Mani feili II.

Dundura cīņa ar labi nostieptu moskītu tīklu.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 13/08/2014, Blogger.com



„Pirmīt nofilmēju tavu klupienu uz rensteles, tagad vēlos ar slepeno kameru noķert, kā tu paslīdi uz banāna mizas.”

Ja jūs šādā veidā brīdināt potenciālo upuri, esat tikpat sūdīgs režisors kā mazais Vova no lielās kaimiņu sētas. Vai tāds, kāds, piemēram, esmu es: nosūtot kārtējo ražojumu „Labais Zigītis” Satori.lv, biju tik frivols, ka nekautrējoties izstāstīju par sevis pasludināto nevardarbīgo džihādu un lielākas skaidrības labad nosviedu arī saiti uz „Mani feili I”.

Atbilde bija prognozējami sausa: „Paldies, bet laikam tomēr mums nenoderēs.”

Kā pletnes cirtiens.

Sakodu zobos bumbiņu un cietu, jo ko gan es varēju gaidīt no intelekta monstriem, kuru dzīslās tek patstāvīga doma un vielmaiņas atkritumi emanē kultūru? Vai lai viņi piedalītos manās netīrajās spēlītēs? Lai kļūtu smieklīgi? Nekādā gadījumā! Pārrunas un sarunas ar teroristiem, ekstrēmistiem un margināļiem ir ne vien principā nepieļaujamas, bet pat varētu kaitēt gara gaismas panteona rezidentu pašrefleksijas transformācijai digitālā kultūrslānī.

Nākamajā dienā viņi tomēr pieļāva stratēģisku kļūdu: iekļāva mani savā spama saņēmēju sarakstā un sāka piesūtīt vēstījumus par Satori.lv satura jaunumiem.

Vēstījums bija nepārprotams: lasi, mācies, attīsties!

Kļūda arī bija acīmredzama: ja jau man jāakceptē viņu spams, tad būtu tikai taisnīgi, ja arī viņi regulāri uzzinātu par Tizleni.lv svarīgajiem jaunumiem.

Jūs noteikti interesēs, vai es bēdājos?

Kādas, pie joda, bēdas? Neveiksmju pieredze man uzaudzējusi grabošu pelējuma aizsargslāni, ko kaut kāds nieka kārtējais noraidījums nekādā gadījumā nespētu caursist. Vienvārdsakot, sadabūju trīslitreni klasiskas tomātu pastas brāgas, pielēju acis, izraudājos un devos sapurināt Doņeckas Tautas Republikas konsulātu savā rajonā.

Goda konsuls ar kultūras atašeju - abi trennūzenēs un kailiem torsiem - tupēja pie kāršu partijas un daudzām atvērtām alus pudelēm, kurām pa vidu kā harēma einuhs stāvēja milzīgs šņabja balons. Gari nerunāju, tikai paskaidroju, ka esmu no „Labējā Sektora”, ieradies nodarīt antiteroristisko operāciju. Nosviedu uz galda sarkanmelnu Jaroša vizītkarti.

Puiši, protams, ņēma to nopietni, tas ir, izrādot verbālu agresiju un gatavību mani fiziski iespaidot līdz pat pilnīgai iznīcībai. Spēki nelikās līdzīgi: divi sprigani jaunekļi precību gados pret turpat piecdesmit gadus vecu onkulīti ar patukšu brāgas burku. No otras puses, onkulītis ikdienā sporto un jaunās dienās bija daudzsološs džudo skolas audzēknis; tas nedaudz līdzsvaroja izredzes.

Rezultātā izraisījās diplomātisks skandāls, ieradās policija, Doņeckas Republikas pārstāvju vecāki un sākās tās mūžīgās vaimanas – ak mans bērniņš, kā viņš cietis: sejiņa sasista, rociņa izmežģīta, ribiņa sāp un klepo asintiņas.

Nolādēts! Bet kas tad viņam lika ar krūšu kurvi triekties pret manu celi? Nu, varbūt riba salauzta; nu, varbūt gals plaušā iedūries... Jaunekļiem, kas tik daudz salietojušies, nevajadzētu izdarīt straujas kustības, bezmērķīgi vēzēt pēdas un palaist rokas. Bet jā – tā zināšana nāk ar gadiem, ar pieredzi.

Pavadīju kādu laiku izmeklēšanas izolatorā. Atkal. Laimīgā kārtā cietušie izrādījās atbildīgi par dažiem piekaušanas, tantiņu aplaupīšanas un velozādzību gadījumiem rajonā, tādēļ beigās poliči man paspieda roku, apsveica ar veiksmīgu humanitāro iejaukšanos un devās informēt „Degpunktu” par vērienīgā, labi organizētā policijas reidā notvertu sen meklētu noziedznieku bandu. Gangsteri aizturēšanas laikā izrādījuši fizisku pretestību, taču policija atturējusies no ieroču lietošanas, tādēļ ļaundari tikuši cauri ar sīkiem miesas bojājumiem un mēnesi cietuma slimnīcā.

Es atkal uz brīvām kājām.

Nākamais vendetas pieskāriens nāca pār „Zvaigzne ABC”: nolēmu būt nedaudz labāks režisors un neuzmākties ar stāstu par savu feilu kolekcionēšanas māniju, vienkārši piedāvāju izdevniecībai ielūkoties Tizleni.lv un izvērtēt, vai no tur esošā materiāla nevar izveidot jauku grāmatiņu mīkstos vākos.

Nē, nevar.

Patiesībā nebija nemaz tik ļauni. Solīja ieskatīties manā daiļradē (jā, tā viņi to nosauca!) un padomāt. Un tas vēl nebija viss! Nāca gaismā satriecošs fakts: F&F konkursam iesūtītais stāsts „Murta Donnenflūda tiesāšana” bija pazudis tīklā un līdz konkursam nemaz netika.

Neveiksme? Nē, tā jau ir īsta sazvērestība un man ir aizdomas, ka tajā iesaistīti Satori.lv vadība, ilumināti un brīvmūrnieki. Un Centrālā Izlūkošanas Pārvalde. Iespējams, arī citplanētieši, bet to es nespēju pierādīt, tādēļ neuzstāju. Starp citu, te nu „Zvaigznes” pārstāve parādīja īstu lēdijas cēlumu: viņa atzīmēja, ka notikušā sakarā man nav pamata pārdzīvot, jo konkursā taču neesmu izšūpots cauri. Pat trakam sunim patīk maigs glāsts. Man sirdī iezagās siltums, salija burtiski kā svaigi slaukts, spalvains piens, un piepildīja ar mieru un pazemību. Lai kādu lēmumu viņa pieņemtu, es to sagaidīšu ar cieņu. Relatīvi, protams.

Kad pagāja nedēļas un dāma, kuras vārdu cieņas un slepenas kaisles dēļ neminēšu, arvien klusēja, sāku nojaust to ļaunāko. Nu, nē – protams, es varētu sevi mierināt ar domu, ka ir pats vasaras karsonis un izdevniecības atbildīgais staffs izklīdis pa pludmalēm un apskretušām dārza mājiņām Lucavsalā vai tuvāk Klūnijam – Saulkrastos, taču manus lasītājus interesē tieši iznīcinošas neveiksmes, nevis bezgaumīgas atrunas, tādēļ steigšus atzinu kārtējo sakāvi.

Priecājieties, dāmas un kungi – man atkal nogāja šķērsām!

Biju sev solījies nepārdzīvot „Zvaigznes” atraidījumu, lai kādā formā tas nāktu, tādēļ devos ar ģimeni uz Kuldīgu. Divas dienas ar sievieti un diviem maziem puikām ārpus mājām, ārpus savas pilsētas, ārpus, es pat teiktu – planētas, novērš domas ne vien no radošām neveiksmēm, bet vispār no jebkā. Galvā paliek vien tukša dunoņa un sapnis par mieru, klusumu un mitru kapu.

Vienīgi žēl Kuldīgas. Pirms mūsu viesošanās tā bija skaistākā Latvijas pilsēta. Pēc mūsu aizbraukšanas, izredzes uz nomināciju parādījās arī Ventspilij – pilsētai ar fjūčersu. Ja ne uz skaistākās pilsētas statusu, tad vismaz uz miesta nosaukumu, kura sakoptākās vietas attālu pavelk līdz Kuldīgas viesnīcas „Metropole” sagrautajam restorānam, kad tas tika pieredzējis mūsu ģimenes divreizēju brokastošanu un vakariņošanu. Piedod, Kuldīga!

Ticis galā ar šo gadījumu, nolēmu nākamo lielisko piedāvājumu izteikt apgādam „Atēna”. Jūs noteikti jautāsiet, kādēļ šī neievērojamā grāmatniecības kompānija, nevis kāds solīds kantoris, piemēram „Penguin Books”? Tikpat labi varētu man pajautāt, kāda velna pēc uzrakstīju stāstu, kuru nebija vērts rakstīt „Sūds”. Nezinu. Tas vienkārši ienāca galvā. Kas un kā tur ienāk un iziet, nav atkarīgs no manis, jo esmu vienīgi personāžs viena garlaicīga sieviešu romānu autora darbos, kā to aprakstīju ekotrillerī „Pēdējais ledus”: ko tas maita, mans Radītājs, liek, tas man jādara. Tā, lūk! Turklāt, ja pieskaramies „Atēnas” kareivīgajām krūtīm, uzzinām, ka no tām monetāro nektāru zīduši tādi tautas garamantu spridzinātāji kā Rukšāniete, Latolapsa un Otto Tinteszivs Ozols. Nav šaubu, ka atēnieši mani nevēlēsies pievienot dižgaru sarakstam.

Un tas ir tieši tas, uz ko mēs tiecamies, vai ne?

Jo kā savādāk, lai taptu „Mani feili III”, iespējams, biedējošākais un skandalozākais modernā laikmeta stāsts?

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!