Kupenu blūzs

2010/2011 sezonas sniegoto ziemu atminoties.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 02/01/2012, ORB.lv



Klusā dumbrājā, kā zināms, velni saimnieko. Ziemas pievakars eventuāli nesteidzīgajā laikaposmā starp Zē-svētkiem un Jē-gadu arī var izrādīties visai mānīga miera piesūcināts.

Piemēra pēc ņemsim kaut vai 29.decembri vietā, ko „Rīgas satiksmes” klienti pazīst kā Mārkalnes ielas pieturu, bet autobraucējiem tas ir Brīvības gatves un Murjāņu ielas krustojums, kas slavens ar to, ka ar neizprotamu un neatvairāmu spēku pievelk „Rīgas ūdens” ekskavatorus. Tie vienmēr atrod ieganstu krustojuma vidū izrakt bedri: agrāk vainīgas bija simtgadīgā maģistrālā ūdensvada avārijas, tad kādu laiku rakņāšanās pagāja vecās draņķa trubas nomaiņas zīmē, bet tagad, kad zemē guldīts ultramoderns augstspiediena trakts, tas šad un tad laikam jāatrok, lai pārbaudītu, vai negausīgie Juglas iedzīvotāji nav iegriezuši par daudz nelegālo pieslēgumu.

Globālās sasilšanas atnestie gigantiskie sniega vāli klāj visu: ielu, ietves, transporta līdzekļus, mājas, kokus, pilsoņus, nepilsoņus, bomžus, aizgrauztu Mēness kāsi un pat dažas zemākās zvaigznes. Acīmredzot sutoņa turpina pieņemties, jo gandrīz skaidrajās debesīs mistiski materializējas un krīt lejā arvien treknākas sniega pikas.

Gausa automašīnu straume ar lavas notecējuma majestātiskumu rāpo ārā no vakarīgās Rīgas. Spītējot sniegam – divās joslās. Izņemot vienu vecu Ōpeli, kas ērti iekārtojies starp joslām, lai būtu vienādi drošā attālumā gan no pretīmbraucošās plūsmas gan baltās sienas ielas malā, piesardzīgi dudina svam šoferim vien zināmās darīšanās.

Ja kāds domā, ka vainīga blondīne, viņš maldās. Jā, viņas krāsojas pie luksoforiem, raksta īsziņas līkumos un pārģērbj zeķubikses sastrēgumos, bet tā ir tikai jautrība uz ceļa, ne vairāk. Īstā katastrofa ir vecis ar ūsām, brillēm un naģenē – bailīgs, paštaisns un negants subjekts, kurš spētu radīt avārijas situāciju pat, ejot četrrāpus pa sen pamestu lidlauku uz neapdzīvotas salas. Ziemas sezonā naģeni, protams, aizvieto stilīgs kaķādas aksesuārs ar nosaukumu „pižiks”.

Nav grūti iedomāties aiz viņa braucošo satiksmes dalībnieku emocijas.

Teiksim, brauc aiz viņa savā brūnam tarakānam līdzīgajā 1983.gada Pasātā tāds mūžam aizvainots neveiksminieks, kuram katrs otrais teikums sākas ar vārdiem: „Šī valsts...”, kam seko ne jau patriotiski saukļi. Protams, tādam viss ļaunums neaprobežojas ar „šo valsti” vien. Piemēram, priekšā braucošais ūsainis jau „konkrēti zajebal” un te vēl tas melnais kaķis lien uz ceļa – jāpaspēj, pirms nelaimes nesējs nav šķērsojis kursu! Neveiksminieki mēdz būt visai māņticīgi. Varētu pat teikt, pašiznīcinoši māņticīgi.

Starp citu, par kaķi. Nav vis nekāds plukata. Tam rajonā ir vismaz pieci saimnieki. Paēdis un pārliecināts kaķis, melns kā ogle un nekaunīgāks par advokātu. Tieši viņa dēļ Kite Katuss no „Kitekat” reklāmas Juglas kaķenītēm met līkumu. Būt varonim TV reklāmā un būt varonim uz Murjāņielas ir divas lielas atšķirības.

Kas notiek, ja neveiksminieks iespiež pedāli un mēģina apdzīt ūsaini pa labo pusi? Pareizi – ūsainis ar lielāko prieku viņu iespiež cietajā kupenā ielas malā. Var jau būt, ka gluži tik graboša saķeršanās nebija plānota, taču nepateicīgie braukšanas apstākļi, aizsvīdušās brilles un inženierim raksturīgā nespēja kontrolēt mehānismus dara savu: vaidētāja dampis, iespīlēts starp sniega kubikmetriem un ūsinā kretīna Ōpeli, nočīkst un apstājas.

Divas parodijas par vārdu „vīrietis” lēnām pagriežas un uzlūko viena otru ar, kā viņām pašām šķiet, iznīcinošu skatienu.
Kādu minūti vīri tā sēž un klusējot blenž. Tad, reaģējot uz apkārtējo neganto taurēšanu, divas labās rokas, katrā strandējušajā mašīnā pa vienai, izstiepj rādītājpirkstu un nospiež sarkano pogu ar trījstūri. „Tiku-taku, tiku-taku”, sāk putenī mirgot dzeltenās avārijas lampiņas.

Ūsainis kāpj ārā no braucamā novērtēt skādi.

Krustojums. Jau aiz luksofora un gājēju pārejas tieši pirms pašas Murjāņu ielas. Abi dampji mīlīgi salīmējušies sāniem kā Siāmas dvīņi, bet bez nopietniem bojājumiem.

Iespīlētais apdzinējs arī vēlētos izkāpt, taču šofera durvis aizzīmogojis Ōpeļa sāns, otrā pusē bortu spiež kupena. Viņš norullē logu un šķirbā starp spēkratiem bļauj ūsainim, lai padod malā, bet ūsainim nav laika – jāuzstāda atstarojošais trijstūris. Un vispār, kamēr neieradīsies policija, nekas nekur netiks kustināts.

- Сиди в своей банке, ксенофоб![1] – gandarīti norūc ūsainis un dodas ievērot likuma burtu atbilstoši saviem priekštatiem par šo komplicēto alfabētu.
- Aizveries, urla! – loga spraugā ieauro vaidētājs un rullē logu ciet, jo ir auksti, bet kurināt mašīnu bezgalīgi nevar, soļķis bargu naudu maksā.

Ūsainis sastellē trijstūri, sazvana policiju un, paņēmis birstīti, sāk metodiski slaucīt sniegu no sava aparāta motora pārsega. Sniegs birst, vecis slauka:„ fuh-šmah, fuh-šmah!”; siegs atkal birst, vecis atkal slauka: „šmah-fuh-šmah-fuh!”. Un tādā garā.

Tikmēr vaidētāja iekšējais spiediens pieaudzis līdz sarkanajai atzīmei un tiek iedarbināts drošības ventīlis – mobilais tālrunis. Vispirms brāzienu saņem numurs „122”, jo cik var gaidīt to nolādēto patruļu, te avārija tāda, bļin, cilvēki iesprostoti mašīnā smok nost, a neviens ne čiku, ne grabu. Pēc tam pa mizu dabū sieva, jo būtu tā stulbā govs savlaicīgi iepirkusi „Tērvetnieku”, nevajadzētu zaudēt laiku ar iebraucienu „Alfā”, un tagad varētu jau mierīgi tupēt mājās pie teļļuka, rīt karbonādi un dzert alu, nevis smakt nogrimušā Titānikā. Beidzamais ir „zvans draugam”.

-Bļe, šajā valstī vispār kaut kas var notikt normāli?

Nē, nevar! „Nokia” jautri nodzied savu slaveno „tara-ram-tam, tara-ram-tam, tara-ram-tam-tam!” un pārstāj kalpot. Izmisīga pogu spaidīšana un pat sitiens ar celi nepalīdz. Vienīgi kaut kas nokrakšķ locītavā un arī tā iziet no ierindas. Kam gan vajadzīgs celis, sēžot iesprostotam bleķa kārbā?

Kaut kas atsitas pret Pasāta sānu logu un iekrīt starp mašīnām. Tā ir ūsaiņa sniega salukāmā slotiņa. Vēl senie romieši teica: „tīrot sniegu, neskaiti vārnas!”, citiem vārdiem runājot: turi inventāru stingri un darba laikā nefantazē par vispasaules revolūciju!

Priekšmets gan nav zudis neglābjami, jo spēkratu sakļautie sāni neļauj tam nokrist līdz zemei. Sarainais daikts iestrēdzis turpat logu apakšdaļas līmenī pie virsbūves centrālā balsta.

Ūsainis novērtē situāciju: lai tiktu pie mantas, jākāpj uz motora pārsega un jāierāpo starp vāģiem. No otras puses, ja nerīkojas, Ōpelis draud pazust zem sniega. Piemērs nav tālu jāmeklē – līdzās esošais Pasāts ar vaidētāju jau līdzinās kupenai automašīnas formā, bet aizmugurē bībinošais un taurējošais milzu sastrēgums izskatās pēc mirguļojošas sniega čūskas kilometra garumā.

Ōpeļa pilots notīra brilles, apņēmīgi izvingrina ūsas, liek kāju uz bampera, sveras uz priekšu un ķeras pie pārsega. Pie kā viņaš ķeras? Vai pie slidenā, apsnigušā bleķa gabala virs jaudas agregāta? Tur pat cilvēks-zirneklis nespētu pieķerties, kur nu vēl inženieris! Ūsainis daiļi noslīd atpakaļ un noskūpsta sniegu uz bampera.

Izslejoties kājās viņš redz svaigu plaisu savā optikā un vaidētāja ņirdzīgo viepli Pasāta loga spraugā. Abas lietas ir gana pretīgas, lai tām atbildētu ar vēl lielāku apņēmību un mērķtiecību. Vecis mazliet ieskrienas un ņurko mašīnu viducī. Ahā! Rokā ir! Žēl vienīgi, ka optika nu ir galīgi driskās un kaut kur nozudis vērtīgais pižiks. Taču šie upuri ir oda purkšķis, salīdzinot ar iespēju triumfējoši pacelt gaisā sniega slotiņu – skatieties un iegaumējiet: „Крепка броня и танки наши быстри...”[2] !

Viss būtu lieliski, ja vien tagad varētu tikt atpakaļ uz pekām. Pie velna, kur tie gadi, kopš tik slidenā šķirbā nav būts! Ūsainis lokās un gorās kā izmisis āķatārps, taču tā arī paliek par desiņu starp divām skārda bulciņām, sagādājot ne mazums ļauna prieka Pasātā ieslodzītajam vaidulim.

Pa to laiku līdzās risinās ne mazāk dramatiski notikumi. Pavei, tauta vingrinās konsolidēšanā.

Brīvības gatvi var šķērsot krustojumā pa gājēju pāreju, bet var arī pa partizānu taku - metrus trīsdesmit pirms oficiālā brasla, tādā veidā konsolidējot attālumu no Mārkalnes ielas kvartāla līdz „Rimi” fārmklubam „Supernetto”. Entuziasti tur bezmaz trīsmetrīgajā sniega sienā izgrauzuši īpašu konsolidācijas šahtu, lai nav jānēsā līdzi alpīnistu aprīkojums kupenas pārvarēšanai.

Pāri Brīvības gatvei uz šahtu māmiņa stūrē bērnu ratiņus. Ar enerģisku kustību un negantu lamuvārdu palīdzību izbrīvējusi sastrēgumā brīvu eju uz izcirtumu sniegā, viņa konstatē, ka tas par šauru ratiņiem, atmuguriski izmīņājas atpakaļ uz braucamās daļas un, kaut ko dziļdomīgi bubinādama, dodas pa pretējās kustības joslu krustojuma virzienā. Viņai pretī brauc pāris normāli auto un zili vizuļojoša policijas patruļmašīna - uz notikuma vietu.

Laikam tiešām laba vieta notikumiem, jo tie turpinās: normālie aparāti tiek garām drosmīgajai māmiņai bez starpgadījumiem, taču policistu vizināmā platforma sāk lēni virpuļot. Vispirms tā uzsit Ōpelim pa kreiso priekšējo spārnu, bet pēc tam pasviež gaisā bērnu ratiņus, no kuriem izbirst viss dārgais saturs – kādas padsmit pudeles alkoholu saturoša sķidruma. Ratiņu īpašniece, palikusi neskarta, ātri novērtē dispozīciju un metas poicijas mašīnai virsū ar dūrēm. No aparāta izripo divi speķarauši – apaļš un apaļāks – un sāk bļaut uz māmiņu. Taču tā i nedomā atkāpties un uzbrūk mazākajam resnim, to veikli apgāžot un pati uzkrītot virsū. Lielākais resnis gribētu doties kolēģim talkā, bet viņu piesaista baurošana no ideoloģiskā konflikta zonas, jo pēc trieciena Ōpelis mazliet atlīmējies no Pasāta un ūsainais subjekts, noslīdējis starp transporta līdzekļiem līdz zemei, lūko uzsvempties, bet vaimanātājs no Pasāta ver vaļā durvis, lai beidzot izrautos brīvībā. Durvis, protams, sāpīgi belž pa ūsaiņa ribām, tas bļauj un sauc savu vis-à-vis par nacistu, bet vaimanātājs ar veselo kāju tik sper no iekšpuses pa durvīm, skaļi dimdinot vārdu „okupants” dažādos locījumos un savienojumos ar citiem zīmīgiem valsts valodas vārdiem.

Uz augstākās sniega gubas sēž melns runcis un vēro rosību lejā. Ko viņš redz? Lūk: snieg sniegs. Klaksoni taurē.Vīri kliedz. Sestā tramvaja pasažieri steidz savās pirmssvētku darīšanās un priecājas, ka neizvēlējās autobusu. Mazs, apaļš policists, izrāvies no dāmas skavām, četrrāpus mūk un dāma tādā pašā veidā seko. Liels apaļš policists apstulbis stāv un nesaprot, no kura gala ķerties pie situācijas risināšanas...

Un tad no Murjāņu ielas krustojumā svinīgi izbrauc „Rīgas Ūdens” smagās tehnikas procesija un izvemj bariņu čaklu profesionāļu, kas ierastām kustībām sāk uzstādīt barjeras un brīdinājuma zīmes. Bedrei būt.

Runcis kādu brīdi vēl skatās un tad dodas uz bezmaksas zivju ķidu restorānu pie tantiņas, kas dzīvo lielajā mājā aiz „Supernetto”.


==================

[1] Sēdi savā kārbā, ksenofob!
[2] Bruņas stipras ir un tanki mūsu ātri...


Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!