdzīvotu skarbajos apstākļos. Un kaut kāds psihdispancers nedod izziņu, tādēļ tētis nevar nopirkt bisi.

Mēs izdomājām pagaidām iet spēlēt paslēpes un sagraut sistēmu vēlāk, kad Hermanīša tētis būs dabūjis bisi, bet tad sētā iznāca Valdiņš un teica, ka no sava tēta uzzinājis, ka tagad lielākais ļaunums ir nevis ilumināti, bet oligarhi.

Sakausim oligarhus, teica Valdiņa tētis, sāksies pavisam cita dzīve.

Un mēs devāmies meklēt oligarhus.

***

Ja nu kādam ir problēmas ar teksta krievisko daļu, te būs aptuveni tulkojumi:


[1] Pisaties prom no šeienes!
[2] Nāc ārā, neleitīgais gļēvuli, sitīsimies!
[3] Nerausties, viņi ir dzīvi. Re, kā krākuļo, maitas!
[4] Esam izturējuši ugunskristības un guvuši pirmo militāro uzvaru.
[5] Lūk, dabūju!
[6] Kur ir metāls?


Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!