Mani feili I.

Kā es nekļuvu par tautas iemīļotu rakstnieku.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 02/06/2014, Blogger.com



Slikts ir tas grafomāns, kas nesapņo kļūt par bloģieri.
Slikts ir tas bloģieris, kas nesapņo kļūt par rakstnieku.
Slikts ir tas rakstnieks, kas nesapņo nokļūt hrestomātijā.
Slikta ir tā hrestomātija, ka piebāzta ar grafomānu kricelējumiem.



Viendien Twitterī man patrāpījās saite uz Satori.lv autoriem domātām vadlīnijām, kas cita starpā deklarēja arī šo: „Eseju un komentāru teksta vēlamais apjoms ir no 6500 līdz 10 000 zīmēm, recenziju – no 6500 līdz 7500 zīmēm; dzejas publikācijām mēs pieņemam 4 līdz 10 dzejoļu lielu kopu, bet prozas publikācijām – 5000 līdz 15 000 zīmju garu tekstu.”

Liktenīgi gadījās, ka tieši tobrīd biju iesācis sīku tekstiņu par Lielo Pēteri („Lielais Pēteris.Stāsts bez īpaša konteksta.”), kas formāli atbilda vadlīniju prasībām; un te nu velns ņēmās mani dīdīt – aizsūti to kultūrcilvēkiem, nu aizsūti, nu, kamon, aizsūti taču, ieberzies kultūras un patstāvīgas domas baltajās pūkās, sajūti intelekta „Dormeo” veldzējošo satvērienu, iekļūsti hrestomātijās, dabū Nobeli literatūrā (jo tu, mīkstais, nespēj nogalināt tik daudz cilvēku, lai dabūtu „Miera Nobeli”)... Un tādā garā.

Es padevos. Nosūtīju. Viņi atbildēja! Ak! Varot ņemt, pēc laiciņa publicēšot. Es jau sāku „Jebajā” pieskatīt lētu fraku Nobeļa ceremonijai (baumo, ka nomātajās tur neielaiž), strādāju pie uzrunas, interesējos par prāmja biļetēm uz Stokholmu. Gatavojos triumfam, vienvārdsakot.

Bet laiciņš pagāja un – nekā. Pagāja vēl viens laiciņš, tad nākamais; jaunā fraka sāka pārklāties kožu mēsliem, runā iepītie joki novecoja, prāmis devās uz doku kasīt gliemjus no vēdera – bez manis. Izrādījās, satorastiem tāds lērums raiņu un jaunsudrabiņu iesūtījušies, ka nākamie Nobeļa laureāti lūgti stāties garā rindā. Kā tajos laikos, kad par atejas papīra ruļļu virteni Kaukāzā varēja sievu nopirkt, dabūt vietu garāžas kooperatīvā Juglā, bet dažos reģionos, kur higiēna tika uzskatīta par vājuma pazīmi, arī pa muti atrauties.

Ilgi nebēdāju. Kad biju atsēdējis ar bēdāšanos saistīto administratīvo arestu un sedzis Vecrīgas krogiem nodarītos zaudējumus, nopublicēju stāstiņu Tizleņu Reģistrā un miers.

Nekāda miera!

Nogranda pērkons. Zibens spēriens nāca no Vārdotājas (alias Kristii), kura bija ne mazums pūļu ieguldījusi, karinot manis izlaistos komatus un burtus Lielajam Pēterim pareizajās vietās. Viņa burtiski ielēja indi man dvēselē, piespēlējot ideju piedalīties „Zvaigzne ABC” wannabe F&F rakstnieku konkursā. Nebija Kristii vēl nospiedusi „Send” pogu savā meilu aplikācijā, kad es jau drudžaini tamborēju 21.gadsimta dižāko sacerējumu. Kurš bloģieris gan negrib nonākt cietos vākos sānu pie sāna ar lielās literatūras monstriem, fantāzijās paklīduša prāta gigantiem?

Biju ieguldījis stāstā „Murta Donnenflūda tiesāšana” sirdi, dvēseli, kreiso nieri; vēlētos arī aknas, bet nu, kā nav, tā nav - ieguldīju urīnpūsli (lai nespiež uz prostatu). Arī Kristii šoreiz pasvīda pamatīgāk, papildus komatiem un burtiem daloties ar vairākiem vērā ņemamiem padomiem, no kuriem vērtīgākais bija apmēram šāds: „Nospļaujies par to idiotisko konkursu ar visiem noteikumiem un uzraksti gabalu, kā pieklājas!” Tas arī bija vienīgais no viņas ieteikumiem, ko pilnībā ignorēju. Slavas sakārojās.

Darbs, tātad, bija ieguldīts fundamentāls, tādēļ arī bēdas bija nepajokam: ieņēmu pamestu ēku Slavjanskas apkaimē (Ukrainā) un pasludināju pats savu republiku. Būdams adekvāts diktators, iecēlu sevi par nacionālo līderi un piešķīru Tautas Rakstnieka nosaukumu; republikas vārdā nominējos literatūras Nobelim, miera Nobelim un Nobelim ķīmijā. Kaut kam no tā taču vajadzēja nostrādāt. Izveidoju, republikas pastu, telegrāfu, centrālo laikrakstu un kļuvu par tautas tribūnu.

Starp trešo un ceturto republikas pastāvēšanas promili ieradās arī pati tauta – kedās, apspīlētās parandžās, rotājusies rūsgani melnām lentītēm – konfiscēja alkohola krājumus un laipni palūdza, lai pametu savu prezidenta pili. Tā kā viņi bija bruņoti, bet es nē, nolēmu pakļauties nemiernieku miermīlīgajam protestam un devos trīs mājas tālāk. Pēc mirkļa no iepriekšējās rezidences bija palikusi vien kūpoša drupu kaudze un dažas transplantācijai vēl gluži piemērotas cilvēku detaļas. Acīmredzot, arī Ukrainas valdība pretendēja uz šo teritoriju.

Tā es nekļuvu par tautas iemīļotu rakstnieku, pazaudēju savu valsti un, šķiet, arī Kristii cieņu, jo viņa manu sakāvi komentēja apmēram šādi: „Nemīz, Notār, tu biji viņiem par labu.” Pārtulkojot no diplomātiskās uz cilvēku valodu tas nozīmē: „Kas dzimis mazdārziņā rakņāties, tam nebūs kolhozu vadīt.”

Faktiski biju nonācis pie tās robežas, kur sevi cienošs literāts padarītu neveiksmīgu pašnāvību un nodotos mokošai pļēgurošanai cerībā tomēr nobeigties, lai kļūtu par leģendu un par spīti visam iekūņotos literatūras vēsturē. Bet kas tev deva? Nu nav man tā personības vēriena – nespēju dēļ plikas nemirstības norakstīt savu dzīvi miskastē. Domājams, tieši šī rakstura vājība ir tā, kas caurmēra mani atšķir no caurmēra hemingveja. Mēs, bloģieri, esam gatavi bezgala sūkstīties par nenozīmīgiem sīkumiem, pāris pļavā izgāztām mazuta kravām vai genocīdu tāltālā trešajā pasaulē, bet brīdī, kad jāpārplēš krekls vai jātriec galva pret nesterilu betona sienu, pēkšņi atceramies, ka mums ir ģimene, draugi, sports un dažiem arī darbs, bet veiksmīgākajiem pat mīļākās, un, klusējot padodamies, tas ir, darām to, ko protam vislabāk – iepostējam kaut ko stilīgu.

Nebūdams nekāds baigais izņēmums, izvēlējos ierasto uzvedības modeli, proti izplūst nebeidzamās gaudās par palikšanu lielās literatūras dzīru pagaldē. Lai čīkstēšana tiešām būtu ilgstoša, iznērsu viltīgu plānu: turpināt sisties banketa zāles durvīs, bāzt galvu no pagaldes un visādi citādi izmisīgi uzmākties dzīrotājiem tur augšā; ne tādēļ, lai pārpratuma pēc nonāktu kādā neviena nelasītā antoloģijā (un arī tas Stokholmas prāmis man, ja kas, riebjas), tieši otrādi – blogošu par to, kā man tas neizdodas. Nekas taču cilvēkus tā neceļ spārnos kā citu neveiksmes (ne tā kā Red Bull – tikai sola).

Es būšu Tavi spārni, lasītāj! Gaidi „Mani feili II”. Varbūt :)

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!