Visi Juglas dievi...

Nemieri 6.tramvajā.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 07/04/2010, ORB.lv

Par šo tēmu arī:
Rīgas ietves ("Juglas dievu" antiversija vulgārā Kafkas mērcē)


Darbīgam un aktīvam cilvēkam, tādam kā es, visai bieži gadās rīta kafiju malkot nevis mājās, bet vietā, kur to aizvedis iepriekšējās dienas lieliskais vakars. Ja jūs saprotiet, ko es ar to domāju...

Tā nu vienu rītu, padzēris kafiju, atvadījies no viesmīlīgās namamātes un izniris uz ielas, konstatēju, ka esmu kaut kur „Juglas centra” apvidū. Zinātāji nojauš, ka runa nav par Juglas centru, bet veikalu pašā Juglas un Rīgas nomalē. Nosaukums „Lauku bode” tam labāk piestāvētu. Bet pie velna veikalu! Ne tas bija mans mērķis. Pārredzamā laika posmā vajadzēja nokļūt līdz LMT būdai pie VEF kultūras nama.

Sameklēju 6.tramvaja galapunktu un priecīgs konstatēju, ka viens laipni atvēries skrituļdzelzis tur jau stāv. Pieliku soli un – cibric! – kā tāds Lieldienu zaķītis iekšā biju.

Ar to šo stāstu varētu beigt, taču nē – nevar!

Tātad, iekāpju tramvajā un dodos uz šoferīša kabīni pēc biļetes. Kabīne vaļā un jau pa gabalu jūtams labs, spēcinošs peregara aroms. Iekšā sēž krietni veca beibe un smoļī tipisku kontrabandas kamieli. Paskandinu plaukstā iepriekš sagatavotos santīmus, lai pievērstu dāmas uzmanību.

-Jūs ko? Neredzat? Man ir pārtraukums, – beibe, nezaudējot ne kripatas miera un pašcieņas, nočerkst.
-Neredzu. Un kad tas beigsies?
-A, kad sāksim braukt, tad arī beigsies.

Nu, okei! Pagaidīsim. Katram gadījumam palieku turpat vien kabīnes tuvumā, attālinājies tikai tik daudz, lai nenosmaktu. Par laimi pa durvīm nāk svaigs rīta dzestrums.

Beigusi kūpināt, vecene vēl brīdi paknosās ap savām panckām, tad nospiež pogas. Tramvaja durvis aizblīkšķinās un sākas dragreiss. Varētu domāt, ka visi Juglas dievi mums dzenas pakaļ.

Spītējot piecus metrus augstiem sānviļņiem, streipuļoju pie arvien atvērtās kabīnes un stiepju savus santīmus.

-Jūs ko? Neredzat? Es braucu.
-Tātad pārtraukums laikam beidzies, nē?
-A ko jūs ar saviem santīmiem te lienat visi?
-Biļetes pērkam.
-Jūs ko? Neredzat? Man transporta līdzeklis jāvada. Jūs man traucējat.

Ak, jā! Sabiedriskā transporta vadītāja uzmanību nedrīkst novērst ne ar runām, ne darbiem. Noteikumi. Kā gan es varēju piemirst?

Aizveros un palieku gaidām nākamo pieturu. Beibe gan nedomā vērties ciet, tādēļ visu ceļu nākas klausīties, cik pazemota un aizskarta savās smalkākajās vibrācijās šī ir, kad „visādi te” viņai bāžas virsū ar „saviem santīmiem” un traucē cēli glisēt pa sliežu ceļiem ar „stulbo tautu” piebāzto elektrolaineri. Un tādā garā. No miera un pašcieņas vairs ne vēsts.

Īsinot laiku, nopētu „stulbo tautu” patukšajā vagonā. Parastā rīta publika. Ar diviem izņēmumiem.

Pirmais, acīs uzreiz krītošais subjekts – bļitkotājs ar milzīgu kasti un draudīga izskata ledus bori. Ko dara bļitkotājs rīta agrumā no Juglas prom braucošā tramvajā, nezinu. Iespējams, to pašu, ko es – dodas no saturīgiem ciemiem. Vismaz viņa miegainība liek par to domāt.

Otrs indivīds grūtāk pamanāms, jo izskatās pēc parasta veča. Ne liels, ne mazs, ne ciets, ne mīksts – gluži kā „Dormeo” matracis. Labākais apzīmētājs būtu „konkrēts”. Konkrēts vecis uz piecdesmit un sešdesmit gadu robežas. No visiem pārējiem tādiem večiem viņu atšķir grāmata, ko tas lasa: „Ojārs Vācietis. Aiz simtās slāpes.”.

„Aiz simtās slāpes sākas mirāža,
Aiz deviņdesmit devītās,
Ja tu tik labi proti skaitīt...”


Un tādā garā. Vēsturisks, šķiet, septiņdesmito gadu izdevums.

Tramvajs tikmēr sasniedzis nākamo pieturu un, gluži kā atsities pret neredzamu barjeru, strauji apstājas. Acīmredzot Juglas dievu garā roka to beidzot notvērusi.

-Biļetīti! – pastiepis sīknaudu, pieprasu.

Beibe aprauj savu muldamo, nikni saskaita santīmus un izdrukā varenu biļeti.

Nu, re! Beidzot atkal varu ar tīru sirdsapziņu lūkoties acīs līdzpilsoņiem – man ir biļete, nevis es kāds zaķis, vai zin!

Pasažieri sakāpj un Juglas dievi ļauj tramvajam vaļu. Tas aiztraucas kā no lingas palaists un es ielidoju tieši cietā beņķī. Par laimi ar mīkstumu pa priekšu, tātad, varu uzskatīt, ka esmu strauji apsēdināts. Lai tā arī būtu!

Lūk, arī šī būtu laba vieta stāsta beigšanai. Bet kas tev deva?

Nākamajā pieturā iekāpj sprigana meiča ar tālruni rokā un, nepārtraucot runāt, vēl pirms kārtējā starta paātrinājuma veiksmīgi iekārtojas brīvā sēdeklī.

Nav labi noklausīties svešas sarunas, taču grūti nepievērst uzmanību meičai, kas starodama kā pavasara saule, klāsta visai pasaulei (un pie reizes arī draudzenei trubas otrā galā) par to, ka viņai beidzot izdevies uzčurāt divas strīpas uz čurājampapīra un ka nu noteikti būšot bēbis ar bedrīti zodā kā tēvam un zaļām acīm kā mātei.

Peregara, sviedru un netīrumu dvingas piesūcinātais vagons piepeši liekas zeltainas gaismas pieliets un svaigs kā zaļa pļava ar priekā lēkājošiem teļiem. Rīta nīgrums pasažieros nemanot izzudis un daudzi pat neviļus smaida.

Tramvajs pabrauc garām zīmīgajai vietai, kur sarkano ķieģeļu būve ar lielu, baltu uzrakstu „ŠAUTUVE” papildināta ar norādi „Diennakts veterinārie pakalpojumi.”, un pusceļā pirms Sporta Akadēmijas pieturas apstājas. Domājams esam sasnieguši robežu, kur Juglas dievu protektorāts beidzas un sākas Teikas–Alfas kaganāts.

Šajā vietā tiešām ir liela vēlme stāstu beigt, tomēr nāksies vien stāstīt līdz galam.

Un tā – tramvajs apstājas, durvis atveras un vagonā katrs no sava gala ielien divi vīreļi netīri zilos frenčos ar zaļīgām atstarojošām vestēm pa virsu un šņorēs kaklā iekārtām laminētām apliecībām. Draudīgi vicinot milzīgus kalkulatorus, viņi pieprasa uzrādīt, kas nu kam ir ko uzrādīt.

Sauli aizsedz mākonis. Meiča pēkšņi atceras, ka aizgrābtībā palaidusi garām svarīgo mēneškartes pīkšķināšanas rituālu. Steidzīgi aizklabinājusi savu samsungu ar vārdiem: „Vēlāk pārzvanīšu!”, viņa ķer pēc zilās kartes un stiepjas pie tuvākā pī-aparāta, bet nekas nesanāk - tas palaiž garo, noliedzošo „pī-ī” kā tādu peles purkšķi un viss.

Tūdaļ klāt ir arī sīks, aplupis kverplis ar lielo kalkulatoru.

-Ā! Nepaspējām, ko? – Šis priecīgi dūdo, - Būs sodiņš jāmaksā – pieci lati!
-Bet man ir mēnešbiļete! – Meiča mēģina apelēt pie saprāta un sirdsapziņas, - Es tikai aizmirsu to nopīkstināt.
-Mani tas neinteresē. Iekāpjot transportā, e-talons ir jāvalidē, pretējā gadījumā tas tiek uzskatīts par nederīgu. - Kverplis nodeklamē kā tāds skolmeistars.

He, paskat! Kurš iemācījis deģenerātam tādus svešvārdus un saliktus teikumus? Tad jau tiešām drīz mērkaķi par advokātiem strādās.

-Nu, bet ļaujiet taču man va... Validēt! – Meiča lūdzas.
-Vai nu uzrādiet derīgu biļeti, vai maksājiet sodu!
-Šī ir derīga biļete. – Saka meiča un stiepj savu zilo karti kontrolierim.

Tas paņem karti, nošļūcina gar savu kalkulatoru un iebāž kabatā.

-Biļete ir nederīga. Maksājiet sodu!
-Atdodiet manu mēnešbiļeti, es par to četrpadsmit latus samaksāju.
-Maksāsim sodu vai taisīsim teātri?
-Tā ir mana karte!
-Jums čeks ir?
-Kāds vēl čeks?
-Ka tā ir jūsu biļete.

Šajā punktā man piegriežas.

-Varbūt viņai tev vēl dzimšanas apliecību uzrādīt un ginekologa izziņu? – vēršos pie kverpļa.
-Koa?
-Tev pašam ir narkologa un psihdispancera izziņa? Vismaz vidusskolas atestātu esi spējīgs uzradīt?
-Turi muti! – kverplis cenšas būt asprātīgs, tēlojot deputātu Līdaku, un tad uzbļauj meičai, - Kāpiet ārā! Tur parunāsim.
-Nekur es nekāpšu! Atdodiet manu karti!
-To mēs redzēsim! – draudīgi noskalda kverplis un rauj meiču aiz piedurknes. Mēteļa padusē izveidojas plaisa.

Pagrūžu kretīnu malā un aizstājos meičai priekšā.

-Pirms ķerstīties gar beibēm tramvajos, uzrādi venerologa izziņu. Ja nevari, ej bučoties ar to tur,-Norādu uz vadītāja kabīnes pusi, -Tai derēs arī tāds deģītis kā tu.

Gari nerunājot, kverplis velk man pa degunu un pats saviebjas sāpēs. Kamēr apsveru, kādu iespaidu uz manu karjeru atstās kontroliera piekaušana, šis jau atvēzējies ar otru roku. Kamēr liecos uz sāniem, lai izvairītos no sitiena, man no mugurpuses garām aizšaujas zibens.

Nē, ne jau zibens. Tas ir „konkrētais” vecis, dzejas mīļotājs. Neticamā ātrumā viņš iznirst man līdzās un ar lielisku taisno „divnieciņu” aizlidina kverpli tieši turp, kur tiku to sūtījis – uz vadītāja kabīni. Ar muguru pret to atsities, kontrolieris lēnam nošļūk gar sienu, līdz viņa smaguma centrs atduras grīdā.

Šajā laikā uzradies jauns tusiņa dalībnieks - pa vidējām durvīm kāpj vēl viens mūlāps zilā frencī, bet bez spīdīgās vestes un apliecības. Pēc paskata izbijis cīkstonis, tāds ap metrs deviņdesmit. Ļodzīdams pārmērīgās masas deformētos kaulus un locītavas viņš tusnī notikumu epicentra virzienā.

Nu ir aubē! Vagonā viņi ir trīs un ārā otra trijotne rosās gar pusaudzi no aizmugurējā vagona. Izgriezuši tā drēbēm visas kabatas uz āru grābj laukā sīknaudu un stūķē savās kabatās. Divatā pret sešiem nav daudz izredžu.

Divatā nav. Bet, ja talkā nāk visi Juglas dievi...

Bļitkotāja ledus boris ņem un nogāžas šķērsām vagonam. Nesakiet, ka meistarību nevar nodzert! Tusnis aizķeras, paklūp un lido, rokas izpletis „bezdelīgas” vēzienā. Jaunībā noteikti būtu mācējis sagrupēties.

Dzejas mīļotājs, tverot manu skatienu, paraugās pār plecu un pamana mūsu virzienā planējošo blāķi.

Arī tusnis saņem labi akcentētu taisno. Viņa spaiņveidīgā galva ar smieklīgām ūsām atmetas atpakaļ, uz mirkli resnā bezdelīga sastingst gaisā kā nofotografēta un tad dārdot saļimst.

Izrādās, tusnim no muguras joņojis arī trešais āksts, un nespēdams ne izvairīties ne nobremzēt, uzgāžas tam taisni virsū visai divdomīgā pozā, atsitas ar galvu pret bļitkotāja kastes malu un paliek klusi guļam.

-Tā! Visiem mierā! – ar pamatīgu Daugavpils akcentu nokomandē dzejas mīļotājs, izvelkot no kabatas apliecību, -Valsts policija! Majors Golubevs!

Paskat, vesels policijas majors!

Iestājas klusums. Tikai saldais pārītis uz grīdas klusi sten un mēģina kustēties. Man kā heteroseksuālam indivīdam skats šķiet visai perverss. Labi, ka tramvajā nav bērnu. Pie kabīnes sēdošais kverplis, ar vienu roku turot asiņaino degunu, otru pastiepj manā virzienā.

-Viņš man salauza pirkstu.

Majors Golubevs izvelk mobilo un zvana.

-Ei, dežurant! Majors Golubevs. Kas mums šodien narjadā?... Aha... A kur viņi ir?... Aha!... Tad saki Koļam, lai griež uz Brīvības ielu. Esmu pie Fizkultūras Institūta stadiona. Te ir incidents. Lai narjads te būtu pēc minūtes! Skaidrs?

No kabīnes izbāžas vecās beibes galva.

-Vai nu kāpiet ārā vai braucam! Man ir grafiks.

Kā tad. Būtu vēl par savu kalendāru pastāstījusi!

-Tūlīt pūtīsiet alkometra trubiņā! – Uzbļauj majors.

Beibes galva bez tekstiem nozūd, kabīnes durvis aizcērtas.

Majors uzaicina visus iesaistītos, kā arī pāris lieciniekus, izkāpt. Svinīgā procesijā ievainotie un veselie, ieskaitot bļitkotāju ar visu kasti un bori, kāpj no vagona un stājas pie Sporta Akadēmijas stadiona žoga līdzās lielam, melnam sunim, kas ar interesi vēro visu šo cirku.

Ieraudzījuši sasistos biedrus, trīs otrā vagona kontrolieri pamet aplaupīto pusaudzi un tuvojas bariņam. Pusaudzis paliek neziņā stāvam tā arī nesakārtojis kabatas.

Ievēroju, ka otrā trijotne noformēta līdzīgi pirmajai – divi atstarotāju vestēs ar apliecībām, viens bez regālijām, toties ar izteikti kriminālu fizionomiju.

Sakumā jaunpienācēji izturas visai agresīvi, bet sapratuši, ka darīšana ar policijas majoru un patruļa jau ceļā, kļūst piezemētāki un sāk sūkstīties par agresīvajiem bezbiļetniekiem un tādā garā.

-Kontrolieriem uzrādīt dienesta apliecības! – Majors pārtrauc viņu nesakarīgās fantāzijas un, pagriezies pret pusaudzi, -Puika nāc šurp!

Kamēr puika nāk, četru kontrolieru apliecības aizceļo pie majora.

Puika pienāk.

-Kas tev ar kabatām? –Jautā majors.
-Viņi meklēja naudu. – Puika pamāj uz kontrolieriem.
-Daudz atrada?
-Pāris latus santīmos... Un cigaretes.
-Čeku iedeva?
-Nē.
-Tā. Tu paliksi un rakstīsi sūdzību.
-Man skolā jābūt.
-Nebaidies! Aizvedīsim.

Nez no kurienes uz Ropažu ielas parādās policijas busiņš ar pelēko strīpu un vizuļojošu bākuguni. No tā izbirst bariņš policistu un steidz pie mums. Operatīvi gan!

Divi no šņabdeguņiem, kuri bez apliecībām – tusnis un kriminālais – sāk tā kā atdalīties no kolektīva un virzās prom.

-Jūsu apliecības! – Pieprasa majors.
-A mēs... Neesam kontrolieri. – Skaidro tusnis.
-Mēs tikai palīdzējām. - Piebalso kriminālais.

Majors sarauc uzacis. Puika, kļuvis drošāks, norāda uz kriminālo, -Viņš man atņēma naudu... Un cigaretes.

Kriminālais, sajutis deguma smaku, ņem kājas pār pleciem, taču Juglas dievi nerimst jokus dzīt.

Nemanot piebraucis nākamais tramvajs. Mēģinādams izvairīties no atbraukušajiem policistiem, bēglis joņo sliežu virzienā atpakaļ pagrieztu galvu un, ietriecies tieši pirmā vagona durvīs, saļimst.

Tusnis tikmēr peld pretējā virzienā, bet iekāpj melnā suņa svaigi izvietotajā mīnā, rupji nolamājas un pūlas nokratīt trekno pikuci no zābaka. Ņemoties viņš uzmin suņa kājai. Suns ierūcas un ierauj tusnim zobus bikšu starā, kas lēnām ar tirkšķi pārvēršas elegantā kļošā.

Tusnis sper sunim, bet trāpa ar liela kaulu pret kasti slīpi atslietajam bļitkotāja ledus borim. Boris lido pa gaisu un ar aso galu ietriecas tieši riekstos kverplim ar asiņojošo degunu. Kverplis pazemīgi krīt ceļos, bet tusnis, saķēris kāju un vaimanādams, uz pakaļas.

Tikām policisti, savākuši kriminālo, nāk pie mums. Skats, protams, pa rubli: bariņš pasažieru, tajā skaitā meiča ar noplēsto piedurkni un flegmatiskais bļitkotājs, melns suns, trīs nokaunējušies kontrolieri un vēl divi gar zemi – viens ar asiņainu degunu un, iespējams, iztecējušiem riekstiem, otrs saplēstām biksēm viscaur asinīs un suņa mēslos.

-Глянь, Михалыч, кого взяли! Это же Зюзик. Уже год как в розыске, - Majoram priecīgi ziņo viens no policistiem.
-В фургон его! – Tas īsi nokomandē un, pamājot kritušo kontrolieru virzienā, -И скорую вызови для этих придурков! А у толстого выяснить личность!
-Понял. А кто их так? Михалыч, вы?
-Да нет. В общем-то сами себя.
- А как мы это в протокол занесем?
- Не бойся! Напишем.

Kriminālo aizved uz busiņu.

-Sūdzības rakstīsiet? – Majors vēršas pie manis un meičas ar apskādēto mēteli.

Tā kā neviens nevēlas neko rakstīt, ātri tiek noskaidroti visu liecinieku vārdi, adreses un tālruņu numuri. Tad visi drīkst sakāpt atpakaļ tramvajā un turpināt ceļu, jo nupat piebrauc jau trešais un izveidojas pamatīgs sastrēgums uz sliežu ceļiem.

Meiča gan aizsoļo virzienā uz Juglas pusi, laikam jau šūt savu mēteli, bet pārējie turpina ceļu.

Vai tas ir viss? Gandrīz. Jo...

Džutas ielas pieturā iekāpj jauneklis un vēlas nopirkt biļeti. Kāds naivums! Beibei taču nav ne laika ne arī, ko no lata izdot. Tā nu viņš brauc bez biļetes, visu laiku trauksmaini lūkodamies apkārt, līdz pieripinām pie VEF kultūras pils. Diez vai Juglas dievu ietekme sniedzas līdz šim rajonam, tādēļ tveru likteni savās rokās.

-Ņem biļeti! –iespiežu džekam saujā dārgo papīrīti un izkāpju.

Ejot pāri sliedēm, ieraugu sabrauktu žurku. Vēl viens „Rīgas satiksmes” upuris.

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!