Mani feili III.

Iespējams, skandalozākais modernā laikmeta stāsts.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 11/128/2014, Blogger.com



Kad Dievs bija radījis pasauli ar visiem lakstiem, lopiņiem un izvirtuļiem, viņš ripināja pār vēl nesagandēto ainavu kāpostgalvu un visur, kur nokrita kāpostlapa, iekārtoja pa naudas kaltuvei. „Es jums, mūlāpiem, parādīšu, kā manos ābolos kost,” viņš pie sevis ļaunatminīgi murmināja, „es jums parādīšu! Domājiet, man nav jūtu?”

No sākuma neviens īpašu vērību šīm iestādēm nepievērsa. Varbūt kāds trilobīts apspricēja ēkas stūri un viss. Bet tad kādu dienu no Ēdenes dārza padzītais pārītis, garlaikoti klaiņojot rajonā un izgudrojot „Kamasūtras” pamatnostādnes, ielīda vienā no Tuvo austrumu kaltuvēm pārlaist nakti un ieraudzīja naudu.

- Fāk, fāk, fāk, - sajūsmā spiedza Ieva, - paskat, kas par mantu. Ou, šit, kas par mantu!
- Vau, - Ādams bija krietni atturīgāks vērtējumā, jo īsti nesaprata atrastās cieto ripuļu čupas nozīmi.
- Kāds „vau”, - protestēja Ieva, tas ir riktīgs „fāk, fāk, fāk”, ne mazāk!
- Nu, oki, lai ir „fāk, fāk, fāk”, - bet ko mēs ar to iesāksim, – jautāja Ādams, kozdams cieta ripuļa malā, - šķiet, šo uz maizes neuzsmērēsi.
- Tu pilnīgi dulls esi, vai tikai izliecies, - Ieva tēloja nezināšanu, jo patiesībā bija pilnīgi pārliecināta, ka Ādams ir totāls oluhs un derīgs tikai smagam darbam, karošanai un agresīvai pumpēšanai saulrietā, par kura skaistumu jelkāda sapratne šajā pasaulē piemita tikai Ievai pašai, - tā ir nauda, saproti, n-a-u-d-a.
- Nu un hulio, ka nauda, - Ādams lūkoja ar ripuli notriekt irbīti lidojumā, - lido labi, tas tiesa. Taču, lai ar to piebeigtu medījumu, būs vajadzīgs baigais sākuma paātrinājums un jāpamaina forma, - šajā brīdī viņam radās doma, ka kaut kur Tālajos austrumos vajadzētu iesēt ķīniešu sēklu, lai būtu, kas izgudro šaujampulveri slepkavošanai un fajansu atejas podiem.

„Horoskopi arī nenāktu par ļaunu,” viņš pie sevis nodomāja. Vismaz Ievai būs kāda nodarbe, lai varu mierīgi aliņu pasūkt, „jā, un alu, tātad, arī kādam būs jāizgudro,” darāmā saraksts papildinājās, un, sapratis, cik daudz darba priekšā, Ādams atlaidās turpat līdzās uz čūskādas atpūtināt nogurušās smadzenes.

- Hulio? – Ieva pārjautāja, - hulio? Ja tev ir nauda, tev ir viss. Slava, vara un vīrieši.
- Kam man vīrieši, - brīnījās Ādams; verdzības koncepts nebija viņam pazīstams.
- Nu, tev varbūt arī sievietes, - Ieva atvēlēja.
- Ā! Sievietes! Tas ir zajebca, - Ādams viennozīmīgi piekrita, - un alus taču arī, vai ne?
- Es tev, mūdzi, rādīšu sievietes, - Ieva mirklī eksplodēja, - acis izskrāpēšu. Saprati?
- Okei, sapratu. Paliek alus.
- Tu man skaties! – šajā punktā meitenes kategoriskums bija maķenīt piezemētāks.

Apmēram tā radās vispārzināmā aksioma, ka nauda ir laimes avots. Vēlāki pētījumi šo pamatpatiesību papildināja ar piebildi, ka laime atkarīga ne tik no pašas naudas, cik no tās daudzuma. Mūsdienās to zina katrs skolaspuika, bet tajā aizvēsturiskajā rītā, kad Ādams pamodās un atrada Ievu grābjam saujām naudas un bāžam maisā līdzņemšanai, puiša piedāvājums aizstāt smago metālu ar paīra lapiņām, uz kurām uzrakstīta to atbilstību ripuļu skaitam, vērtējams kā ģeniāla atklāsme. Nu jā – viņš taču zināja, kam tas maiss būs jāstiepj.

- Papīra lapiņas, - domīgi pārjautāja Ieva, - a kur tu tās rausi? Es labprāt tādas izmantotu arī higiēniskos nolūkos. Piegriezušies jau tie mūžam pēc sūdiem smirdošie pirksti. Varēšu beidzot garus nagus ataudzēt. Uzpulēšu, nokrāsošu spožās krāsās. Cmuki būs.
- Mmm, - Ādams bija domīgs, - papīra izgudrošanu laikam arī uzticēsim ķīniešiem. Pie reizes.
- Kādiem ķīniešiem? – Ieva iepleta acis.
- Nū... Uztaisīsim dažus... Miljardus. A? Varēsim viņiem uzkraut visas pasaules rūpes un paši dzīvot cepures kuldami.
- Miljardus? Tu mani par kaut kādu dzemdību mašīnu, vai, uzskati, - Ieva sašuta nepajokam, - pietiks ar pārīti, tālāk, lai vairojas patstāvīgi!
- Baigais laiks aizies, kamēr savairosies.
- Cik?
- Nū, - Ādams mēģināja izdarīt aprēķinus un nekavējoties aptvēra, ka bez labiem decimāliem skaitļiem un algebras to būs grūti izdarīt, - nezinu. Vajadzēs ķīniešus lūgt, lai izdomā kādas efektīvas rēķināšanas metodes.
- Viņu tak vēl nav.
- Nav gan. Moš pa ceļam uztaisām arī kādu arābu, lai ieliek pamatus matemātiskajai analīzei?
- Brr! – Ieva nodrebinājās, - Analīzes! Cilvēks, kurš spēj izgudrot ko tik briesmīgu, noteikti spējīgs arī radīt radikālo islāmu. Tevi tas nebiedē?
- Ar kaut ko jau vienmēr jāriskē. Ņemsim kaut vai to ābolu. Tas taču arī bija risks.
- Bija gan.
- Un vecais sakārnis mūs patrieca no Ēdenes dārza.
- Toties mēs atradām naudu. Un tas atsver visu.
- Tu tā domā?
- Jā, vienreiz par visām reizēm, jā!, - Ieva nespēja paciest šos sava vīrieša truluma brīžus, - saproti taču vienreiz, - viņa auroja, - tas ir svarīgāk par visu!
- Tiešām?
- Jā!
- Tiešām, tiešām?

Ieva neko vairs neatbildēja, tikai nikni šņāca caur indes zobiem.

„Mums būs vajadzīgi arī zobārsti,” klusībā sprieda Ādams, „tai indes zobu padarīšanai jāliek punkts.”

Naivulis.

Lai nu kā, no tā brīža Maslova piramīdai bija arī augšējie stāvi. Paša Maslova vēl fiziski nebija, taču Ādama sēklinieki jau aktīvi ražoja šī speciālista senču spermatozoīdus, kas saturēja gēnus ar informāciju par cilvēka augstākajām vajadzībām, starp kurām vara un slava ieņēma dominējošo lomu, bet nauda kā lipīga koncentrētas laimes substance saistīja šo visu nesagraujamā blokā. Un tā tās lietas aizgāja. Radītājs, to redzēdams, priecīgi berzēja rokas un pie sevis pašapmierināti burkšķēja: „Ripo, ripo bullšita bumbiņa! Ripo uz pekli vien, mana smirdlodīte!” un vēl izlēja sava naktstrauka saturu pār pasauli.

Lejā uz zemes tas skanēja kā pērkona ducināšana, un ļaudis slavēja bagātīgo dihidrogēnā monoksīda šalti no debesīm, kas dāvāja auglību laukiem un atšķaidīja dvakojošos notekūdeņus upju gultnēs. Ieraudzījuši varavīksni, viņi cits citam teica: „Reku Dievs mums sūta labo vēsti,” un nocirta vēl dažus kokus tuvējā mežā. Kur viņiem bija zināt, ka tas tikai kārtējais Radītāja slazds – sabiedrībā pretrunīgi vērtētas uzvedības propaganda?

Gala beigās vajadzību pēc atzinības mantoju arī es. Un, kad apgāds Zvaigzne ABC piekrita izdot stāstu krājumu pēc Tizleņu Reģistra motīviem, es, neminstinoties ne mirkli, metos konformisma skavās un griezu ārā no tizleni.lv gaļīgākos gabalus, nodrošinot izdevēja ekskluzivitāti. Ar trešo aci, vērojot sevi no malas, izjutu kaunu, kamēr abas pirmās, pat vaļā esot, sapņoja par smaržīgu grāmatu ar irdenām vislētākā iespiedpapīra lapām, kurās nevienam nebūs žēl ielocīt ausis un notīrīt no pirkstiem kancerogēnos taukus ar peļu astu paliekām pēc vilcienā apēsta belaša.

Es iekritu. Es pazudināju savu interneta lieveni dēļ vienas labas grāmatas, ko cilvēkiem turēt atejās lasīšanai uz poda. Vai ko pamest uz kafijas galdiņiem iestādēs, kur izmisumā iedzīta tauta stundām nīkst ar antihumāna rindu automāta izsniegtiem numuriem saujā. Vai vilcienos. Un visos citos brīžos, kas velkas kā mūžība, kura pat Dievu ir novedusi ārprātā.

„Ze Best Of TR Notārs”

Nē, tā grāmata sauksies citādi. Es nedrīkstu teikt, kā. Pat, ja drīkstētu, neteiktu, jo nosaukuma vēl nemaz nav. Tikai gaisā pakārtas rēni virmojošas idejas.

Tas ir reāls feils. Mans feils.

Es varētu mazliet pabēdāties, taču bēdas kā meditācijas formu ceļā uz atklāsmi esmu norakstījis. Pilnīgi nederīgs resurss! Atklāsmes vietā, tu cilvēks, mūždien nonāc vai nu policijā vai narkoloģiskajā dispancerā. Nav štelle. Atliek vien rakstīšana. Un ko es izdarīju? Ņēmu un sāku rakstīt gargabalu, tik garu, ka ne sākuma ne beigu neredzēt. Internetā to neviens nelasīs. Jums pat „Trīs musketierus” datora ekrānā slinkums izlasīt, kur nu vēl manus murgus. Brīnos, ka tos vispār kāds lasa. Bet ar grāmatu ir citādi. Mēs taču dvēselē esam rēķinātāji (tas mums no Ievas) un apzināmies, ka apgāds nefinansētu drukas darbu, ko nevar pārdot, tātad, iespiestam vārdam ir vērtība. Apdrukāts papīrs ir atzinības forma, neatkarīgi no tā vai mēs runājam par banknotēm, goda rakstiem vai grāmatām. Un jūs pērkat un lasāt. Un tas nozīmē, lūk, ko: ja es rakstu „Verī Verī Long Storī”, tas nozīme, ka jau atkal cierēju uz papīra formātu, fērštēn? Un ko vēl tas nozīmē? To, ka šajā posmā pametīšu novārtā jau tā nožēlojami degradēto Tizleņu Reģistru. Bet nekur nav zvanīts, ka jel kāds apgāds vēlēsies ķerties pie mana gargabala, nemaz nerunājot par pilnīgi reālu iespēju, ka varu to pamest pusratā. Sprints un maratons ir dažādas disciplīnas, kā jums savulaik tika izskaidrots „Swedenes” reklāmās, kad viņu pensiju līmeņi spiedās jo dienas, jo plānāki. Briest nākamais feils.

Taču šis ir pēdējais feilu izlaidums. Ne tādēļ, ka es būtu izbeidzis džihādu un padevies. Noteikti nē, jo kamēr vien elpoju, daru blēņas. Kamēr daru blēņas – elpoju. Kaukaataa. Taču jāatzīst, ka jebkurš par trim epizodēm garāks seriāls kļūst par radošu miskasti.

Viss, ko varu jūsu labā darīt, mani mīļie un nodotie interneta lieveņa piesēdētāji, iepirst fragmentu no topošā noveļstāsta (romāns tas nebūs) melnraksta tizleni.lv. Kas zina, varbūt pat saņemšu no jums kādu lietderīgu bekfīdu.

Miers.

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!