Maksāsim? Nemaksāsim?

Parādu piedzinēja nedienas.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 28/03/2010, ORB.lv



Kāds draugs man reiz pajautāja: „Kā tev tā vienmēr sanāk, ka tu dodies no punkta A uz punktu B un pa ceļam gadās kaut kādi neticami piedzīvojumi? Man tā nekad negadās.”.

-Kā tad, -Man atbilde nebija ilgi jāgudro, -Tu punktā A iekāp savā lendroverā un izkāp no tā jau samīcījis punktu B. Vienīgais, kas tev ceļā var gadīties, ir pārrunas ar resnu ceļu policistu un mazā pilsoniskā dilemma – saņemt soda punktus vai maksāt kukuli. Turpretim es gandrīz vienmēr eju kājām. Iegriežos šur, iegriežos tur, parunāju ar cilvēkiem, gūstu iespaidus un tādā garā. Starpību jūti?

Neesmu pārliecināts, vai viņš kaut ko juta, bet konkrēti šo stulbo jautājumu vairs nekad neuzdeva.

Bet nevajag domāt, ka jautrība gadās tikai kustībā. Reizēm tā atnāk pati un pārsteidz mani pavisam statiskā stāvoklī.

Nu kaut vai pirms kāda mēneša.

Pie manis caurbraucot ciemojās brālēns, kaislīgs mednieks, ar visu bisi pār plecu – viņš ar to daiktu laikam saaudzis. Apsēdāmies kā cilvēki, uzsmērējām sviestmaizes, atkorķējām šņabīti, iemetām pa mēriņam.

Protama lieta, brālēns fiksi vien pārorientē sarunas tēmu uz medībām. Te nu ir arī iemesls plinti izraut no futrāļa un „es tā” un „tas buks šitā”. Vēl pēc laiciņa bračka ņemas stāstīt, kā kaimiņš lūdzis nošaut savu veco āzi, jo tas badījis govis un sakodis suni līdz asinīm.

Bet ne par to ir šis stāsts. Stāsts tikai tagad sākas.

Ārdurvīs nogrand debesu dārdi. Eju skatīties, vai nav no eņģēm izrautas. Nē stāv. Nogrand arī kaimiņa durvis. Taisu savējās vaļā, citādi vēl tiešām salauzīs. Kāpņu laukumā, kājas iepletis kā tāds resnumā uzblīdis Eifeļa tornis, mīdās neaptverams gaļas blāķis. Grūti pat noticēt, ka tas ir cilvēks un ka mēs ar viņu esam vienas sugas pārstāvji. Torņa sejā redzams, ka apveltot ar miesām, Dabas Māte viņu pilnībā apdalījusi intelekta jomā. Un vēl dažās jomās.

Negribīgi paveras arī kaimiņa durvis un Vasīlijs Nikolajevičs, starp savējiem Nikolajičs, kā tāds prusaks uzmanīgi pabāž ūsas caur spraugu.

-Nu kas ir ko, - Tornis, iebāzdams zābaku kaimiņa durvīs un pamīšus uzlūkojot mūs abus, draudīgi novelk acīmredzot labi iekaltu tekstu, -Maksāāāsim, nemaksāāāsim?

Parādās kaimiņa brilles. Saskatāmies. Vasīlijs Nikolajevičs skaļi norij siekalas.

-Nemaksājiet, -Atsaucos jautājumam. –Vairāk naudas pašiem paliks.

Loģiski, vai nē?

Loģiski vai neloģiski, bet tornis nolemj mani pārsteigt ar savu izglītotību – viņam ir vēl viens iekalts teksts!!!

-Kas ir ko? Kredītus ņemt mākam, atdot nemākam?

Ak mī un žē! Viņam ir problēmas.

-Ziniet, cienītais, - saku, - Es šodien dzeru ar bračku un konsultācijas nesniedzu. Un vispār – mājās nekad nestrādāju. Gribat padomu, nāciet uz darbu, pierakstieties, samaksājiet un būs čikinieks. Garantēju.

Bet tornis ir tornis.

-Es ar tevi nerunāju, -Viņš nodārdina un, pagriezies pret Vasīliju Nikolajeviču, savelk ievainota paviāna grimasi, -Kad nauda būs?

Nikolajičam jau parastos apstākļos latviešu valoda nav stiprā puse. Tagadiņ vispār ir aubē. Optika strauji aizsvīst, ūsas raustās kā taisīdamās atrauties un pamest saimnieka ķermeni, lai uzsāktu patstāvīgu dzīvi.

-Es...Banka.. Būs, -viņš cenšas stomīt, tad pāriet uz mātes valodu –Меня уволили с работы и пособие закончилось. Как только найду работу, опять стану платить, - Un, laikam mēģinādams pielabināties, nobeidz latviski, -Es apsolu.

Zinu torņa nākamo gājienu, tādēļ nolemju nedaudz mainīt ritmu.

-A ko tu, nαhυj, man durvis lauz ārā, pidαrαs!? – Iebaurojos kā sačefirējies zeks.

Ā, re nu! Šis nostrādā kā pienākas. Tornis lēnām pagriež masīvu manā virzienā. Viņa cāļa smadzenes nespēj savietot šādu rupjību ar cilvēku, kas pat sestdienas vakarā mājās kožot, nenovelk šlipsi no kakla.

-Tu kaut ko teici? – Viņš mierīgi apvaicājas.
-A tu ko? Nedzirdēji, resnais? Hυļi tu, musar, te vazājies pa manu kāpņu laukumu? Mēs ar bračku buhājam un trešo nemeklējam! Irubījies?

Kamēr cāļa smadzenes cilā daudzos „ja” un „bet”, jo viņš taču nezin, kas es esmu, un tā ir problēma, brālēns, pamana manu prombūtni un nolemj mani atrast, lai turpinātu aizraujošo stāstu par āža kaušanu.

Tur nu viņš nāk pa gaiteni, vienkāršā lauku seja, strīpainā matožu kreklā, militāra krāsojuma biksēs, piespiedis bisi pie vaiga, lai man būtu pilns priekšstats par āža nāves apstākļiem un iedzēruša vīra bravūrīgā balsī citē sevi: „Koroče, paej malā, es saku. Ielikšu tam kozjolam renkuli starp acīm!”.

Okei! Katra cilvēka izturībai ir robeža. Pat torņiem. Konkrētais eksemplārs, ieraudzījis uz sevi pavērsto stobru vispirms sastingst. Sapratis, ka kaut kas nav kārtībā apklust arī brālēns, bet šaujamo nenolaiž. Tad pamanu nodevīgu strūkliņu vijamies gar torņa zābaka malu un sajūtu urīna smaku.

-Kaujā jāiet tukšā dūšā, -Domīgi novelku.

Tornis pārsteigtu sejas izteiksmi paraugās lejup un arī ierauga savas čuras. Idilliskais skats liek viņam atdzīvoties.

-Viss... Eu! Viss, - Viņš izpleš plaukstas un vēdī ar rokām itin kā piegludinādams tikko saklātu gultu, - Respekt. Uvažuha. Respekt – Un negaidīdams atbildi, saviem izmēriem pārsteidzoši veikli nozūd kāpņu līkumā pus stāvu zemāk.

-Kas tas bija? – jautā brālēns.
-Nezinu. Mīzējs kaut kāds. Lupatlasis.
-Ā, -Viņš novelk un turpina no vietas, kur apstājies stāsts, -Koroče, jau spiežu gaili, bet šis tik stāv tam kozjolam priekšā un purpina, mans āzītis, mans āzītis...
-Ejam, iemetam! –saku.
-Davai!

Nikolajičs vēl arvien padevīgi stāv durvīs, nespēdams izlemt, vai viss jau beidzies vai arī jāgaida turpinājums.

- Пошли, выпьем!- saku.

Nikolajičs, inteliģents cilvēks, atteikt nav radis. Sasēžamies virtuvē, atkorķējam vēl vienu. Sestdienas vakars. Labs laiks sarunai.

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!