Pelēkzils uz rozā.

Melnraksta fragments no topošā gabala.[1]

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 11/12/2014, Blogger.com
Turpinājums:
Fragmenta 2.daļa



[ 1 ] [ 2 ]

1.

Kādu dienu Lielais Pēteris sāka domāt. Tas notika tā:

Viņš sēdēja vietā virs autobusa aizmugurējā riteņa, kur četri sēdekļi pa pāriem pavērsti viens pret otru, un urbināja degunu. Pēteris patiesi bija ļoti ražens vīrs, un viņam patika urbināt degunu.

Arī autobusa šoferis bija ražens vīrs. Salīdzināt ar Pēteri viņu gan nekādi nevarētu, tomēr līdzās parastam ofisa dīkdienim, šoferītis stāvētu kā kalns. Degunu viņš neurbināja jau kādus četrdesmit vai piecdesmit gadus, toties ienīda pasažierus, ko sarunās ar kolēģiem dēvēja par gaļu, un vēl vairāk necieta tos gnīdas glaunajos parketniekos, kas mūždien maisījās autobusam pa riteņiem. Savu bīstamo tērauda kasti viņš vadīja nevērīgi, bet ar degsmi, neliekoties ne zinis par bedrēm un pārējiem satiksmes dalībniekiem.

Tikmēr Pēteris sēdēja savos četros sēdekļos, urbināja degunu un neparko nedomāja. Viņš nemēdza domāt. Piepeši, un tas notika brīdī, kad Pētera rādītājpirksts degunā izdarīja deviņdesmit grādu pagriezienu ap vertikālo asi, autobusa ritenis, virs kura atradās četri ērtie sēžamie, ietriecās bedrē - dziļā kā Rīgas mēra melu trauks. Pirksts ietriecās smadzenēs.

Statistika liecina, ka parasti šāds gadījums beidzas ar neatgriezeniskiem smadzeņu bojājumiem un palaikam noved pie letāla iznākuma. Bet mēdz būt izņēmumi.

Veiksmīgas sagadīšanās dēļ pirksts smadzenēs izpildīja to lomu, kas autobūves jaunības dienās piekrita instrumentam ar nosaukumu „kurbulis”. Tas bija tāds kloķis, kas, caur radiatora režģi pievienots kloķvārpstas galam, ļāva cilvēkam kļūt par motora bioloģisko starteri. Vairums motociklistu, mīdot ar kāju īpašu pedāli, kaut ko līdzīgu dara arī attīstītajās mūsdienās.

Kurbuļpirksts iedarbināja Pētera smadzenes, un viņš sāka domāt.

Ja kādam šķiet, ka sākšana domāt izpaužas kā „Ha! Nu man ir skaidrs, kā Eilera beta funkcija varētu atspoguļot matērijas smalkāko struktūru!” vai vismaz kā „Eurēka! Es zinu, kāda ir atbilde uz Galveno jautājumu par dzīvi, Visumu un visu pārējo, un tā nav četrdesmit divi!”, tad viņš rūgti maldās. Tādā veidā izpaužas atklāsme. Domāšana sākas ar galvas sāpēm un mokpilnu nojausmu, ka viss nav tā kā izskatās.

Kādu brīdi pasaule Pētera acu priekšā šūpojās un virmoja psihadēlisku krāsu zigzagos. Viņš ierasti ieslidināja roku kabatā pēc Snickers batoniņa, kura īpašā garša un smalkais aromāts liecināja par attīstītu ķīmijas rūpniecību ražotājvalstī. Šī manta vienmēr ļāva nomierināties satraukuma brīžos. Košļājot šokolādes surogātā ieķepušos zemesriekstus, Pēteris nodomāja: „Ēdu, tātad eksistēju”. Tā bija viņa pirmā doma trīsdesmit sešu dzīves gadu laikā.

Aplūkojot brūno iepakojumu, atklājās agrāk nemanīta detaļa – mikroskopiskiem burtiem rakstītais izstrādājuma sastāvs. Rūpīgi izstudējis ķīmijas doktora disertācijas cienīgo tekstu un nopratis, ka bez šķipsniņas kakao pulvera un dažiem zemesriekstiem iemīļotais našķis satur vielu maisījumu, ko itin labi varētu izmantot kā prusaku indēšanai, tā arī nepaklausīga kodolreaktora savaldīšanai, viņš nodomāja: „Diezvai man vajadzētu to ēst,” un izspļāva zelēkli uz grīdas.

Autobusa šoferim šis nodarījums nepalika nemanīts. Viņš strauji nobremzēja savu gaļas kasti, pietuvojās Pēterim no mugurpuses un izauga pār viņu kā kalns.

- Tu man šito tūlīt ar mēli uzlaizīsi, - viņš draudīgi sēca, norādīdams uz izspļauto pikuci.

Citkārt Pēteris būtu paklausīgi savācis atkritumus, atvainojies un klusu nozudis, lai neiekultos nepatikšanās, taču nu viņš bija sācis domāt, un tādas lietas mēdz izraisīt sekas. Piecēlies kājās, Lielais Pēteris noliecās pār šoferi kā bullis pār mēslu čupu.

- Es domāju, jūs pats ar to lieliski tiksiet galā, - viņš sirsnīgi nodimdināja.

Pat nezinādams Ņūtona likumus un Šrēdingera vienādojumu, Pēteris bija guvis pirmo lielo uzvaru pār matēriju: šoferis bez iebildumiem sakopa grīdu un uzkumpis slāja atpakaļ pie tiešo pienākumu veikšanas.

Pēteris ērti ievēlās sēdekļos un iegrima pārdomās.

Pagāja minūtes desmit. Minūtes piecpadsmit. Divdesmit divas. Bez rezultātiem. Domas nav nekādas izsaucamās meičas. Nē, tās ir kā solīdas dāmas, kas dodas sev vien zināmos neceļos, un liekas tikai tajās gultās, kurp ved rožu ziedlapiņu taka un šampānieša šņāciens. Pēteri pārņēma satraukums. Viņš gribēja domāt vēl un vēl, bet nekas nesanāca. Viņš nemācēja ieklāt domām īsto gultu.

Pie jaunās Ģertrūdes baznīcas autobusā iekāpa bezpajumtniekam līdzīgs vēl tīri jauns vīrietis ar netīru un grabošām pudelēm piestampātu lielveikala iepirkumu maišeli. Vīrieša seja bija nomelnējusi no netīrumu kārtas un driskainais apģērbs arī. Pat nedomādams pīkstināt e-talonu, viņš palika turpat pie aizmugurējām durvīm un trauksmaini vērās tālē, acīmredzot, pūloties saskatīt iespējamo biļešu kontrolieru iebrukumu.

Pēteris instinktīvi sarauca degunu, gaidīdams pazīstamo sīvo smaku, ko izplata tamlīdzīgas personas. Brīnumainā veidā nekas nebija jūtams. Pat paliecoties uz netīkamā pasažiera pusi un ievelkot gaisu ar pilnu nāsi, nekas nebija saožams, pilnīgi nekas. Aromātu pasaulē tas itin kā  neeksistēja. Situācija nekavējoties iniciēja Pētera smadzenēs domu virpuli. Viņš izmisīgi pūlējās rast skaidrojumu novērojamajam fenomenam, taču viss, kas pagaidām nāca prātā, bija jau pirmīt iegūtā atziņa, ka viss nav tā, kā izskatās.

Kamēr lielais vīrs dzenāja pa galvu neklausīgas domas, pienāca pietura, kas tautā pazīstama ar nosaukumu „Rīgas Modes”, un bezpajumtnieks, izkāpa, lai taisnā ceļā dotos revidēt atkritumu urnu pie ēkas sienas, bet autobuss raiti aizlīgoja tālāk un bez īpašiem starpgadījumiem piestāja Pētera pieturā pie Centrālās stacijas. Nostājies durvīs, viņš pārsteigts ieraudzīja jau pazīstamo deklasēto elementu nesteidzīgi atliecamies no atkritumu krātuvītes pieturvietā un dodamies Pēterim pretī uz autobusu.

Maršruts no „Rīgas Modēm” līdz stacijai atradās uz gandrīz taisnleņķa trijstūra malām, kopumā nepilna pusotra kilometra garumā, bet nedaudz īsākais ceļš caur Vērmanes dārzu varēja būt ap kilometru ar metriem. Nebija iedomājams, ka bezpajumtnieks ar pudeļu maisu rokā šajā distancē spētu apsteigt autobusu; sastrēgumu stunda jau sen bija pagājusi.

Šādi, varbūt ne tik detalizēti, spriedumi virknējās Pētera atdzimušajās smadzenēs un stiprināja ieskatu, ka pasaule iekārtota daudz daudz savādāk, nekā šķiet pirmajā tuvinājumā. Tikmēr netīrais puisis iekārtojās zināmajā vietā pie durvīm un turpināja ceļu, tramīgi lūkojoties uz priekšu; Pēteris ienira tunelī zem krustojuma, turpinot ceļu uz staciju.

Ticis vilcienā, milzis ērti iekārtojās sēdekļos un ziņkārām bērna acīm sāka vērot apkārtni. Bija taču tik daudz lietu jāierauga un jāizprot pa jaunam! Pasaule nekavējās sniegt viņam kārtējo nozīmīgo mācību.

Uz perona jauns aziātu pārītis jautri fotografējās ER2 vagona fonā. Izskatījās, ka jaunieši no Dienvidkorejas, jo par ES fondu līdzekļiem lepni atjaunotais vilciens viņiem raisīja līdzīgas emocijas kā Stefansona tvaika lokomotīve. Kad nu bija gana sabildēts, abi kāpa vilcienā un nekavējoties piedzīvoja saskarsmi ar nezināmo: durvis uz salonu nevērās! Vispirms viņi izmēģināja parasto lielveikalu durvju vēršanas tehniku: staipīja pieres, vicināja rokas kāpās turp atpakaļ. Durvis pat nenoraustījās. Tad jaunatne pamanīja lielo sarkano pogu, kas kaut kad bija paredzēta ārdurvju atvēršanai, bet vairums to tā arī neiemācījās lietot, līdz ar ko tai palika vien sienas dekora funkcija. Protams, sekoja pogas spaidīšana. Nekādu rezultātu! Puisis izčamdīja visas sienas tamburā citas pogas meklējumos. Nekā. Meiča ievēroja, ka salona durvīm piestiprināti divi milzīgi dzelteni rokturi; acīmredzot, tos noturējusi par mehānismu avārijas gadījumiem, jo situācija patiesi izskatījās kritiska, paraustīja rokturus „push-pull” režīmā. Nē! Atjautības izsole tuvojās beigām un mazie tehnoloģiju vergi pilnībā apzinājās kaunpilno sakāvi Austrumeiropas ripojošajās piramīdās. Izmisums sejās... Pēteris turpat jau bija ceļā, lai glābtu nelaimīgos tūristus, taču liktenim labpatika pasmieties par viņiem vēl reizīti, uzsūtot mūžvecu tantiņu, kas ar nevērīgu rokas kustību iešļūcināja durvis sienā un, pačāpojusi garām pārsteigtajiem austrumzemju viesiem, ienira vagonā.

Nebija šaubu par šī notikuma vēstījumu: „proti palūkoties uz lietām no neierasta leņķa, un tev atvērsies jauna realitātes dimensija”. Pētera vārdu krājums gan neļautu izveidot tik sarežģītu teikumu, taču viņš pat nepūlējās to darīt. Pilnīgi pietika ar apjausmām sajūtu līmenī.

Vilciens sāka kustību Jūrmalas virzienā.

Līdzās esošā sēdekļu pudurī visgudrs pensionārs divām vienaudzēm skaidroja pēdējos gados vērojamo kataklizmu izcelsmi. Viņa teorija visu nelaimju sakni rada laika staipīšanā, ar to viņš domāja ikgadējo lēkāšanu uz vasaras laiku un no tā, jo pavei, laiks un telpa taču ir saistīti un tādēļ izļurkājas arī zemeslodes forma, kam seko zemestrīces, cunami, taifūni un vēl sazin kādas pasaules bēdas. Tantuki uzņēma šo informāciju ar pienācīgo pietāti. Nebūdams tuvās attiecībās ar zinātnēm, arī Pēteris večuka savārstījumus ņēma nopietni un turpināja klausīties bezmaksas lekciju par hipertelpu, tārpejām, torsionu laukiem un miniatūriem melnajiem caurumiem Lielā Hadronu Paātrinātāja dzīlēs. Lielāko daļu no stāstītā viņš nespēja saprast un šajā ziņā pat varēja lepoties ar tuvību zinātnes korifeju galam, kas, dzirdot vecā vīra fantastiskos murgus, noteikti izvēlētos ielēkt akā. Tomēr pa kādai idejai aizķērās Lielajam Pēterim aiz auss un viss tika noglabāts atmiņas plauktos vēlākai pārstrādei vērtīgās atziņās.

Dubultos Pēteris pameta vilcienu un slāja uz dzīvojamo rajonu Jūrmalas necilajā pusē aiz dzelzceļa sliedēm.

 

2.

Bibliotekāre Ilzīte bija ražena meiča, vēl tikai trīsdesmit gadu sliekšņa priekšā. Caurmēra vīrieša plecs viņai noderētu labi, ja par elkoņa balstu, bet ar Lielo Pēteri jaunkundze jutās kā ozola pavēnī, tādēļ piecieta sava vīrieša inteliģences neizkropļoto dabu. Viņa pati turpretī bija guvusi lielisku latviešu valodas filologa izglītību un brīvos brīžos piepelnījās korektora un literārā redaktora darbos. Vēl brīvākos brīžos Ilzīte ļāvās grafomānijas kaislībai, rakstīja un lika čupiņā noveles, dzeju un lielo mīlas romānu, ko uzskatīja par mūža darbu un cerēja, ka reiz tas tiks publicēts smaržīgā grāmatā cietos vākos ar sarkanu grāmatzīmes lentīti.

Brīdī, kad Pēteris iespiedās caur dzīvokļa durvīm, Ilzīte vannasistabā vāca sabojātas veļas mašīnas radītos plūdus. Ieraudzījis vareno pēcpusi un piesarkušos vaigus, viņš nodomāja: „Viņa nu gan ir skaista.” Nekad agrāk lielais vīrs tādās kategorijās nebija spriedis; kopdzīvi ar Ilzīti noteica vien primitīvi refleksi un instinkti, kas lika meklēt siltumu, maigumu, mājīgumu, aprūpi un miklas atveres sievietes miesā.

- Tu esi skaista, - Pēteris dalījās atklāsmē.

- Veļas mašīna noplīsa, - automātiski atbildēja Ilzīte un tikai tad apķērās, ka Pētera vārdi neiederas ne situācijā, ne viņa leksikā vispār.

- Vai ar tevi viss kārtībā, - uzmanīgi aplūkojot draugu, viņa jautāja, - neesi atkal garāmejot kādu kiosku no pamatiem nostūmis vai bankomātu saplosījis?

- Nē, nē, mīļā, - arī šāda uzruna bija jaunums, - tikai es pēkšņi nodomāju, ka tu esi ļoti skaista.

- Agrāk tev tas nenāca prātā?

- Agrāk man nekas nenāca prātā, bet šodien...

- Tā! – Ilzīte dusmīgi iztaisnojās, nošķeļot ar plecu no sienas zāļu skapīti, - stāsti, ko tu atkal savārīji!

- Nē, neko tādu, - mierināja Pēteris; viņa rokas nevērīga kustība novērsa skapīša ietriekšanos spogulī, - es tikai urbināju degunu autobusā...

- Ceru, tas nebeidzās ar traucējumiem gaisa satiksmē, - meiča viņu atkal pārtrauca.

Pēteris sāka dārdoši smieties. Parasti viņš smējās reti un maz, jo nesaprata jokus. Viņu spēja uzjautrināt vienīgi liels ēdiena daudzums, kutināšana un kaleidoskops, taču nu viņš aizgūtnēm rāva vaļā par nenozīmīgu sarkastisku frāzi. Dzīvoklī drebēja logi; drebēja arī kaimiņi, nesaprazdami, kas notiek, un nodrebēja Ilzīte, jo pavisam acīmredzami kaut kas nebija kārtībā.

- Tātad tu urbināji degunu... Un kas notika tālāk, - viņa vedināja uz stāsta turpinājumu, kad cienītais bija nedaudz nomierinājies.

- Es... Es... Kā lai to pasaka, - tas stomījās, - man liekas, es ieurbināju pārāk dziļi, - lūzuma mirklis nebija nemaz tik viegli izskaidrojams, - vispirms bija sāpīgi, tad visas tās krāsas un zibeņi, un tad... Es ieraudzīju, ka lietas visapkārt ir savādākas; to ir vairāk un pavisam pavisam citādas. Man šķiet, es sāku... Sāku... Es sāku domāt! Jā, domāt!- Pēteris beidzot aptvēra notikušā mērogus.

- Tu esi pārliecināts, ka neko galvā nesabojāji? – Ilzīte uztraucās, jo ar grūtībām spēja pieņemt, ka cilvēkveidīga būtne varētu nodzīvot turpat četrdesmit gadus nedomājot. Vēl mazāk viņa ticēja, ka lamzaks patiesi būtu sācis domāt.

- Nē, nē, - viņš purināja bārdu, - vienu brīdi gan bija tāda pati sajūta kā toreiz, kad paslīdēju vannā un ar pakausi sašķaidīju flīzes, bet tad pārgāja. Tagad ir patīkams vieglums.

Tas bija garākais un sarežģītākais teikums, ko Ilzīte jebkad bija dzirdējusi no sava līgavaiņa.

- Varbūt tomēr rīt aizej pie Sandras, - tas bija ģimenes ārstes vārds.

- Nedomāju.

- Ko nē?

- Ja ārsti gribētu mūs no tiesas izārstēt, apkārt nestaigātu tik daudz slimu cilvēku. Es tā domāju.

- Vai neesi maķenīt par daudz aizrāvies ar to domāšanu?

- Es tikai sāku.

- Ak tā? Nu labi. Tad ko, tavuprāt, ārsti ar mums dara.

- Viņiem ir kaut kas padomā. Tev pašai uz plaukta mētājas žurnāli „Ko ārsti tev nestāsta”. Kāds par to rakstu, citi lasa, tātad ir pamats.

- Kāds tavuprāt? Dakteru sazvērestība?

- Vēl nezinu, bet ar laiku noskaidrošu.

- Ak, tā, - Ilzīte rezignēti novilka, - tad labi, citādi būtu neomulīgi uzticēt ārstam ķermeni, īsti nezinot, kas viņam padomā.; bet pagaidām, lūdzu, parūpējies par veļas mašīnu!

- Kas tai noticis?

- Nezinu. Neko no mehānismiem nesaprotu, tu zini. Ūdens pa gaisu, ūdens pa zemi, ūdens pa visu pasauli, ūdens Dievam pilni apcirkņi. Netīrs ūdens. Tāds īsumā būtu apraksts, ja tas tevi interesē.

- Skaidrs. Jālabo, - Pēteris atvienoja iekārtu no elektrības kontaktligzdas un notekūdens caurules, - aiznesīšu Fedjam, lai paskatās, - un, pasitis kasti padusē it kā tā būtu nieka klēpjdators, možā solī devās prom.

 

Bija jau vakars, un Fedjam negribējās vairs strādāt; viņu gaidīja atkorķēta alus pudele, šprotu kārba un (kā vienmēr) svarīga hokeja spēle televizorā. Atvēris durvis, viņš gandrīz pakļuva zem veļas mašīnas, kad lielais kaimiņš ar joni iespiedās mazajā darbnīciņas un dzīvokļa mistrojumā.

- Noplīsa; ūdens pa gaisu, - nemaz nesasveicinājies, ziņoja iebrucējs, - paskaties pa fikso, citādi manējā nervozē.

- Ē, nu ko tu, Petjka, - meistars sevišķi nepriecājās par vēlīno apmeklējumu, - tūlīt hoķis sākas. Noliec to mantu tur kaktā, rīt varbūt paskatīšos.

- Nē, tu tūlīt paskatīsies!

- Kāds tūlīt? Tāda spēle! Un vispār, man te jau darbi nedēļai stāv, tā ka tik drīz nebūs.

- Zini, Fjodor, - Pētera balss skanēja neierasti dzelžaini, - ja es nejauši nošķaudīšos, tavs televizors varētu sadalīties rezerves daļās, saproti? – ilustrējot domu, viņš ar elkoni saplacināja pa sienu rāpojošu zirnekli. Riģipsī palika pamatīga saplaisājusi iedobe, - tādēļ labāk neliec man te tavus putekļus elpot, esmu alerģisks.

Tas bija kaut kas neiespējams! Lielais lempis, kurš parasti izcēlās ar lēnu dabu un skopu runu, pēkšņi uzstājās kā pieredzējis reketieris. Fedja labi zināja par plašu rezonansi guvušo gadījumu, kad tīrās nejaušības dēļ vienā vakarā tika sagrauts Narvesen kiosks, izdemolēti vairāki tramvaji, iznīcināts bankomāts un aplaupīts dzērienu veikals. Pēdas tirpa, iedomājoties vien, ko šis nezvērs varētu sastrādāt, ja dusmās apzināti ķertos pie urbānās vides dekonstrukcijas.

- Labs ir, - vecais slīmests padevās liktenim, - paskatīsimies, kas meitenei vēderā.

„Meitenes” vēders izrādījās tik bagātīgi piesārņots ar tauku un kaļķu nogulsnēs ieķepušiem netīrumiem un plūksnām, ka prasīties prasījās pēc nopietnas ķirurģiskas iejaukšanās un solīja Fedjam saturīgu nakti, skrāpējot divu milžu kopdzīvē uzkrātos nosēdumus.

- Rīt piekāpšu pakaļ, - Pēteris bija lakonisks un, saņurcījies čokurā, izlīda pa apartamenta ārdurvīm.

Ilzīte bija sagatavojusi vakariņas divpadsmit personām; galds klāts diviem vien: pāris lielas māla bļodas, kādās nepieciešamības gadījumā varētu noplunčāt zīdaini, un apjomīgi tējas toveri. Pēteris ēda klusēdams, savā prātā izsverot katra kumosa atbilstību dzīvības procesu nodrošināšanas vajadzībai; tomēr, nebūdams apveltīts ar zināšanām bioķīmijā un fizioloģijā, nespēja pienācīgi spriest ēdamlietām taisnīgu tiesu.

- Paklau, Ilžuk, - viņš teica, kad ēdamais bija droši noglabāts kuņģī, - atnes no biblenes kādu lubenīti par ēšanu, produktiem un tā. Gribas tomēr zināt, ko sev iekšā bāžu, neesmu atkritumu spainis; cilvēks esmu.

- Tev negaršoja? - satraucās saimniecīte.

- Ko tu, - Pēteris steidzās mierināt, - tu nemaz nemāki gatavot negaršīgi. Es tikai gribu zināt, vai mēs pietiekami labi ēdam, saproti?

- Agrāk tas tevi neinteresēja.

- Agrāk bija agrāk. Tagad ir citādi. Mēs taču esam tas, ko apēdam...

- Mīnus tas, ko atstājam podā, - papildināja Ilzīte.

- Tā varētu būt, - pēc pārdomu pauzes cienītais piekrita, - .bet, ja mēs ēstu tikai vajadzīgās lietas, kas paliktu podā?

- Barankas caurums.

Lielās galvas zods sameklēja atbalstu dūrēs un Pēteris iegrima pārdomās. Tad viņš atkal sāka dārdināt sev neraksturīgus smieklus.

- Tagad es zinu, kur paliek barankas caurums, kad apēd baranku: podā!

Nu bija arī Ilzītes kārta pasmaidīt. Drauga jaunā, uzlabotā versija viņai patika arvien labāk; meiča vēl neapjauta, kādi pārsteigumi to gaida gultā: parastās dzīvnieciskās atvieglošanās vietā mīļotais parādīja negaidītu maigumu un izdomu. Vīrieša rokas rotaļājās viņas ķermeņa vismaigākajās vietās, lūpas skūpstīja ik vienu ādas kvadrātmetru; un darba tur bija daudz.

- Vai tev sāp? - laiku pa laikam gādīgi jautāja Pēteris, ikreiz, kad Ilzīte baudā ievaidējās. Līdz šai dienai viņa vaislas darbus bija cietusi klusēdama.

- Nē, nē! Turpini mīļais, - viņa steidza to iedrošināt, līdz sasniedza pirmo vaginālo orgasmu mūžā. Arī otro un trešo.

Viņai tas patika, viņa gribēja vēl, taču piegulētāja varenais organisms jau bija iegrimis veselīgā dziļā miega fāzē, lai atjaunotu adenozīntrifosfāta krājumus. Aplaimotā daudz par to nebēdāja, jo tektoniskās pārmaiņas dzimumdzīvē piepildīja viņu ne vien ar ierasto spermas spainīti, bet arī laimes un neaprakstāma miera sajūtu. Pavalstījusies cisās, viņa piecēlās, lai pirms miega apmeklētu vannasistabu un pie reizes nostumtu skapi atpakaļ pie sienas; netālā dzelzceļā dēļ māja mēdza vibrēt, nemaz nerunājot par Pētera kulminēšanas brīžiem, kas mūždien lika lēkāt Slīteres seismostacijas reģistratoriem, un šo vibrāciju iespaidā skapis mēdza slīdēt no sienas uz grīdas zemāko daļu istabas vidū. Pie reizes viņa sagatavoja visu nepieciešamo nākamā rīta brokastīm, sakopa virtuvi, žigli iemeta aci sociālajos tīklos un devās pie miera.

Nepagāja ne desmit minūtes, kad ar mierīgi krācošo Pēteri sāka notikt dīvainas lietas: acis zem aizvērtajiem plakstiņiem drausmīgā ātrumā bolījās visos virzienos, viņš kaut ko murmināja, grozījās, mētāja rokas, bet laiku pa laikam arī krita īslaicīgā stingumā. Ja Ilzīte nebūtu labi izglītota meitene, noteikti satrauktos par mīļotā veselību, taču viņa izprata notiekošo adekvāti, proti, pēc trīsdesmit sešu gadu ilgas pauzes Pētera smadzeņu mandeļveida kodols un hipokamps bija sākuši drudžaini funkcionēt, cenšoties atgūt zaudēto.

No rīta milzis pamodās tāds kā samocīts, taču galva bija apbrīnojami viegla.

- Es domāju viņš izgāja pa tuneli hipertelpā, - bija viņa pirmie vārdi, - tātad, tas nebija cilvēks, vismaz ne parasts cilvēks. Bet es nespēju saprast, kādēļ viņš neoda. Varbūt tie kankari bija tikai kamuflāža. Jā, varbūt arī.

- Tu redzēji sapnī kaut ko dīvainu?

- Tas nebija sapnī, - un sekoja iepriekšējās dienas savādā notikuma atstāsts.

- Varbūt tam visam ir vienkāršāks izskaidrojums, - iebilda Ilzīte, - piemēram, kāds filmēja šovu ar slēpto kameru vai kaut kā tā.

- Nedomāju, - Pēteris stingri palika pie sava, - Nedomāju.

Meiča nolēma neielaisties diskusijā par tik smalkām matērijām jau no paša rīta un devās darīties, kamēr Lielais palika horizontāli, apcerot lietu dabu Visumā.

Pie brokastīm iezvanījās Ilzītes telefons.

 

3.

Ir trīs nāves grēki, kas eksaktajās zinātnēs garantē tūlītēju atstumtību no akadēmiskā pīrāga: mūžīgā dzinēja izgudrošana, Fermā Lielās teorēmas pierādījuma meklēšana un Speciālās relativitātes teorijas apšaubīšana. Ēvaldonkulis savā mūžā bija pievērsies diviem pēdējiem no šiem netikumiem, tādēļ vecumdienas pavadīja būdā purvaina pameža vidū, māsas Almas, īstas elfu karalienes centnera solīdumā, aprūpēts. Stingri ņemot, Observatio Domini nav gluži tas pats, kas mūžīgais dzinējs, taču šīs problēmas iespējamie risinājumi tiek pieņemti vienīgi no sevi jau iepriekš globāli pieteikušiem matemātiķiem, lai nošķeltu to daudzgalvaino entuziastu varzu, kas ar vienu smadzeņu puslodi apsver perpetum mobile projektus, ar otru zelē neatrisinātās matemātikas problēmas, bet muguras smadzenēs patur domu par ķirzakcilvēkiem Mēness dzīlēs. Ēvaldonkulis, būdams vēl vienkārši fizmatu students Ēvalds ar pumpainu pieri un šķidrām ūsām, bija kritis uzdevuma mānīgi vienkāršā formulējuma varā un azartiski norakstījis dzīvi atkritumos, lai gan formālais iemesls bija radiohuligānisms, jo nenobriedušais Ēvalda prāts, kas allaž alka izaicinājuma, pamudināja izgatavot atjautīgi konstruētu virziendarbības antenu, kas ļāva uztvert „Amerikas Balss” frekvenci, gandrīz pilnībā bez raksturīgā „ideoloģiski reliktā starojuma” fona šņāciena, turklāt Ēvalds to papildināja ar efektīvu filtru, kas signālu attīrīja līdz misiņa taures spozmei un tad virzīja to uz frekvences pārveidotāju. Rezultātā viņš dabūja nesošās frekvences nobīdi, kas uz caurmēra vefiņa skalas atbilda nepilnam centimetram. Jauniegūtais signāls tika izplatīts, par dipola elementu izmantojot dzelzceļa tiltu pār Daugavu un kā barošanas avotu šī paša tilta komunikācijas. Milzu antena sāka raidīt savu naidīgo balsu versiju Rīgas centram. Frekvences pārveidotājs bija uzbūvēts tā, lai liktu frekvencei laika gaitāpeldēt, un tas traucēja reliktā trokšņa bruņiniekiem ar saviem bļurkšķiem un purkšņiem ērti uzsēsties signālam. Kad VDK atrada kaitīgā izgudrojuma autoru, šaubas par Einšteina teoriju, kura pēc valīdas doktrīnas izskatās vien novērojamajā pasaulē nemaz nepastāvošā speciālgadījumā, vairs nevarēja viņam kā īpaši kaitēt.

Dienas Ēvaldonkulie pavadīja uz daļēji sabrukuša dīvāna grāmatām apkrāvies, zelēdams zīmuli, ar kuru laiku pa laikam izdarīja pierakstus lielās, vēstuļu papīra formāta rūtiņlapu kladēs cietos kartona vākos. Līdzās bez mitas ļerkšķēja televizors, brīžiem arī radio. Uz paklāja nenosakāmas sugas plušķis vārdā Eilers. Virs dīvāna pie sienas kārtīgi ierāmēts un zem stikla bērnišķīgs mālējums – krāsaini pleķi, kas varēja būt apgrieztajā perspektīvā nemākulīgi attēlotas barakas, bet tikpat labi arī grēdā sakrautas kastes. Kā apgalvoja pats Ēvaldonkulis, tā esot piemiņa no vectēva un ļaujot grūtos brīžos koncentrēt domu.

Mājas darbos vecis piedalījās reti un nelabprāt; visu saimniecības smagmi uz saviem rūdītajiem kamiešiem stiepa Alma: tīrīja, vārīja, skaldīja malku, kurināja, gādāja ēdmaņu, kuras lielu daļu vēlīgi piedāvāja apkārtējais mežs. Tomēr sāls, cukurs, tēja, kafija un milti bija jāpērk, tam aizgāja abu niecīgās pensijas un vesela diena, kas izkūpēja ceļojumā uz tuvāko apdzīvoto vietu ar veikalu un atpakaļ. Gaļai naudas parasti nepietika; par laimi vietējais mednieku kolektīvs bija iemīļojis ganīties būdas apkārtnē un laiku pa laikam papļēgurot Almas pirtiņā. Turklāt viņa, mūžu nodzīvojusi sazobē ar dabu, zināja katru krūmu un āpša alu plašā apkārtnē un bija nenovērtējams informācijas avots asinskārajiem plenčiem. Pateicībā par meža grāmatas mācībām viņi mēdza atstāt tādus kā upurziedojumus nokauto meža zvēru fragmentu izskatā. Alma prata šīs bagātības izmantot pilnībā, līdz pat pēdējai cīpslai, tādēļ abu vecīšu un suņa uzturā netrūka arī vērtīgo dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu.

No viena sloga Ēvaldonkulim gan neizdevās izvairīties. Viņa pienākumos ietilpa pieskatīt kilometriem garo, kārno elektrības vadu, kas nelegāli saistīja būdu ar civilizācijas priekšposteni – bijušā vēstures skolotāja Oļģerta būdu mežmalā. Ikreiz, kad dabas spēki pārtrauca strāvas padevi, viņš nopūtās, pasvilpa līdzi Eileru un devās dzīvības ceļa bojājuma meklējumos. Šis darbiņš viņam pienācās kā fizikas pārzinātājam, un Alma pat runas nekādas nevēlējās dzirdēt par: „Es tev, māsiņ, parādīšu, kā tas darāms, un tu pati varēsi saštepselēt kontaktu līnijā.”

Laiku pa laikam veco fizmatu pārņēma atklājuma priekšnojausmas drudzis; viņš vēl arvien knosījās gar seno teorēmu, ignorējot faktu, ka jau pāris dekādes tā skaitījās pierādīta. „Muļķa anglis” – tāds bija viņa vērtējums sera Vailsa sasniegumam uz pusotra simta lappusēm. Kā gan ne: pats Pjērs Fermā sekotājiem bija atstājis lamatas vaļā, uz Diofanta „Aritmētikas” malām rakstiski apgalvojot, ka atradis teorēmai īsu un elegantu pierādījumu. Būdams jurists, viņš apzinājās testamenta spēku un nekļūdījās: turpmākie gadsimti pārvērtās apslēpto dārgumu medībās. Lai gavilētu „Bingo!” vajadzēja taču tik vien kā pierādīt, ka divu naturālu skaitļu kāpinājumu summa nevar būt trešā naturālā skaitļa kāpinājums, ja kāpinātājs lielāks par divi. Kādi vēl lappušu simti? Pierādījumam jābūt skaidram un kompaktam kā rasas piliens saulainā jūnija rītā.

Tādos brīžos Ēvaldonkuli pārņēma enerģijas uzplūdi, un viņš mēdza doties ārā no meža klejot gar ceļa malu vai pat kāpa autobusā un brauca uz tuvāko pieklājīgo dzertuvi pusstundas kratīkļa attālumā, lai atrastu kādu, kam piegānīt smadzenes ar savām dīvainajām teorijām, uzspēlēt kārtis, vai pārbaudīt spēļu automātos dažu labu skaitļu teorijas ideju, ko attīstīt „loteriju algoritma” meklējumos; tas bija vēl viens viņa prieciņš.

Tad pienāca diena, kad, kārtējo reizi bez brīdinājuma devies brīvsolī, Ēvaldonkulis vairs neatgriezās. Mobilā talruņā viņam nebija. Alma, paziņoja par pazudušo policijai, bet tur viņai ieteica kādu laiku nogaidīt. Pazīstamie mednieki teicās pavandīties pa biezokni, par laimi starp viņiem bija arī viens otrs zemessargs, kas zināja, kā organizējama cilvēka meklēšana mežā. Visbeidzot Alma zvanīja meitai. Ilzīte gan nekādi palīdzēt nevarēja, tomēr bija, kam sirdi izkratīt.

 

4.

Apetīte bija vējā un otrs gareniski pārgrieztās un ar biezu cūkgaļas šķēli pārklātais rupjmaizes pusklaips palika aizkosts, bet neapēsts.

- Kas lēcies? – vaicāja Pēteris, neatraujoties no svarīgās barības uzņemšanas procedūras; to nespētu pārtraukt pat kodolsprādziens mājas pagalmā.

- Ēvaldonkulis... Pazudis.

- Kā pazudis?

- Nu. Gāja un vairs neatnāca?

- Pagalam, vai?

- Ko tu vari muļķības gvelzt, - Ilzīti saniknoja nevērīgā attieksme, - cilvēks izgāja no mājām un pazuda, saproti? Un kā parasti visiem pie kājas. Neviens neko nedara.

Mentenei paziņoja?

- Nu tak! Bet kur šiem steigties? Kazi pats atradīsies. Vēl brīvdienas priekšā, visiem savi plāni. Pats zini.

- Parasta lieta. Pāķu menti, tie jau tikai gulšņā no rīta līdz vakaram. Pašiem jāmeklē!

- Ko ta tu tur daudz pats atradīsi? Mežs, re, kāds, - viņa izpleta rokas, - milzīgs. Un viltīgs. Kara laikā tur iebrauca desmit krievu tanki, vēl tagad nav atradušies.

- Nerausties, Ilžuk, - Pētera skatiens bija apņēmības pilns, - ar prātu, - viņš bikstīja pirkstu galvas apvidū, kur zīdaiņiem ir „avotiņš”, - ar prātu un pacietību.

- Pēter, tu mani biedē.

- Kas ir?

- Tu nekad neko neesi darījis ar prātu, pat nenojautu, ka tev tāds vārds pazīstams, bet tagad runā kā mans semiotikas profesors.

- Kāds profesors.

- Ai nu, aizmirsti!

- Kas. Ir. Semiotika, - draudīgi izvirzījis apakšžokli, milzis noliecās uz Ilzītes pusi.

- Nekas īpašs. Zīmju tulkošana. Atšķirībā no hiromantijas un numeroloģijas pretendē uz zinātnisku pieeju. Kaut kā tā.

- Hm, - viņš nomierinājās, - paldies, ka tomēr nenosauci par hiromantu, tas vārds man galīgi nepatīk.

- Nav jau nekā ļauna. Hiromanti lasa no delnas.

- Tad lai tie hiromanti ņemas ar savām spalvainajam delnām paši, mēs turēsimies pie ... Kā tur bija? Semo...

- Semiotika.

- Jā, mēs turēsimies pie semiotikas. Un sameklēsim tavu Ēvaldonkuli. Skaidrs?

- Ja tu tā saki...

- Jā, es tā saku. Krāmē somu; es tikām aiziešu pēc veļas mašīnas, vajadzētu būt gatavai.

- Jau no rīta? Apžēliņ!

- Nu ja, ka no rīta. Visi grib dzīvot. Arī Fedja.

- Tu viņam draudēji, - Ilzīte sabijās, - tu nekad nevienam neesi draudējis.

- Neuztraucies, nedraudēju. Tikai uzstājīgi palūdzu.

- Ā! Tas nedaudz nomierina, - un, domīgi grozīdama galvu, viņa devās gatavoties ceļojumam uz nekurieni.

[ 1 ] [ 2 ]

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!