Par krēsliem un pakaļām.

Kāda ļoti svarīga krēsla sentimentālas pārdomas.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 29/03/2013, Blogger.com



„Politiski pareizai pakaļai nav jāturas pie krēsla, jo krēsls pie tās turas pats.”

TR Notārs.

***

Es esmu krēsls.

Jā, krēsls, bet ne jau šāds tāds zemnieka padirsenis vai dzērāja ķeblis, nē. Es esmu lielisks augstvērtīgas plastmasas, metāla un ādas izstrādājums. Ergonomisks kosmisko tehnoloģiju iemiesojums un vienlaicīgi satriecošs mākslas priekšmets, par kādiem mēdz bijīgi čukstus svepstēt: „Roku darbs”. Un tā vēl nav visa mana pievienotā vērtība: es piedevām esmu aplam svarīgs krēsls. Ļoti svarīgs. Tik svarīgs, ka visi citi krēsli manā klātbūtnē stāv uz saliektām kājām un tur atzveltnes iztapīgā kūkumā. Pat lielā sarkankoka rakstāmgalda darba virsma padevīgi notrīs katrreiz, kad iečīkstos zem kārtējās treknās pakaļas svara.

Pakaļas. Tās rautin raujas manī iesēsties un vairs necelties augšā. Bet nav jau nemaz tik viegli noturēties. Kaut arī esmu visnotaļ mierīgs un nosvērts krēsls, manī nosēdēt grūtāk kā rodeo buļļa mugurā. Ir gadījies redzēt visai masīvas, atvainojos par vulgaritāti, dirsas skaļi blējot izlidojam no manis kā lingas mestām ar piezemēšanos uz skabargainiem dēļiem. Vai citreiz izdzītas no manām skurbinošajām skavām ar kājas spērienu, saņemot politisko zīmogu pēdas nospieduma veidā. Un tikai retu reizi gadās dupši, kas spēj cieņpilni piecelties un aiziet. Tik reti, ka vairs īsti neatminu, vai tā maz kādreiz ir bijis. Varbūt tikai pilsētas leģenda.

Taču, un to man grūti izprast, pakaļas visas kā viena labprāt skaļi deklarē: „Es pie krēsla neturos”. Hā! Kā tad! Nē, es jau neko nesaku, gadās politiski pareizas pakaļas, pie kurām ar prieku turos pats, bet tas nenozīmē, ka dibeniem būtu vienalga. Nē, tādu nav! Vienkārši ar labām pakaļām mums ir abpusējas simpātijas. Attiecības, ziniet. Bet nav vēl redzēta pakaļa, kas labprātīgi atteiktos no maniem glāstiem.

Lielākā daļa tieši otrādi – brutāli ieņem manu klēpi, iepriekš vardarbīgi izdzenot iepriekšējo klientu, un tad vēl mēnešiem sūta smacīgus lāstus zaudētāja virzienā. Un kad nu dibengals manī ticis, tas sāk lēnām pieaugt pie smalkās ādas apdares. Burtiski kā tāda piepe, parazītisks simbiods izdzen neredzamas metastāzes un cenšas pārņemt manu miesu, kamēr citas konkurējošas pakaļas met draudīgus lokus un lūko ieņemt laimīgās sēdētājas vietu.

Ir jau arī vairāk vai mazāk audzināti dupsēni. Pirms sēsties patriektā priekšgājēja vietā, tie draudzīgi paflirtē, mīlīgi paberzējas un pūlas izveidot abpusēju patiku. Beigās tomēr tas pats vien sanāk – metastāzes, aizsēdēšanās un izlidošana.

Citreiz, ziniet, gadās arī tās kaulainās, nelietīgās pakaļas, kas zaglīgi, reizēm ietinušās nakts melnumā vai slēpjoties revolucionārās nepieciešamības aizsegā, pielavās un sāpīgi ieduras meistara roku darinātajā tapsējumā kā robaini naži. Tās ilgi nesēž, bet nodara nelabojamu ļaunumu un aizejot atstāj nepatīkamu izvarotības un pazemojuma sajūtu.

Taču katra krēsla dzīvē ir kāda īpaša pakaļa. Tā neatlāčo smagnējiem dinozaura soļiem; neierodas dejojoši lietišķā gaitā, bārstot lišķīgas frāzes un liekulīgi smaidot; neiešmauc, izmantojot mirkļa vājumu un vispārējo apjukumu. Liktenīgā pakaļa, Ziedoņa vārdiem runājot, kā zibens nāk; atnāk balta, uzliesmo un nosit.

Tu, krēsls, gadiem stāvi savā vietā un domā, ka jau visu esi redzējis, visu piedzīvojis un nekas tevi nevar pārsteigt, bet tad notiek šī burvība – nedzirdamiem panteras soļiem, tik liegiem kā ārlaulības glāsti, ieņēmumu dienesta plēsonīgajā muskuļu ritmā, autortiesību aģentūras alkatībai zibot acīs, slīd tā politiski pareizā pakaļa, kas vienmēr māk purkšķēt pa vējam, kas protas trīties auglīgā ritmā ar citos svarīgos krēslos sēdošām pakaļām, kas māk noliekties un atdoties, kad nepieciešams, un ierakt nelabvēļus izkārnījumos, kad iespējams. Tā ir pakaļa, kas zina naudas ceļus un varas gaiteņus. Tā ir visām pakaļām pakaļa, par visām pakaļām vispakaļainākā.

Kad tāda dievišķa forma ieslīgst krēslā, tas pats to ņem atzveltnes skāvienā, cieši apvij ar roku paliktņiem, iepin kāju stāvaudzē un vairs nelaiž vaļā. Nekad.

Kad pēc pakaļas atnāk ārā nesēji, jo kādu dienu tas tomēr notiek, krēsls dodas līdzi savai izredzētajai kaut uz pasaules malu, kaut vēstures mēslaini un, ja liktenis lēmis, arī uz ziepju fabriku.

Tādi mēs, krēsli, esam, jā.

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!