Inženieris Lorsis.

Pakāpjoties uz milžu pleciem, mēs redzam vien to, ko viņi vēlas mums parādīt.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 27/05/2012, ORB.lv



Inženieris Lorsis pamodās līdz ar rīta sauli logā, laimīgi pasmaidīja un skaļi sveica visu esošo ar jaunu dienu.

Viņš apzinājās, ka darāmā ir vairāk, nekā cilvēks spēj paveikt, tādēļ nekavējoties ne mirkli cēlās augšā, lai vērstos ar rīta lūgšanām pie Dieva. Lorsis kā parasti lūdza siltumu, sapratni un barību, ko nenogurstoši un brīnumaini gādāja Dievs. Saņēmis visu kāroto, Inženieris Lorsis devās uz savu Laboratoriju. Tur viņu gaidīja ikdienas darbs: dabas likumu atklāšana.

Sākumam vajadzēja pārbaudīt, vai Ņūtona mehānikas likumi izpildās tieši tāpat kā iepriekšējās dienās. Līdz šim visi eksperimenti uzrādīja pārsteidzošu stabilitāti, kas lika domāt par zināmu noteikumu nemainīgumu redzamajā Universa apvidū. Lorsis ierastām kustībām izveidoja vairākas standarta sistēmas no lodēm, piramīdām, kubiem un neregulāriem daudzskaldņiem. Viss darbojās kā iepriekš. Pēc tam nāca kārta gravitācijai. Brīvās krišanas paātrinājums neuzrādīja redzamas izmaiņas, tātad varēja pieņemt, ka ar gravitācijas konstanti viss kārtībā un ķermeņu pievilkšanās spēks arvien proporcionāls to masu reizinājumam un apgriezti proporcionāls attāluma kvadrātam. Pētnieks apmierināti kaut ko noņurdēja zem deguna un ķērās pie svarīgākā darba – Aparāta būvēšanas.

Aparāts bija Inženiera Lorša mūža darbs. Viņš to būvēja gandrīz katru dienu, bet tas arvien netapa gatavs, jo bieži nācās mehānismu daļēji vai pilnīgi izjaukt un sākt no sākuma – atbilstoši nemitīgajai tehnisko noteikumu maiņai un tehnoloģiju attīstībai. Burtiski katru rītu Lorsis modās ar jaunām idejām, kas paaugstināja prasības pret Aparātu, un katru dienu viņš apguva jaunas spējas un paņēmienus, kas ļāva piepildīt arvien pārdrošākas ieceres. Varētu teikt, Aparāta tapšanas vēsture atainoja tā autora dinamiskās personības izaugsmi.

Darbošanās nogurdināja, un Lorsis sajuta vēlmi pieņemt nelielu siestu. Viņš apēda banānu, garāmejot pārbaudīja dažas senas atziņas akustikā un iesnaudās.

Pēcpusdienā pēc atmodas un maltītes nāca laiks doties plenērā. Darboties Laboratorijā ir droši un aizraujoši, tomēr īsts pētnieks nevar attiekties no teoriju vētīšanas lauka apstākļos. Inženieris Lorsis nebija vis kāds tur Laboratorijas tārps.

Pa ceļam uz Poligonu Lorsis piestāja pie viena no baseiniem, kur varēja veikt eksperimentus hidrodinamikā. Viņu gan ne tik interesēja tieši hidrodinamika kā tāda, cik ūdens virsmas izmantošana viļņu dabas uzskatāmai modelēšanai. Darbošanās baseinā ļāva iegūt priekšstatu par sakarībām starp viļņu raksturlielumiem un tādām parādībām kā koherence, interference, difrakcija, stāvviļņi... Tomēr ilgi darboties neizdevās, jo no debesīm atskanēja draudīga Dieva balss. Lorsis bažīgi un ar nesapratni palūkojās augšup – viņš īsti nespēja saprast Dieva pastāvīgos iebildumus pret šīm baseinu sesijām.

Beidzot Inženieris Lorsis nonāca Poligonā. Tā bija visai demokrātiska vieta, kur katrs varēja brīvi darboties atbilstoši paša spējām un interesēm. Viņš piestāja pie Cepējas Annī un novērtēja dāmas kulināro veikumu. Formu dažādība un izpildījuma precizitāte priecēja aci. Uz zoba viņš gan neko nepamēģināja, jo no pieredzes zināja, ka Annī vairāk spiež uz dizainu, nevis iekšējo saturu. Tas, protams, bija mīnuss, taču Lorsis respektēja Cepējas radošo brīvību. Ja viņa vēlas cept skaistas, bet neēdamas, kūkas, tā ir viņas izvēle un pašizpausmes ceļš.

Tad Lorsis aizgāja novērtēt Būvnieka Mārča progresu. Mārcis jau kādu laiku būvēja jauna tipa pasīvo māju. Tas nebija darbs no vieglajiem. Bieži vien nācās kaut ko nojaukt un pārtaisīt, jo trūka nepieciešamo materiālu un reizēm arī pats process aizgāja neceļos. Brīdī, kad pienāca Lorsis, Mārcis piepūstiem vaigiem stutēja milzīgu būvdetaļu un vēl divi palīgstrādnieki asistēja. Tas izskatījās nopietni un cienījami. Lorsis labprāt palīdzēja ar būvdetaļas izvietošanu. Viņa plašās zināšanas statikā te lieti noderēja.

Atbrīvojies no konsultanta pienākumiem, Inženieris Lorsis beidzot varēja ķerties pie saviem eksperimentiem. Dienas kārtībā bija Galileja pieredzes atkārtošana – dažādas masas priekšmetu mešana no slīpa torņa. Bija svarīgi pārbaudīt, vai pa šiem gadsimtiem, kopš vecā labā Galileo, kas nav mainījies. Rīta mērijumi Laboratorijā nekādas deviācijas neuzrādīja, nu to vajadzēja nostiprināt plašākos mērogos.

Pēkšņi Poligonā uzradās Žuža Nekas. Vismaz Lorsis pie sevis viņu tā dēvēja, jo šis Žuža bija pilnīgi asociāls subjekts, kurš neko neprata un kuru neinteresēja nekas cits, kā vien demolēšana un vardarbība. Protams, viņu varētu dēvēt par Huligānu Žužu vai Bandītu Žužu, taču Lorsis uzskatīja, ka tas mūrlāpam piešķirtu zināmu sociālu statusu un padarītu par pilntiesīgu kopienas locekli, savā ziņā pat akceptējot tā uzvedības modeli kā sabiedriski lietderīgu. Tādēļ Lorsis deva priekšroku dziļdomīgajai definīcijai „Nekas”.

Žuža uzradās žūžojot kā tvaika lokomotīve un tūdaļ pat vārda tiešā nozīmē sabradāja visu Annī konditorejas ceha dienas veikumu. Cepēja baidījās iebilst, tikai ierāvās kaktā un klusu šņukstēja. Nodarījis vienu nekrietnības aktu, Žuža devās pabrucināt Mārča jaunbūvi. Būvnieks gan vāri mēģināja aizstāvēt savu arhitektūras brīnumu, taču saņēmis spēcīgu dunku, palika sēdus zemē un vairs neiedrošinājās celties.

Žuža jau ķērās pie kāds sijas, lai to stiprāk pavilktu, kad izdzirdēja skarbu uzsaucienu. Viņš pagriezās un ieraudzīja Inženieri Lorsi, kurš stāvēja burtiski aiz muguras un skaļi lamājās. Huligāns zināja tikai vienu veidu, kā risināt domstarpības – iedot dunku. Tieši to viņš arī grasījās darīt.

Atšķirībā no dumjā debošiera, Lorša arsenālā bija milzums asprātīgu veidu, kā pierādīt savu pārākumu, ja lieta nonākusi līdz fiziskai sadursmei. Šoreiz viņš Mārča būvlaukumā bija atradis garu, elastīgu kārti. Vienu kārts galu Lorsis iesprauda zemē, bet aiz otra to salieca lokā. Kad Žuža pietuvojās, Lorsis atlaida kārts galu un bandīts, saņēmis zibenīgu, plīkšķošu sitienu pa pieri, pakrita. Ja viņam būtu kaut kripata saprāta, tad bez pūlēm spētu izvairīties no vienkāršās pariktes, taču savā stulbumā apjauta vien to, ka pretiniekam ir kaut kāds briesmīgs ierocis, kas viņu padara spēkā līdzvērtīgu Dievam. Žuža ar kaunu atkāpās un radošā kopiena atgriezās pie saviem darbiem.

Vakarā Lorsis atgriezās mājās, ieturējās un pavadīja dīku laiciņu, baudot fotonu rotaļas televizora ekrānā. Kad kļuva pavisam vēls, viņš kļuva miegains un uznāca nepārvaram vēlme raudāt. Inženieris Lorsis apgūlās, kādu ceturtaļstundu skaļi raudāja un tad ieslīga veselīgā miegā.

Nākamā diena solījās būt notikumiem bagāta. Kā nekā Lorsim apritēja pusotrs gads kopš dzimšanas.


Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!