Nilandrs Ušamers lieliskais.

Sezonālo pozitīvisma deju ekspozīcija aušīgā neoreālisma gaismā.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 25/01/2013, Blogger.com



Vēl ne tik sen pastāvēja visai parasta prakse, kas ļāva darba devējam reizi gadā apbalvot izcilākos darbiniekus ar karjeras turpināšanu; tika pieļauta darba līgumu slēgšana uz termiņu, parasti līdz gada beigām. Daži to izmantoja, citi nē.

Manā paziņu lokā ir viens „pareizais un centīgais” uzņēmējs, kas iespēju robežās visu dara saskaņā ar mārketinga un menedžmenta rokasgrāmatām. Filips Kotlers viņam ir Dieva vietā. Sēžoties pie pusdienām viņš tā arī saka: „Pateiksimies Filipam par dienišķo maizi, ko viņš mums sagādājis šodien!”. Maikla Meskona krūšutēls stāv viņa kabineta tālajā kaktā, kur ikdienišķie fen-šui apsēsteņi mēdz novietot pūķa vai bruņurupuča skulptūriņu. Viņa uzņēmumam ir ISO sertifikāts, viņa ražojumi ir CE sertificēti un uz naktsgaldiņa viņš glabā uzņēmuma „Vadības Rokasgrāmatu”. Tāds, lūk, vīrs. Edgars.

Vai gan kāds varētu šaubīties, ka Edgars gada nogalē veic darbinieku atestāciju? Protams, veic!

Reiz, pirms dažiem gadiem, kad tādas atestācijas likme bija darba līguma pagarināšana, man savās pirmssvētku gaitās gadījās iemaldīties pie šī jaukā cilvēka tieši darbinieku vētīšanas periodā. Kā jau visiem tādiem edgariem, viņam piemīt nedaudz ekshibicionistiska vājība izstādīt savu pareizību apkārtējo apbrīnai. Tādēļ nevis tiku padzīts no būtībā intīmās intervēšanas procedūras, bet tieši otrādi – viņš mani mudināja piedalīties „pieaicinātā eksperta” lomā. Neesmu nekāds nadzīgais teātra apmeklētājs, tomēr laiku pa laikam labprāt noskatos kādu izrādi. Šī solījās būt aušīgā neoreālisma garā, un es paliku.

Edgaram ir birojs, rūpnīca, norobežots zemesgabals ar visām izrietošajām sekām – ūdensvads, kanalizācija, elektropieslēgums, sakari, autoparks, uzkopšana, sniega tīrīšana, atkritumu izvešana, sīkie remonti un Nilandrs Ušamers.

Who is Nilandrs Ušamers?

Who is Nilandrs Ušamers?

Saimniecības pārzinis, protams. Apkopējas stingrais direktors. Santehniķa nakts murgs. Atkritumu pavēlnieks. Svarīgākais cilvēks, kā viņam pašam šķiet, uzņēmumā. Skaļi viņš to neteiktu, bet neviens nešaubās, ka viņš pat Edgaru liek otrajā vietā aiz sevis. Klusībā. Viņš taču ir tas, kas saimnieko firmā. Bez viņa te būtu tikai tukša vieta un vējš pa nezālēm aizaugušu klajumu dzenātu grabošus iepirkumu maisiņus starp bezmērķīgi klīstošiem bomžiem.

Visuresošā jaunkundze Fortūna man bija sagādājusi satriecošu iespēju piedalīties Edgara sarunā ar Nilandru. Iekārtojos uz ādas dīvāna Meskona krūšutēla pakājē un, izpatīkot paziņam, uzklāju uz sejas gejisku „eksperta grimasi”.

Ienāca Viņš. Ušamers. Nilandrs Ušamers. Vispirms es ieraudzīju košas dzeltenmelnas treniņbikses un pirms kāda laika bijušas baltas krosa čības. Treniņbiksēs bija iestampāts gaisīgi rozā, pēc skata nekāds lētais, pletkrekls. Ap kaklu svaigākā kaluma šlipse no „Hugo Boss” un tā paša zīmola tumša uzvalka žakete visam pāri. Lietišķas inteliģenta brilles. Zelta ķēde zem šlipses. Dārgs rokaspulkstenis. Smaržu mākonis. Hronisku paģiru elpa un sasvīdušu padušu aroma triecienvilnis. Milzīga pašapziņa, liela kā garais autobuss guļamrajona maršrutā. Nilandrs bez uzaicinājuma atgāzās krēslā iepretim priekšniekam, ar plašu vēzienu eleganti pārmeta kāju pār kāju un nokrakšķināja „Red Bull” skārdenes atvērējgredzenu. Papildus jau esošajiem ožas kairinātājiem telpu piepildīja enerģijas dzēriena asā smaka un ēteriskie izgarojumi, kas rodas kāju sēnītes vielmaiņas produktiem reaģējot ar sintētiskiem sporta apavu materiāliem.

Man ļoti gribējās smieties. Es būtu gatavs nosmieties līdz vēdera krampjiem, taču nevēlējos iegāzt Edgaru, tādēļ ķēros pie nomierinošiem elpošanas vingrinājumiem. Cik vien iespējams neuzkrītoši pūtu, stenēju un visādi centos atslābināt presīti, tomēr tiku pamanīts. Atmetis galvu, Nilandrs no puspievērtu plakstiņu apakšas man veltīja augstprātīgi pētošu skatienu, un tad, uzrāvis uzacu lokus augstu virs briļļu četrstūriem, pagriezās pret Edgaru.

- Čo, bļe, za hujņa?[1] – pieklājīgi pauda dižā saimnieka sejas izteiksme. Brilles ar uzacīm veidoja kompazīciju, kas atgādināja divas nelielas sejā iepresētas piekaramās atslēgas.

Ja es būtu Edgara vietā, laistu šo mēmo jautājumu gar acīm, taču Edgara vietā bija pats Edgars, un viņa priekšstati par pareizību lika apmierināt darbinieka likumīgās tiesības uz ziņkārību. Viņš mūs iepazīstināja, stādot mani priekšā kā „personālvadības speciālistu”.

- Ohujetj![2] – vēstīja Nilandra skatiens.
- Lai tev jauka diena! – laipni atbildēja manējais.
- Pats tāds! – viņa acis nelikās mierā.
- No tāda dzirdu, - arī mans neverbālais mīļums bija bezgalīgs.

Pēc formalitāšu nodarīšanas, Edgars ķērās vērsītim pie briļļu ragiem.

- Nuss, Ušamera kungs, sākumā padalieties ar savu skatījumu uz aizvadīto gadu!
- Visu šo gadu es nenogurstoši pūlējos uzņēmuma labā, - raiti iesāka Nilandrs, - tīriju, kopu, gādāju ūdeni trubās, rūpējos, lai darbinieku metabolisms neaizdambē kanalizāciju, uzbūvēju nojumi, paplašināju personāla ģērbtuves, uzstādīju bezmaksas kafijas automātu un plānoju ieviest arī roltonu par brīvu. Katru rītu cēlos un katru vakaru gāju gulēt ar vienu vienīgu domu, kā uzlabot firmas dzīvi.
- Izklausās iespaidīgi.
- Ir jau ar! Apguvu ceturtdaļmiljona latu līdzekļu.
- Patiešām daudz.
- Jā, ir ar ko lepoties. Nākamgad plānoju vēl vairāk.
- Patiesi?
- Nu ka! Man ir lieli plāni.
- Vai esat pārliecināts, ka tas tiešām ir nepieciešams? Jau šogad jūsu radošā darbība ierāvusi pamatīgu robu uzņēmuma finansēs. Vēl vienu tādu gadu varam arī nepārdzīvot.
- Paklau, priekšniek! – sašuta Nilandrs, - tu man par tām finansēm nestāsti! Vienkārši aizej uz banku un aizņemies kā visi normāli cilvēki! Tev te īpašumu ieķīlāšanai uz vairākiem miljoniem sanāks. A es parūpēšos par šo līdzekļu saprātīgu izs... Apsaimniekošanu. Okei?
- Paga, Nilandr! – varēja manīt, ka Edgars pamazām iekarst, - sāksim ar to, ka vēl vecie kredīti nav atdoti. Otrkārt, kredītu līdzekļus var ieguldīt atdevi nesošās investīcijās, nevis jautrai notrallināšanai. Saproti?
- Ē, boss! – saimnieks acīmredzami jutās aizskarts cēlākajās jūtās, - Kāda notrallināšana? Viss, ko es daru, ir firmas labā. Redzēsi, es vēl gadu pastrādāšu un bizness ies kalnā kā ātrgaitas furnikulieris. No rīta iesēsi piecas kapeikas, vakarā jau būs miljons. Iesēsi miljonu, būsi pasaules karalis. Nespēsi naudu liekšķerēm grābt.
- Nu, nezinu, kā tur ātrgaitas furnikulieris, man atšķirībā no tevis nav ne laika ne liekas naudas braukāt pa kūrortiem, bet vienu es zinu noteikti: nekādu miljonu tu man nesagādāsi. Ņemsim kaut vai to pašu nojumi. Nu sūda šķūnis, bet izmaksāja dārgāk nekā privātmāja Baltezerā.
- Nevajag, jā? – enerģiski protestēja Nilandrs, - Tas nav nekāds tur parastais šķūnis. Tam ir unikāla konstrukcija, izcili materiāli...
- Un tas ir brīnumdaiļi sašķiebies un šūpojas vējā, - Edgars ironiski iestarpināja.
- Un nemaz ne! Tik ļoti nemaz nešūpojas! Pie tam būve ir lieliskas arhitektūras paraugs. Tā pavisam noteikti vairos firmas atpazīstamību, uzticamību un ienākumus.
- Nilandr! Tā ir tikai nojume materiālu pāpalikumiem un vecām eiropaletēm. Kāda, pie velna, atpazīstamība?

Kamēr Nilandrs smagi elsoja, prātā grābstīdams papildus argumentus, nolēmu painteresēties par apspriežamo objektu.

- Atvainojiet, vai runa ir par to čīkstošo neēvelētu dēļu konstrukciju sētā?
- Aha, - apstiprināja Edgars.
- Kur jūs rāvāt azbesta šīferi?
- Nezinu, Nilandrs kaut kur izraka.
- A ko, - iestrēga arhitektūras ģēnijs, - tas tagad ir „vintāž”. Baigais deficīts. Pa blatu dabūju. Zin, kā tas ceļ īpašuma vērtību? O-go-go!
- Cik tad izmaksāja būvniecības pērle?

Edgars nosauca skaitli. Es lūdzu atkārtot. Vēlreiz noklausījos to pašu garo skaitļa vārdu un iegrimu prāta kalkulācijās. Pēc maniem aprēķiniem par tādu naudu varētu apjumt Šmerļa mežu, uzbūvēt mirdzošu kupolu virs Doma laukuma vai izdarīt vēl kaut ko tikpat nejēdzīgu.

- Spoži! – es aizgrābts izdvesu.
- Vai nē? – priecīgi piebalsoja Nilandrs, - es taču saku, tā ir investīcija, kas nesīs traku naudu.
- Par trakumu nešaubos, - piekrītoši pamāju.

Edgars zināja, ka aušojos, tādēļ uztvēra mūsu sarunu mierīgi.

- Starp citu, - viņš nomainīja tēmu, - kā tur īsti bija ar to metinātāja rokasnaudu?
- Eu nu, priekšniek! – Nilandrs izskatījās pēkšņu sāpju mocīts, - cik var to veco dziesmu malt?
- Vai tad man būtu jāpriecājas, ka uzņēmuma nauda tiek nospēlēta „Feniksā”?
- Ne jau es nospēlēju! Es taču nevaru katrai apkopējai uz nagiem skatīties, pa kuru laiku tad es firmai kalpošu?
- Atgādināšu, tas bija metinātājs. Tavs metinātājs. Kad tu ņēmi no manis piecus tūkstošus „trubām un elektrodiem”, galvoji, ka viss būs labākajā kārtībā: čeki, avansa atskaite un padarīts darbs.
- Nu, čeki tak bija...
- Ka tad! No „Feniksa”, no „Superbingo”, no „Latvijas Balzāma”. Vai es kaut ko aizmirsu pieminēt?

Apkopēju armijas ģenerālis drudžaini malkoja savu „Red Bull”, un dabūjis to sausu, izvilka no treniņbikšu kabatas milzīgu „Monster Energy” bundžu.

- Nū... No „Statoil” vēl bija.
- Ja nemaldos par hotdogu.
- Vai nav vienalga par ko. „Statoil” paliek „Statoil”. Uzticama firma.
- Tur nu neko piebilst. Pilnam komplektam vēl pietrūka kvīts no bordeļa.
- A viņi nedeva. Mēs prasījām, zobu dodu.
- Jūs prasījāt? Tad tu arī tur piedalījies?

Nedarbos un melos pieķertais klusēja un cītīgi studēja mazo ķīmijas rokasgrāmatu uz enerģijas dzēriena taras.

- Neko es nepiedalījos, - viņš pēkšņi eksplodēja, - tu neko nevari pierādīt, boss, un metinātājs arī jau ir atlaists, kaut arī mans radinieks. Vot! Zini, cik grūti man bija?
- Paklau, tavu radu man te jau pilns uzņēmums. Piecas apkopējas dara vienas darbu, bet saņem par visām desmit. Nemaz nerunājot par tiem mehāniķiem, atslēdzniekiem, virpotājiem, metinātājiem un santehniķiem, kas caurām dienām slaistās pie tava bezmaksas kafijas automāta, kurā es jau trīs tonnas kafijas esmu iegāzis. Mēs agrāk bez visiem šiem taviem radiem lieliski iztikām un visas atejas strādāja. Un sniegs teritorijā, starp citu, bija novākts, nevis sasālīts. Cik mums pēc tam maksāja to sālsstabu nodauzīšana?
- Bet, boss! Viņas taču ir jau par vecu, lai strādātu par prostitūtām, bet ēst kaut ko vajag.
- Kas ir par vecu?
- Nu, tās apkopējas. Manas māsīcas.
- Jā radi, radi... Man šķiet tu par tālu aizej rūpēs par viņiem. Kad atminos tos caurumus sētā... Betona sētā tādus robus izsist! Un tu pats vēl piedalījies!
- Es negribēju, boss.
- Tu negribēji. Rajona dzērājam, redz, grūti pa ceļu uz veikalu aiziet, viņam jāiet pa taisno cauri uzņēmuma teritorijai, un tu vēl palīdzi viņam caurumu nožogojumā izsist. Manuprāt tas ir ārprāts.
- Bet Vitaļiks ir mans klasesbiedrs. Un viņam grūti paiet. Kā es varēju atteikt? Tu tak zini, ka principā esmu pret caurumiem žogā.
- Un kāds te vēl taurēja, ka ne acu neaizver, domājot par uzņēmuma interesēm. Tomēr tā vien šķiet, ka ražotne lēnām pārvēršas par profesionālu dīkdieņu pansionātu un alkānu caurstaigājamo sētu.

Iestājās neveikls klusums. Būdams neveikla klusuma cienītājs, pilniem malkiem baudīju katru smagnējās atmosfēras mikrosekundi.

- Tas vairs neatkārtosies, boss, - Nilandra suniski padevīgā balss pārtrauca manu svētlaimi.
- Kas neatkārtosies?
- Nu... Bordelis, žogs...
- Pārējais, tātad, atkārtosies?
- Nē, nu nekas no tā neatkārtosies.
- Par atkārtošanos te vispār nav runas. Labāk pasaki, ko reāli sakarīgu esi spējīgs izdarīt, lai man mazinātos vēlēšanās triekt tevi ratā!
- Nu, priekšniek, - Nilandrs saminstinājās, - es... es... es varētu noskriet maratonu! – tas bija viltīgs sitiens pa Edgara korporatīvās kopības izpratni.

Kā jau visi no pareizības atkarīgie, mans paziņa bija kritis uz vidējo un garo distanču skriešanu. Pats skraidīja ar visādiem „biznesa partneriem” un „vajadzīgiem cilvēkiem”, atbalstīja darbiniekus šajā nodarbē un pat bija mēģinājis lauzt manu veikbordiski-snovbordisko reliģiju par labu drasēšanai pa veloceliņiem prezervatīvam līdzīgā pieguļošā ietērpā. Manīgais saimnieks-izsaimnieks zināja gan, kurā rētā urķēt ar netīru pirkstu.

Nolēmu, ka īstais brīdis iejaukties „personālvadības speciālistam”.

- Nē, Ušamera kungs, - bildu, savilcis viszinīgu gaunera grimasi, - tas vairs nav aktuāli. Tagad stilā ir korporatīvais kazačoks uz kantora galda. Sezonas kliedziens.
- Jā? Točna? – uz mani bija pavērstas divas priekškaramās atslēgas, - nu to es viegli, - un jau nākamajā mirklī vīrelis, nenovilcis kedas, sprauni lēkāja tupiendeju pa priekšnieka galdu, - Hop! Hop! Hop! Hop!
- Hop-hop ir novecojis variants, - es izlaboju, - tagad pieņemts piedziedāt „Umpapā, tralalā”, - nodungoju labi zināmo Kulakova melodiju.
- Umpapā, tralalā, - Nilandrs rāva vaļā, plati smaidīdams apstulbušajam darba devējam.

Edgars sēdēja un nejaudāja neko bilst, tikai viņa lūpas neapzināti dziedāja līdzi: „...Manā sētā kretīni dejo. Viņi to labāk par normāliem māk, viņiem tas iznāk patiesāk. Umpapā, umpapā...”

Paveicis savu neirolingvistisko diversiju, nolēmu iziet paelpot, jo turpināt redzēt notiekošo bija pāri maniem spēkiem. Lai džeks lemj pats, es vairs neiejaukšos. Pametis telpas, ar prieku ieelpoju vēso decembra gaisu; degušu ogļu smārds tam piešķīra īpašu spirgtumu un spēku.

Kretīni dejo
Dienu un nakti,
Es tik stāvu
Un situ takti.

Kleinajām kājelēm
Baleta mānija,
Mazo gulbīšu
Grafomānija.
[3]

----------------------------------------------
[1] – Kas, mauku būšana, tā par pipelību?
[2] – Appimpoties var.
[3] - Izmantoti Klāva Elsberga dzejoļa „Baletomānija” fragmenti un atbilstošs Jura Kulakova meldiņš. Pēdējais gan šeit pieejams tikai ar iztēles spēku.

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!