reņģu acis.

dažas piezīmes par konstruktīvo korupciju

Autors: Roberts Degums
Palaists: 28/10/2012, TR



ievads problemātikā

zināms un vispāratzīts ir fakts, ka korupcija valsts aparātā ir destruktīvs faktors. aplūkosim tuvāk labi zināmās šīs sērgas radītās problēmas.

A. kādam tiek par daudz. (monetārā eskalācija)

korumpētie valsts aparāta ierēdņi saņem darāmajam darbam un oficiālajai darba apmaksai neadekvāti lielus ienākumus, kas rada neizpratni un neapmierinātību privātajā sektorā strādājošajos un vienlaicīgi iniciē ierēdnim grūti risināmu uzdevumu sakarā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. saprotams, ka risinot šo uzdevumu, ierēdnis baro dažādus noziedzīgus grupējumus, pie tam viņa kreatīvā domāšana vērsta pilnīgi citā virzienā no valstiskās.

B. budžeta izdevumu pieaugums (fiskālā eskalācija)

loģiskas korupcijas sekas ir valsts iepirkumu izvēle nevis pēc maksimālās efektivitātes principa, bet gan pēc kritērija ‘iespējami apjomīgāka budžeta līdzekļu izsaimniekošana’, kas rada nepamatotu budžeta pieaugumu un attiecīgi atspoguļojas slimīgi izvirtušā nodokļu sistēmā, kas nenovēršami konfliktē ar nodokļu avota – privātā sektora – interesēm un sapratni par valsts nodrošināmajiem pakalpojumiem.

C. ierēdņu personālsastāva deģenerācija (strukturālā erozija)

pirmajā acu uzmetienā ne tik manāmas, taču ilgtermiņā valsts struktūru saēdošs faktors ir ierēdņu atlase nevis pēc efektīvās konkurētspējas, bet izvēloties vai nu viegli vadāmus bezatbildīgus indivīdus, bieži vien sirgstošus ar dažādām atkarībām, vai arī principiālus ar īpašām prāta spējām neapveltītus sabiedriskā labuma izšķērdētājus. rezultātā notiek pakāpeniska ierēdniecības aparāta morāla un intelektuāla erozija, kas pašsaprotami noved pie nespējīgas valsts varas kopumā.

analītiskais slēdziens

saprotams, ka civilizētās sabiedrībās korupcija allaž tiek definēta kā izskaužams ļaunums ar sekojošu vairāk vai mazāk enerģisku rīcību. diemžēl nākas konstatēt, ka korupcijas apkarošana tradicionāli veido apburto loku (progresējošu ciklisku referenci), kurā korumpanti sacenšas veiklībā ar korupcijas apkarotājiem un otrādi, kā rezultātā pastāvīgi pieaugoša cilvēku skaita kumulatīvā radošā enerģija tiek novirzīta nevis sabiedrībai svarīgu uzdevumu risināšanai, bet nebeidzmajā karā ‘par tīrām rokām’, kas pie tam vēl abpusēji tiek finansēts no sabiedriskajiem līdzekļiem (fiskālās eskalācijas higiēniskā komponente).

konstruktīvās korupcijas teorētiskie pamati

lūkojoties uz aprakstīto problēmu noguruša ziloņa acīm (depresīvās makroskopijas metode), rodas iespaids, ka pozitīvs risinājums tai neeksistē principā un vienīgā izeja slēpjas valsts aparāta pilnīgā demontāžā ar sekojošu atgriešanos kādā no primitīvajām sabiedrības organizācijas formām. vai patiesi tā?

situācijās, kad mehāniski modeļi nedod vajadzīgos rezultātus, jāmeklē atlernatīvi skatu punkti. dotajā gadījumā interesantu efektu rada tā saucamais ‘redzējums caur dzen prizmu’ (transcedentālās spektroskopijas metode). respektīvi tiek piedāvāts austrumos sen zināmais elastīgās reakcijas princips (dzju do). pazīstamākā ilustrācija būtu sakuras zars, kas nevis pretojas sniega svaram, bet liecas, līdz sniegs nobirst, un tad atgriežas sākumstāvoklī. citiem vārdiem, ‘mīksts vadzis nelūzt’.

pārnesot ‘dzju do’ principu uz augstāk aprakstītajiem izejas datiem, iegūstam sekojošu rezultātu:

nav nepiciešams koncentrēt spēkus korupcijas izskaušanai, bet meklēt veidu, kā sabiedriski lietderīgi izmantot cilvēka (potenciālā korumpanta) radošo enrģiju un dabīgo vēlmi nopelnīt. pirmajā mirklī rodas iespaids, ka tā ir neatrisināma pretruna, taču tas nav tā. pilnīgi pieteik ievērot trīs pamatnoteikumus:

A. korupcijas legalizācija (monetārā prezumcija)

nav jēgas tērēt spēkus un līdzekļus, cīnoties pret to, kas ir neiznīcināms.

B. darba algas atcelšanu valsts aparātā (fiskālā relaksācija)

prezumējot vispārēju korupciju, papildu samaksa, tā saucamās ‘darba algas’ veidā kļūst amorāla un no saimnieciskās efektivitātes viedokļa bezjēdzīga.

C. konkurences principa ieviešana korupcijā (kompetitīvā superpozīcija)

tas ir galvenais, kas esošo koncepciju padara radikāli atšķirīgu no citiem korupcijas legalizācijas projektiem: valsts aparāta darbinieki, atbrīvoti no garantēto ikmēneša ienākumu destruktīvā spiediena un nepieciešamības slēpt koruptīvās saites, faktiski kļūst par brīviem komersantiem, kas savstarpēji konkurē par iespēju menedžēt budžeta līdzekļu apgūšanu, pilnīgi legāli ietverot savu ienākumu kā skaidri formulētu interesi valsts pasūtījumos, kā rezultātā neizbēgami sākas interešu likmes mazinoša konkurence.

ņemsim iedomātu piemēru ar lielu valsts iepirkumu. lai tās būtu 54 tonnas reņģu acu. parastā situācijā šāda iegāde izmaksātu Ls 10.08 par kilogramu, kopā Ls 544 320.00, lai gan piegādātāji to būtu gatavi pārdot par Ls 6.72 par kilogramu, taču korumpētais ierēdnis pieprasītu palielinat iepirkuma summu par 50%, lai varētu šo starpību apgūt savām personīgajām un kliķesbiedru vajadzībām.

kompetetīvās superpozīcijas gadījumā notiktu vairāku ierēdņu sacensība par tiesībām menedžēt šo pasūtījumu un pieskaitāmās izmaksas saruktu līdz visnotaļ civilizētiem Ls 9 999.99 un kopējā iepirkuma summa sastādītu vien Ls 372 879.99 vai Ls 6.91 par kilogramu. redzams ļoti iespaidīgs Ls 171 440.01 sabiedrisko līdzekļu ietaupījums.

pagaidām teorijā paliek neatrisināts vien jautājums, kāda velna pēc valstij 54 tonnas reņģu acu?

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!