Belašu ceha feils.

Suņa rejas kamieļu pakaļām.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 27/03/2016, Blogger.com



Sākumā cilvēki bija tikai bezveidīga neizteiksmīgu subjektu masa.

Visi citi Dieva lopiņi varēja lepoties ar dažādību: sugu dažādību, akota dažādību, pigmenta dažādību, šņukuru dažādību, pat raksturu dažādību. Tikai cilvēki vienādi kā zefīriņi stāvēja rindā un dumji klanīja galvas. Tādēļ Dievs nolēma sadalīt cilvēkus tautās. Dažām tautām viņš deva prātu, citām dabas bagātības. Pilnīgi bezcerīgas tautas kā atbalstu gaidāmajā globālajā konkurencē dāvanā saņēma fosilā kurināmā iegulas. Lielas iegulas.

Latviešiem Dievs parādīja viduspirkstu. Dievaprāt tie bija izdevušies gana sīksti, lai iztiktu ar pliku neko. Tomēr, izvairoties no čīkstēšanas par diskrimināciju un dubultstandartiem, debesu tēvs latviešiem garajā vēstures ceļā deva līdzi dziesmu.

„Ņemiet dziesmu un dziediet, kad ir labi,” Dievs piekodināja, „kad ir slikti, arī dziediet, bet, ja sūdi ir pavisam lieli, kāpiet augstajā kalnā, stāviet un dziediet! Bēdu lieciet zem akmeņa, ejiet pāri! Ēdiet sēnes!”

Tas būtu par latviešu karmu. Bet nu par krāmiem: vai jūs zināt, cik grūti vecu (lai arī nelietotu) fraku iemainīt pret jaunu smokingu?

Tā ir gatavā elle!

Biju iegādājies fraku, gatavojoties saņemt Nobeli literatūrā. Pirms diviem gadiem savā jaunības naivumā iedomājos, ka pietiek vien ieberzties satorastu kultūrsnobu pulciņā un voilà! [„Mani feili I”]

Paraudzīsimies uz šo ilūziju simboliskā reālisma gaismā – хуй!

Satorastiem bija savas rebes, savi jaunsudrabiņi. Manas necilās personas nopaudumi viņus lielās bumbās neinteresēja. Gala beigās uztaisīju „Belašu” un nopublicējos „Zvaigzne ABC” – lai viņiem mūžam gods, slava un teicami ienākumi!

Sāku smērēt slēpes uz Literatūras gada balvas iesācēju nomināciju. Pienākas. [ „Labi”]

Tad nu panesās tā pentere ar frakas mainīšanu, jo sistēma ir tāda: martā tu esi tikai sūda nominants starp nominantiem, bet aprīlī svinīgos apstākļos tiec pacelts virs bezcerīgo zaudētāju masas, apveltīts ar naudas balvu un kaut kādu ķeburu, ko nolikt skapī uz plaukta; un tur vajag to smokingu.

kaukaataa

Nonesu no datora licenzētu Windows un veltīju divas nedēļas, lai uz vecā grausta piedabūtu darboties retu, vāji dokumentētu Linux versiju bez grafiskā interfeisa. Ja jums šķiet, ka tas ir kā paslidināties ar pingvīniem pa ledus kalniņu, aizejiet un pamēģiniet pašļūkāt ar tiem zvēriem! Katrā ziņā izpelnījos komplimentus no bārdainiem dīkdieņiem, kuru dzīves moto skan tā: „Sarežģītāk ir labāk.”

Uzstādīju Toru. Mans īpašais Linux veselas trīs dienas varonīgi pretojās šim procesam, bet es viņu sakāvu. Viens no bārdainajiem dīkdieņiem par šo veikumu pauda sajūsmu ekstraordinārā veidā – ar pasta starpniecību atsūtīja klasisku reciklētā kartona apsveikuma kartiņu. Pārējie mani sumināja jau dārkneta dzīlēs, kur laidos arvien dziļāk un dziļāk, meklējot kādu, kam iemainīt manu fraku.

Tur lejā, digitālā mijkrēslī kā ēnas klīda visādi aizdomīgi subjekti: laiku pa laikam sastapu kādu narkodīleri, pedofilu vai ieroču tirgoni; zobus klabinādami, savās gaitās joņoja uzkumpuši hakeru boti; vairākas reizes mani uzrunāja specdienestu un islāmistu vervētāji; vienreiz manīju binārā ļaunuma priestera Čalovska atstātu smailiju. Pēc vairāku dienu klejojumiem un daudziem litriem izdzertas kafijas, nācu uz pēdām dīvainam Karību reģiona killeru arodorganizācijas vadonim. Viņš izrādījās apsēsts uz maiņas darījumiem. Pavisam nesen pret kaltētu indiāņu galvu virteni bija iemainījis gluži ciešamu smokingu. Mans izmērs.

Sākām tirgoties. Es pamatoti uzskatīju, ka fraka ir vērtīgāka par smokingu, tādēļ man pienākas kaut kas klāt. Nekaunīgais slepkavu priekšnieks bonusa vietā piedāvāja jaunu caurumu manai galvai. Tas uzlabošot skābekļa pieplūdi smadzenēm – lai turpmāk būtu saprotošāks. Pārāk karalisks piedāvājums, samierinājos ar smokingu only, un ķērāmies pie preču fiziskas apmaiņas.

Pie Centrālstacijas bija jāsatiek smirdīgs, kapucē ietinies tips, kurš ievilka mani atejā un ilgi izčamdīja drēbes apslēptu mikrofonu, kameru, antenu un ieroču meklējumos. Savāca un izslēdza tālruni. Par laimi, man pietika saprāta ierasties uz randiņu ar desmitgadīgu nokiju, kuras vēderā burkšķēja īpaši šim gadījumam iegādāta okarte. Tad mēs iesoļojām Maskačkas labirintā.

Bija vēla pēcpusdiena. Līkumojām pa ieliņām, metot lokus un pa vairākām reizēm atgriežoties vienā tajā pašā vietā, lai pavērotu, vai kāds neseko. Brīžiem gadījās tādi kā kontrolposteņi, kur mans stalkers un Maskačkas sargi apmainījās noslēpumainām koda frāzēm, tādām kā:

– По чём план?
– Чо по чём? Как обычно по чём.

vai:

– Курить есть?
– Вчера бросил, ещё не поднимал.
– А если найду?
– Зуб даю.

Tas turpinājās līdz melnai tumsai. Vai nu Maskačka ir daudz plašāka par to, kas redzams kartēs, vai arī tā izvietota vairākos eksistences līmeņos. Nezinu. Beigās nonācām pie apskretušas būdas un iegājām dzīvoklī, kas dvakoja pēc simtiem reižu uzkarsētas, piededzinātas un atdzesētas saulespuķu eļļas; gaisā virmoja tvaiks un tas netveramais atkritumu termiskās pārstrādes smārds, kas mūs parasti noved līdz nelabumam Ķirsona barības izsniegšanas punktos.

Kad acis aprada ar sabiezināto atmosfēru (sajūta bija itin kā es būtu iekāpis soļankas kubulā), ievēroju divus skarbus vīrus uzraugām vairākas sievas, kas rosījās gar katliem un pannām. Divas smagnējas dāmas krāmēja kastēs produkciju – belašus. Pēkšņi sapratu, kas bija mani darījis tramīgu pēdējās pusstundas laikā: apkaimē neskraidīja neviens brīvdabas lops. Ne suņu, ne kaķu, ne Maskačkas ainavai tik raksturīgo žurku. Belašu cehs bija perfekti iztīrījis rajonu.

Vēroju monotono belašu iepakotāju darbu, un pār mani nāca apskaidrība numur divi: tā ir zīme! Es ierodos šeit, lai dabūtu smokingu mana „Belaša” apbalvošanas svētkiem, un redzu milzumu īstu peļastainu belašu kastēs – stāvu stāviem! Vai tas neliek manīt, ka grāmatai paredzama spoža nākotne, tulkojumi 32 valodās, miljonos skaitāmi ienākumi? Manā iztēlē atkal ielauzās Nobelis, un jau sāku nožēlot, ka esmu pārsteidzīgi sataisījies atkratīties no frakas – Nobeļa procedūrā bez tās nekādi.

Ļoti gribējās atcelt darījumu.

Viens no skarbajiem vīriem klusējot spēra soli manā virzienā. Viņa izstieptajā rokā rēgojās sainis. Man tik ļoti negribējās zaudēt fraku, ka diafragma vai metās mezglā. Taču vēl vairāk man negribējās nonākt gaļas mašīnā. Pagrīdes belašu cehs nav tā vieta, kur visādi inteliģenti sprukstiņi var nākt un atcelt darījumus. Atdevu fraku. Saņēmu saini. Nemaz nemēģināju pārbaudīt saturu. Pirmkārt, ja arī es konstatētu krāpšanu, tas neko nemainītu. Otrkārt, darījuma korektumu garantēja mans Karību partneris. Nezinu, cik liela viņam ietekme uz Maskačkas belašu baroniem, bet varu derēt, ka viņu Braitonbīčas brālēni pienācīgi respektē bruņotu puertorikāni. Ar to pietika.

Kapučotais smerdelis izveda mani ārā un mēs atkal izmetām dažas cilpas pa tumšām ieliņām, bet tad man bija jāsēžas sgrabējušā mazdā ar dzeltenajiem taksometra numuriem, kur resns, sen neskūts tips ar monouzaci, pat nepainteresējies, kurp vēlos nokļūt, pieprasīja desmitnieku avansā. Iepriekš atņemtā nokija nevienā epizodē netika pieminēta, acīmredzot tā nebija apspriešanas vērta.

Par lielu izbrīnu brauciens turpinājās vien kādu minūti. Mēs pēkšņi atradāmies pie Centrāltirgus. Mašīna apstājās.

Свободен! – šoferis lakoniski pavēstīja.

Kāpu ārā. Pabraucis gabaliņu uz priekšu, taksists apturēja braucamo, izkāpa, un palaidis dobju dibenvēju, noliecās un noņēma automašīnas dzeltenos numurus. Zem tiem bija parastie – baltie. Tad tusnis iesvempās braucamajā un nozuda ap stūri.

Austrumu pamalē debesīs jau zagās rīta blāzma. Elpodams spirgto centra smogu, es mundri soļoju pretim saullēktam, kurš, būdams vēl neredzams, analītiskam prātam tomēr ļāva nojaust savu drīzo ienākšanu valdījumā.

„Viss būs kārtībā,” es sev teicu, „viss būs vienkārši čikeniekā.”

Sagaidīju 21.martu – dienu, kad strukturētā ūdens dzērāji noliek malā dzeramtraukus un ieurbjas aipadu ekrānu bezgalībā – a kas tur ar LaLiGaBu? Ielūkojos arī es sava nožēlojamā netbuka (tvaika lokomotīves laikabiedrs ) raupjajos pikseļos. Augstā ekspertu komisija deviņu spožu intelektuāļu (es teiktu – neremdināmā gara akadēmiķu) sastāvā nosauca laimīgos balvas nominantus...

Ar tādām pūlēm sadabūto smokingu varēju atdot sunim gulēšanai. Bet man suņa nav. Nu labi – grīdas jau arī ar kaut ko jāmazgā.

Debitantu kategorijā komisija bija lēmusi tā: trīs peršu vācelītes; viens raudulīgs dāmu romāns.

Tā ir tā vaduguns, uz ko viņuprāt latviešu literatūrai būtu jātiecas tuvākajā nākamībā (par tālāko nākamību ar šādu ieraugu runāt nav pamata). Ja kārtības rullis ļautu, noteikti būtu pievienojuši arī kādu korī dziedamu dziesmu, sēni un akmeni – ja jau, tad jau!

Man Mūždien neveicas ar komisāriem: proletāriskajiem es liekos pārāk intelektuāls; intelektuālajiem – pārāk proletārisks.

Lūk, to komisāru saraksts, kam šajā konkrētajā gadījumā strukturētā ūdens un pastorālas bezcerības trūkums manā „Belašā” šķita kritisks (ja nu gadās satikt uz ielas un tā...):

Arvis Kolmanis (rakstnieks);
Aivars Eipurs (dzejnieks);
Artis Ostups (dzejnieks);
Austra Gaigala (teorētiķe);
Lita Silova (teorētiķe);
Sandra Ratniece (teorētiķe);
Anda Baklāne (kritiķe);
Liega Piešiņa (žurnāliste);
Ilmārs Šlāpins („filozofs”).

Trīs literāti; piecas dāmas, kam neizdevās; viens ilmārs.
Latvija, 21. gadsimts.
Komisāri.

Nedomāju, ka viņi vispār nolaidās tik zemu, lai lasītu un vērtētu manu grāmatu. Neremdināmā gara akadēmiķi grāmatas koši dzeltenā krāsā vienkārši neredz, jo viņu fotoreceptori noregulēti tikai uz pelēkajiem, rūsgani brūnajiem un karmīna toņiem. Vietā uz galda, kur stāv „Belašs”, komisāri redz tukšumu.

Fuck Yellow!

Cilvēks, kurš vērtēšanai piedāvā tukšumu, ir gana sīksts, la iztiktu ar pliku neko. Tā lēma dievi un parādīja man viduspirkstu. Lika padziedāt.

Pēcpusdienā valsts mēdijus pāršalca satraucoša ziņa: gestapovieši no Pārtikas un veterinārā dienesta uzgājuši un izdemolējuši nelegālu belašu ražotni Maskačkā!

Tātad tomēr izsekoja, maitas! „Filozofs” Ilmārs teiktu: dialektika. Ne jau tādēļ, ka dialektika, bet tādēļ, ka feini skan.

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!