Pelēkzils uz rozā.

Melnraksta fragments no topošā gabala. [2]

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 11/12/2014, Blogger.com
Iepriekš:
Fragmenta 1.daļa



[ 1 ] [ 2 ]

Autobuss. Cits autobuss. Stundu garš pārgājiens dabas takās. Veca, ar ruberoidu no vienas vietas aplipināta, čīkstoša koka būda meža ielokā. Ilzītes dzimtas mājas.

Pa ceļam Pēteris paspēja izstāstīt vienu no naktī redzētajiem sapņiem: „Īsāk, dzīvojam mēs ar tevi kaut kādā viesnīcā vai drīzāk kūrortā saulainā zemē. Viss tur tāds bungalo tipa, vienkāršs un mīļš, zini. Tagad ēdam pusdienas, brokastis... Nezinu, nav svarīgi; tas notiek centrālajā ēkā – salmi niedres, koka detaļas, saule. Nu, bungalo tipa. Cilvēki tādi laipni, atbrīvoti. Pats boss arī tur ar savējiem ieturas. Tad, kamēr tu paliec pie galda savu zemūdeni ielocīt, es paeju nost un skatos: uz galda stāv kāds ducis motociklistu ķiveru, visas glītā aplī sakārtotas. Nu labi, lai stāv! Eju tālāk, tur atkal tādi zefīriņi. Kā parasti tie sīkie bizē: viens apakšā, otrs augšā, smāķis pa vidu; bet šitie reāli zefīri, normalā izmērā: lieli, brūni, no šokolādes, dzērveņu zapte pa vidu. Stāv vesels puduris, glītā aplī kā pulksteņa ciparnīca. Nu, domāju, tas pie zviedru galda piederas, un, ja kas, varu taču arī samaksāt. Ņemu ciet, ceļu pie mutes un te redzu: sēž bars policistu, visi melnā, arī aplī ap tukšu galdu, un dusmīgi blenž uz mani kā Ļeņins uz buržuāziju. Sāku taisnoties. Angliski. Es tak angliski ne bū, ne bē, bet Vācijā esam, jāmēģina. Kūrorta boss arī satraukti smaida un ar saviem darbiniekiem kaut ko lauzītā latviešu valodā apspriež, bet ar mani tik angliski. Bet šis angliski vēl mazāk par mani spēj. Neiedomājos, ka var taču latviski, Vācijā esam, angliski vajag. Saule spīd.”

- Tāds sapnītis, - milzis rezumēja, pārējo neatceros.

- Tas nelaimīgais gadījums ar kiosku būs tev pamatīgi galvā iespiedies, - Ilzīte secināja.

- Nesaki viss. Tas sapnis noteikti vēsta ko vairāk. Tikai es vēl nezinu, ko. Gan ar laiku uzzināšu.

- Kad uzzināsi, pastāsti man arī! Labi?

- Nu ja, ka , Ilžuk. Nu ja.

Citā sēdvietā sirmam vīriņam iezvanījās telefons un tas visu ceļu kādam žurnālistam klāstīja, kā viņu, ekonomikas profesoru, Ņujorkas zinātņu akadēmijas goda locekli un tiesību aktīvistu vājā visas pasaules izlūkdienesti. Latviešu dienesti pat nolaidušies līdz spīdzināšanai tieši Rīgas lidostā, iespējams, neesot bijis tālu no izvarošanas vai narkotisko līdzekļu piesviešanas, taču viņš pratis, izmantojot neatbilstības protokolā, kuru beigās bijis veseli četri, izdarīt graujošu spiedienu uz saviem mocītājiem un izrauties brīvībā, lai tur nonāktu kāda cita subjekta uzmanības lokā, kas viņu jau iepriekš filmējis lidmašīnā.

Amerikāņu Centrālā izlūkošanas pārvalde darbojoties smalkāk. Tie laiku pa laikam atbrauc zinātnisko darbinieku izskatā, uzzvana, sveiki Saša, vai varam uzaicināt uz tasīti kafijas; un tad ņemas jautāt visu ko par Latvijas politikas virtuvi, par ģeopolitisko situāciju reģionā un tamlīdzīgi. Faktiski izmantojot šo kā bezmaksas analītiķi, jo pašiem ar to informācijas apkopošanu un pareizo secinājumu izdarīšanu diez kā nevedoties.

- Un es viņiem arī jautāju, - šķaidīdams siekalas pa visu autobusa salonu, Saša aizrautīgi vēstīja, - kā tas nākas, ka jūsu Obama un viņa administrācija visu laiku tādas muļķīgas kļūdas pasaules arēnā izdara? Un šie man saka, zini, visur tur augšā vecie, prātīgie kadri nomainīti ar jauniem gurķiem, kas to vien zina, kā izkalpoties vadības priekšā, tādēļ liek augstākstāvošiem uz galda tikai tādas atskaites, kādas tie vēlas redzēt. Tur ir tāds bullšits!

Un tad vēl beigās arī dzimtie vīri no VDK, tas ir, atvainojiet, no FDD, protams, ņem un iegāž ar to Holostovu. Starp citu viņš nav nekāds latviešu aģents. CIP kadru virsnieks. Droši kā bankā. Pāris dienas pēc izraidīšanas no Krievijas jau kopā dzēruši šņabi bez martīnī, triekuši kārtis un ne ar plakstiņu, maita, nav licis manīt, ka burtiski nupat no pratināšanas FDD mūros. Nu jā, un tad kāds Krievijas dienestu aģents tā kodiena laikā safilmējis abus kopā, pēc tam vēl samontējuši ar kadriem no cita laika un cita konteksta un palaiduši Krievijas NTV. Šausmas, nu! Nevienam ticēt nevar. Rīga un Šveice kā pirms otrā pasaules kara bija vispasaules spiegu aktivitāšu centri, tā tagad atkal.

***

Alma satbaraucējus sagaidīja virtuvē ar tējkannu rokā. Turpat sēdēja Oļģerts, kas, atsaucoties uz trauksmes zvanu, bija atspēries pats pirmais, un trinās Eilers, labi zinādams, ka Oļģerta un tējkannas kombinācija sola dažu labu pamestu kumosu no gardās cilvēku ēdienkartes. Tējkanna, steigā nomesta, nograbēja uz plīts riņķiem; apaļie, ar ciema kukuļiem līdz neiespējamībai piestūķētie „Rimi” maisi smagnēji nočaukstēja uz grīdas, un dāmas metās apskauties, apraudāties, apčubināties.

- Ak, meitiņ, meitiņ! Nu, redzi, kā mums te iet.

- Nu, mammuc, nepinkšķi, gan jau būs labi. Atradīsies Ēvaldonkuls. Nekur neliksies. Gan jau kaut kur atradis dzirdīgas ausis un pilnas glāzes, varbūt jau kļuvis par sektas līderi. Būs labi, mammuc, būs labi.

- Meitiņ, meitiņ! Kaut nu tā būtu, - šņukstēja elfu karaliene, - bet viņš jau man tāds kā liels bērns, gluži kā tavējais, - viņa pamāja uz Pētera milzīgās, piesarkušās sejas pusi, kas rēgojās durvju ailā kā asiņaina pilnmēness lēkts, - tik Pēterītis miesās padevies, tam neviens neko nenodarīs, bet brālītis tik ar vārdu, tik ar domu var sevi aizstāvēt. Mūsu dienās tam vairs nekādas vērtības nav. Uztraucos es. Sirds trīs.

- Mammuc, mammuc, onkulis ir gudrs. Un zini, - viņa pieliecās un čukstēja mātei ausī - Pēterītis man arī mainījies. Sācis domāt. Gluži kā Ēvaldonkuls, tikai zināšanas tādas paknapas, bet šorīt no paša rīta sāka ar runām par tuneļiem hipertelpā un tā.

- Kas tie par tuneļiem? – Alma šņukstus čukstēja – vai tik Pēterītim nav galīgi aizgājis ciet. Ja sāks trakot, visu manu mājiņu noārdīs, pašus samīs.

- Nē, viņš uz inteliģento pusi pēkšņi devies. Iedomājies, ka ir semiotikas profesors vai kaut kā tā?

- Kāds profesors? Ceru, tas nav nekas slikts?

- Nē, nē. Labinieciņš ir. Viņš grib palīdzēt meklēt Ēvaldonkuli.

- Kā tad viņš to darīs. Mežu nomīdīs, vai?

- Nezinu. Teicās ar prātu un pacietību. Lai nu kā būtu, kārtīga veča plecs šobrīd mums visiem lieti noderēs.

- Tas gan.

Tikmēr pats kārtīgais vecis uzmanīgi stūmās virtuvē un vilka aiz sevis iespaidīgu sporta somu piestampātu ar Ilzītes luptām, krēmiem un tamlīdzīgiem sīkumiem, bez kuriem neliels brīvdienu ceļojums nav iedomājams.

- Sveiks, Oļģert! – viņš moži pamāja roku Almas ciemiņam.

- Sumināts, sumināts, - tas vienaldzīgi atvilka; līdzšinējā pieredze liecināja, ka Pētera prusaka cienīgais intelekts nav nekādā veidā baudāms, tādēļ tā nēsātājs nepelna īpašu uzmanību. „Tam nezvēram galva vajadzīga vien tādēļ, ka tur ir mute, kur barību iekrāmēt,” viņš reiz bija teicis Almai, par ko gan bija saņēmis tūlītēju nosodījumu: „Tu domā ar, ko runā!”

- Ko tāds skābs, - Pēterim nelikās mierā; viņu tirdīja meža pārgājiena uzjundītā enerģija, - palīgspēki ir klāt. Rēķini, Ēvalds ir tikpat kā atrasts.

Tādas vārdu mežģīnes no milža nekad nebija dzirdētas.

- Nu jā, kā tad, - Oļģerts turpināja bozties.

Vecais vēsturnieks bija lāga vecis, vientuļš kā vienkājainā pirāta Silvera zābaks. Savā ziņā pat līdzīgs Ēvaldam, mūždien paturot pa tvērienam kādu pretrunīgu vēstures faktu vai īpašu skatījumu uz cilvēces attīstība gaitu. Šīs pērles viņš mēdza vilkt ārā garos ziemas vakaros pie Almas gatavotās dzērveņu tējas ar meža bišu medu un pašbrūvētā aveņu vīna. Neviens nezināja, ka kopš jaunām dienām Oļģerts bija neglābjami ieķēries Almas apaļumos, labajā sirdī un vēlīgajā smaidā, taču pārmēru bikls būdams, tā arī neatklājās ilgotajai. Viņš pieredzēja, kā Alma pieauga, apprecējās, radīja un izaudzināja Ilzīti, zaudēja vīru un kļuva par pašas brāļa apteksni, kamēr viņa pati Oļģertu uztvēra kā mīļu draugu, kas vienmēr ir līdzās, gatavs palīdzēt un mierināt. Viņš to neizrādīja, taču bija drausmīgi greizsirdīgs uz katru vīrieti, kas kaut vai tikai sarunājās ar „viņa metieni”. Kā murgs viņa dzīvē pagāja Almas laulības gadi. Vienīgais izņēmums bija Ēvalds, kuru viņš uztvēra ne vien kā Almas brāli, bet arī savu gara radinieku, un labprāt iesaistījās ar viņu garās kvazifilozofiskās diskusijās par dzīvi, Visumu un visu pārējo.

Oļģerts arī uz Pēteri raudzījās greizi, tomēr ar neizmērojamu pārākuma apziņu, tādēļ lielā vīra dzirkstošais možums un acīmredzamais intelekta pieaugums viņu nekādi nepriecēja.

- Tad, nāc nu priekšā, bērniņ, un izstāsti, kā tu mūsu Ēvaldu meklēsi, - turpināja Oļgerts; tādā manierē viņš kādreiz mēdza izsaukt skolniekus, lai ilgi pratinātu un liktu rakstīt uz tāfeles notikumu gadskaitļus un zīmēt vēstures procesu laika grafikus.

- Oļģertiņ, ļauj taču bērniņiem piesēsts, apsildīties, tējiņu padzert. Nevar tak tā uzreiz, - iejaucās Alma un atkal jau ķēra rokā tējkannu.

- Mhm, - bija vienīgā atbilde.

Ilzīte ņēmās izsaiņot no maisiem līdzatvestos labumus – no sāls, cukura un tējas līdz visādiem smalkiem pilsētnieku gardumiem.

- Ai nu tak, ko nu, ko nu, nu tak nevajadzēja tā tērēties. Pašiem visa kā gana, - Alma ar dāvanu saņemšanas standartfrāzi priecīgi sagaidīja katru nākamo lietu.

Pēteris apsēdās lielā, apaļā vienkārša darinājuma ozolkoka krēslā; tā bija vienīgā mēbele šajā namā, kas spēja viņu turēt, čīkstot un brakšķot nedraudot ar tūlītēju dezintegrāciju. Eilers tūdaļ palīda zem viņa platās plaukstas pēc savas glāstu devas.

- A ko ne, - ērti atzvēlies, lamzaks dziļdomīgi paņēma zodu saujā, - šodien jau vakars, bet uz rīt rītu jābūt skaidram rīcības plānam.

- Mēs. Klausāmies, - tā Oļģerts, katru vārdu izrunādams kā atsevišķu teikumu un uzsvērti stiepdams garo „ā” vārdā „klausāmies”. Tam vajadzēja norādīt uz bijušā učuka neizmērojami augstāko izglītotības pakāpi, salīdzinājumā ar apkārtējo pelēcību, kas šo svarīgo gramatikas likumu konsekventi meta kājām gaisā.

Alma ielēja tēju lielās māla krūzēs un aizgāja uz pagrabu pēc kartupeļiem. Pateicoties Oļģerta pusbrālim Jānim, to viņai bija vairāki maisi, jo Jānis, būdams pilnīgs pretmets Oļģertam, enerģisks un uzņēmīgs, bija iekārtojis pamatīgu saimniecību un laiku pa laikam apgādāja radus ar šo un to, kas palika pāri un citkārt tāpat būtu jāatdod lopiem.

- Vispirms jānoskaidro apstākļi pirms Ēvaldonkuļa pazušanas, - izgudrēm iesāka Pēteris,- vai bija novērojams, kas dīvains viņa uzvedībā, vai viņš kaut ko teica, vai labi jutās.

- Jā, šerlok, - Oļģerts bija sarkasma pilns, - un vai viņam vēders labi izgāja. Tas arī varētu būt svarīgi.

- Jā noteikti, - Lielais vairs nebija ar pliku roku ņemams, - tu, vatson, varētu aizstaigāt līdz ķemertiņam un izpētīt materiālu.

- Pēter! – Ilzīte, rosīdamās gar Almas paštaisītajām sautēta medījuma konservu burkām, dusmīgi uzbrēca, - neaizmirsti, ka tu runā ar sirmgalvi! Viņš tev varētu būt tēvs.

- Piedod, tēt! – uzrunātais godbijīgi nolieca galvu, - tik tiešām atliksim vēdera izejas problēmu, līdz brīdim, kad varēsim pajautāt Ēvaldonkulim pašam. Tā būs labāk mums visiem.

Ar šo vīzdegunīgais učuks bija gana piesmiets; viņam neatlika nekas cits, kā atzīt Pētera prātu par pietiekami jaudīgu, lai izvairītos no turpmākas konfrontācijas.

- Mhm, - viņš piekrītoši pamāja.

No pagraba atgriezās Alma ar pusmaišeli kartupeļu un abas sievietes ķērās pie mizošanas.

- Almastant, ko Ēvaldonkulis darīja pazušanas dienā?

Iegrimusi tupeņu grēdā un grūtsirdīgās pārdomās, elfu karaliene, nesadzirdēja meitas drauga jautājumu.

- Mammuci, Pēteris jautā par Ēvaldonkuli. Ko viņš tajā dienā darīja? – Ilzīte iebļāva mātei ausī.

- Ko darīja, ko darīja? Ko jau parasti viņš darīja. Murcījās pa guļu un rakstīja savās kantorgrāmatās. Kaut kas viņam tur atkal „sāka klapēt”, viņš tāds satraucies bija, viss uz adatām; pat ēst nenāca. Tāds viņš allaž ir, kad „sāk klapēt”. Nu un tad jau jāskrien uz „Fēniksu” pļēgurot un visiem pagasta dīkdieņiem izlielīties. Tāds vņš ir. Tajā dienā akurāt tāpat bija.

- Kas tā par klapēšanu, - jautāja Pēteris, - sirds?

- Nē, kāda sirds. Tajās kantorgrāmatās viņam klapēja. Rēķināja uzdevumus kā tāds skolaspuika un, ja sanāca, tad viņam „klapēja”. Parasti gan pēc tam izrādījās, ka tomēr kļūda bijusi un sāka no jauna. Klapētājs.

- Ko viņš tur rēķināja? Vai tiešām skolnieku uzdevumus.

- Kā lai es to zinu.

- Ēvalds strādāja pie vairākām matemātikas problēmām, - iejaucās Oļģerts, - faktiski viņš veica zinātnisko darbu.

- Uz tā utainā dīvāna – brīnījās Ilzīte, - un veica zinātnisko darbu? Vai nav par skaļu teikts?

- Nav gan. Vai esi dzirdējusi par Perelmanu?

- Nē. Kas tas tāds? Dīvāna akadēmiķis no kaimiņu ciema?

- Tu gandrīz uzminēji. Ja satiktu viņu uz ielas, noturētu par Maskavas bomzi. Mājās viņam tikai galds, krēsls, matracis un tarakāni. Pierādīja Puankarē hipotēzi un pa ceļam vēl dauz ko. Atteicās no miljona prēmijas par atklājumu, šim tāpat viss esot. Tāds, lūk, „dīvāna akadēmiķis”; viens no gaišākajiem planētas prātiem. Matemātiķim dīvāns nav rādītājs. Var visu mūžu šitā nogulšņāt, bet beigās dabūt Nobelu un nonākt mācību grāmatās. Tā, vai zin’.

- Domā, Ēvaldonkuls tāds pats?

- Un kādēļ ne?

- Ko tad viņš tur rēķināja.

- Nezinu. Man tā matemātika nav tik tuva lieta, ka varētu Ēvalda līmenī izprast. Labāk nemaz nemēģināt.

- Ak tā, - Pēteris bija dziļdomīgs, - Almastant, vai jums Ēvaldonkuls kādreiz stāstīja, pie kā viņš strādā.

- Nezinu, nezinu. Ja jau Oļģertiņš nekā nesaprot, kur nu man.

Viņas saspringums, kavēšanās ar atbildi un šaudīgais skatiens nepalika nemanīts.

- Almastant! Mammuci! – vienlaicīgi iesaucās Pēteris un Ilzīte.

- Mammuci, stāsti nu! Es taču redzu, ka tu kaut ko nesaki līdz galam.

- Meitiņ... Nezinu, es nevar to teikt.

- Ko tu nevari teikt?

Alma klusēja.

- Almastant, - spieda arī Pēteris, - ja tu ko zini, bet nepasaki, tas var kavēt Ēvaldonkuļa meklēšanu, bet var būt, ka viņam steidzami nepieciešama mūsu palīdzība.

- Jā, Almiņ, - piekrita arī Oļģerts, - ja tu ko zini, labāk izstāsti. Šobrīd katrs sīkums var izrādīties noderīgs.

Kartupeļu nazis viņas rokās sastinga. Kartupelis pusmizots iekrita mizu čupā. Almas organisms pastiprināti patērēja skābekli, viņa elsoja, sarka un bālēja.

- Tā kaste būs viņu ierāvusi, - elsas pārvērtās raudās, - tā sātana kaste! Es taču teicu Ēvaldiņam, lai beidz gar to krāmēties, ar labu tas nebeigsies. Neklausīja viņš mani; tagad nu nav vairs Ēvaldiņa, - viņa raudāja pamatīgu un aizgūtnēm, tikpat rūpīgi, kā darīja visus citus darbus.

- Mammuci, mammuci, - Ilzīte metās apskaut māti, - neraudi, atradīsim mēs Ēvaldonkuli, nekāda kaste nevar viņu tā paņemt un neatdot. Palūk, kāds man Pēterītis brašs puisis, pamēģini viņam kaut ko neatdot!

- Nezinu, meitiņ, kas sātana nagos ticis, neviens nav atpakaļ nācis, nu arī mūsu Ēvaldiņš, - un gaudas jau sasniedza gar mākoņa malu glūnošo Mēnesi.

Eilers satrūcies klusi gaudoja līdzi.

- Kuš! Kuš! – Pēteris bužināja suņa ausis, - būs labi, Eiler, mēs atradīsim tavu saimnieku.

- Protams, atradīsim, - mierinātājiem negribīgi pievienojās arī Oļģerts.

Piepeši Alma, atgrūdusi meitu, strauji piecēlās kājās un, paķērusi kaktā pie plīts pieslieto cirvi, ar vārdiem „Es tai kastei tūlīt parādīšu – gabalos sadauzīšu!” metās ārā pa durvīm. Viņai sekoja Ilzīte. Pēteris mazliet iekavējās, jo ieprūda durvīs; aiz Pētera izlēkšoja plušķis, acīmredzot nospriedis, ka gaidāma jautra rotaļa; arī Oļģertam nācās pārvarēt krēsla pievilkšanas spēku un pacelt pakaļu, lai vilktos procesijai no muguras.

Ārā jau krēsloja. Notēmējusi uz kroplu birzīti aiz mājas, elfu karaliene apņēmīgi soļoja gājiena galvgalī, plaši vēzējot cirvi soļu ritmā un izvairīdamās no meitas mēģinājumiem viņu satvert pie rokas vai apturēt. Pārējiem neatlika nekas cits kā sekot. Aiz birzītes bija pļaviņa, kas vasarā mēdza būt saules un sīku ziedu smaržas pielieta; ne viena vien Ilzītes dzimtas meita bērnībā tur pavadīja augas dienas rotaļās un jaunavīgos sapņos. Nonākuši līdz pļavas malai, gājēji ieraudzīja, ka tās centrālo daļu aizņēmusi liela būve, kas izskatījās pēc kropla šķūņa vai telts, kas pārklāta ar visādiem lupatu lēveriem. Ja tā nebūtu labas mājas izmērā, varētu noturēt par bezpajumtnieku mitekli.

Almas gaita kļuva manāmi lēnāka un nedrošāka.

- Tā ir tā kaste? – jautāja Ilzīte.

- Tā ne. Tā vēl ne, - balsij drebot, atbildēja Alma, - tā ļaunā mašīna ir tur iekšā.

Viņi piesardzīgi tuvojās mijkrēslī melnojošajai šķūņa ieejai. Eilers, sapratis, kurp visi dodas, saboza spalvu un, ierāvis asti kājstarpē, klusi aizslīdēja atpakaļ mājas virzienā. Tuvumā bija redzams, ka tā ir dīvaina stabu konstrukcija, kas apkrauta ar vecām lupatām un nemiecētām zvēru ādām. Smaka bija drausmīga un gaiss likās elektrizēts. Alma bijīgi apstājās uz sliekšņa. Iekšā bija tumšs kā Jūdas dvēselē; Ilzīte ieslēdza viedtālruni lukturīša režīmā, kas vāji izgaismoja telpu. Nekā daudz tur nebija. Sienu karkass, cik varēja saredzēt, sastāvēja no stāvus zemē ieraktiem kritušu koku stumbriem un dēļiem, kas apsisti ar spocīgi spīguļojošām bleķa plēksnēm. Vertikālos status savienoja horizontālas kārtis, kopumumā veidojot pieņemami stabilu konstrukciju; tai pāri tad bija pārmesti visi tie dvakojošie kankari. Telpas otrā galā varēja nojaust paaugstinājumu, uz kura atradās kantains, metālisks lielai lādei līdzīgs priekšmets ar diviem greizām antenām līdzīgiem ķeburiem uz vāka.

- Re, tā ir tā kaste, - Almas izstieptais rādītājpirksts nosodoši bakstīja gaisā biezējošo jonu zupu priekšmeta virzienā, - paēdusi. Tagad apmierināti murrā, maita.

Kaste paklusām dūca. Tā bija tāda tāla, bezkaislīga dūkoņa, kas varētu paust gan bezgala vienaldzību, gan absolūtu, bezpersonisku ļaunumu.

- Varbūt atdodiet cirvi man, - no muguras pienākušais Pēteris, juzdams, ka artefakta dauzīšanas draudi piepildījumu tuvākajā laikā nepieredzēs, - sasist to kasti vienmēr paspēsim, bet, vai ar to būs līdzēts Ēvaldonkulim, mēs nezinām. Toties, labu gribot, pārmērīgā steigā varam kaitēt. Rīt pie gaismas visu izpētīsim.

Pieskaroties cirvija amenim, no tā uz Pētera roku pālēca neredzama, dzeloša dzirkstelīte.

- To nemaz nevar tā sasist, - samiernieciski piekrita Alma, - Ēvaldiņš teica, lai tai neiet tuvumā, varot saspert. Pat nogalēt.

- Kā tad viņš pats pie tās gāja?

- Viņam tur kaktā briesmīgs tāds mantelis karājas. Ar to viņš te bubinādams šiverēja kā pagānu šamanis. Līdz tā velna kaste nabadziņu beigās pašu parāva, - Alma jau atkal raudāja.

- Ejam, mammuci, ejam! – Ilzīte paņēma māti zem elkoņa, un visi devās projām.

Kad viņi atgriezās pagalmā, Alma attapās.

- Ak, bērniņi, pavisam taču aizmirsu; es jums pirtiņu izkūru, lai varat pēc ceļa pilsētas putekļus nomēzt. Jāpaskatās, vai nav apdzisusi.

Pirts bija gatava un, dvešot elles versmi, gaidīt gaidīja kādu, ko paspīdzināt. Tā bija pietiekami liela veselam piedzērušu mednieku baram, tādēļ labi derēja arī Pēterim ar Ilzīti, kas plašo, par turpat vai viesību zāli pārvērsto, pirts priekškambari mēdza izmantot par guļas vietu, jo dzīvojamajā mājā viņiem bija par šauru, īpaši, ja nu Lielajam uznāca vajadzība pēc vaislošanās – tā varētu sagraut Almas mitekli.

- Bet nu vakariņas vispirms, jo pēc pirts jau kāda tur vairs ēšana; gulēt gribēsiet, - un Alma metās pabeigt pārtraukto kartupeļu mizošanu.

Atsākās vakariņu gatavošana un ilgu laiku valdīja neveikls klusums; saimnieces domas klīda nezināmus ceļus, bet pārējie bailēs izprovocēt kārtējos asaru plūdus sargājās ierunāties par nupat redzēto, kaut arī jautājumi urdīja visus. Tikai Eilers mierīgi gulšņāja uz paklājiņa. Viņaprāt viss atkal bija kārtībā.

Kad šādā smagnējā atmosfērā bija paēstas vakariņas un kompānija ķērās pie tējas, Alma ierunājās pati.

- Viņš kopš pērnās vasaras ņēmās ap to kasti. Lūdza medniekus palīgā, ja lielākus stumbrus vajadzēja no meža izvilkt, tad vēl nāca pāris dzērāji no ciema par pusstopu dienā, lai uzbūvētu sienas. Teica visiem, siena šķūni būvēšot, kazas turēšot. Es jau gan zināju, ka nekādus lopus Ēvaldiņš neturēs, viņš taču mums augstās skolās mācīts - baltrocītis. Bet ņēmās kā traks. Kad tas šķūnis bija gatavs, patrieca visus ratā, savilka to pilnu vara bleķa, un tālāk visu pats. Piekodināja nevienam neko neteikt, citādi vietējie plenči uzzināšot, kaparu noplēsīšot, uz placi aiznesīšot. Kad prasīju, ko ta šis tur slej, teica šim eksperiments būšot, bet es tāpat nesapratīšot. Teica klāt neiet, varot saspert. Īpaši, kad kaste dūc, tad tā nekrietnele esot īpaši bīstama. Pirms kādas nedēļas tik pabeidza. Staigāja viss kā uz adatām. Nu un tad tā kaste... – viņa atkal iešņukstējās.

Iestājās klusums.

- Ja dūc, tātad elektriska, - Pēteris pirmais izdarīja secinājumus no dzirdētā stāsta, - ja mēs atrastu slēdzi, varētu to vienkārši izslēgt; un tad jau redzētu, kas un kā, - viņš iemalkoja tēju, - kas tam lācītim vēderā.

- Nav tur nekāda slēdža, - Alma purināja galvu.

- Pieslēgta pa tiešo, hm. Nu tad atvienosiem barošanas vadu, un viss.

- Nav tur vada, nav nekā. Tikai kaste šķūnī. Un dūc.

- Autonoms barošanas avots, - savu artavu tehnisko terminu plūsmā nesa arī Oļģerts.

- Nezinu. Kas tas tāds?

- Baterijas, akumulators, ģenerators.

- Neesmu neko tādu redzējusi. Varbūt arī ir.

- Kas zina, - diskusijā atgriezās Pēteris, - varbūt tā kaste pati taisa elektrību?

- Mūžīgais dzinējs? – Oļģerts savieba skeptisku izteiksmi, - Ēvalds tādām blēņām neticēja. Viņš bija īsts zinātnieks.

- Bija, - Alma atkal jau šņukstēja, - bija...

- Mammuci, mēs viņu atradīsim, - Ilzīte stingri pārtrauca apspriedi un iedeva mātei slapju buču, - bet tagad jau ir vēls, laiks likt tam punktu. Rīts gudrāks par vakaru, - un paņēmusi savu vīrieti pie rokas, vilka prom uz pirtiņu.

Abi viņi bija no laukiem nākuši un pret pēršanos procedūru izturējās ar dabiski dziļu, kaut ārēji nemanāmu, izpratni. Tā bija neapzināta un tādēļ neuzspēlēta saplūsme ar dabu, nakti un senču garu pasauli. Viņi neievēroja kādas īpašas tradīcijas vai rituālus; tāda blēņošanās vajadzīga tikai urbanizētiem pusrobotiem, lai pirtī nenomirtu no garlaicības. Nē, īstenie dabas bērni, pārkāpjot pār pirts slieksni, itin kā iziet caur kādu noslēpumainu portālu un nonāk sev vien izprotamā realitātē, kur dzīvo pēc tās fizikālajiem likumiem.

Viņi bija kaili, un Ilzīte ņēmās gar pirtslietām; Pēteris nesteidzīgi palīdzēja, lēnām zaudējot saikni ar šo pasauli un pārceļoties otrpus singularitātes. Pētera acīm aplūkojot meičas platos gurnus, veļi un sugas ģenētiskā pieredze secināja, ka šī mātīte ir lieliski piemērota veselīgu bērnu iznēsāšanai un dzemdēšanai. Krūtis ikreiz, Ilzītei noliecoties, šūpojās kā Ciklopa pauti Lieldienās un stāstīja savu stāstu: par neaptveramu piena daudzumu, kas nodrošinātu veselīgu uzturu un stiprinātu imunitāti lērumam mazu pēterīšu un ilzīšu viņu dzīves pirmajā, rijīgajā gadā.

Savukārt Ilzīte saņēma iekšējus impulsus un mājienus par Pēteri kā lielisku ģenētiskās informācijas materiāla nesēju un tēviņu, kurš jebkuros apstākļos spēs parūpēties par ģimeni. Ja viņa būtu vulgāra Rīgas kaza, iespējams, meklētu kādu nolaizītu sprukstiņu ar lieliski izrediģētu un kilometriem garu Curriculum Vitae, dzīvokli jaunajā projektā un spožu auto līzingā. Tomēr nebojāta Homo Sapiens mātīšu kumulatīvā pieredze skaļi kliedza, ka dzīvība eksistē arī ārpus pusvirtuālās pilsētvides un īstam tēviņam jābūt spējīgam tikt galā ar nepieradinātās dabas izaicinājumiem. Turklāt tagad, kad Pētera intelektu sāka apspīdēt neizskaidrojama saprāta gaisma, šis tēviņš senču garu reitingā un savas sievietes acīs cēlās par daudziem jo daudziem punktiem.

Neapzinātas kustības, nejauši pieskārieni, žigli glāsti, zaglīgi skatieni ievadīja senāko no zināmajiem rituāliem – priekšspēli. Ilzīte te ļāvās, te atgrūda, te smējās, atgāzusi galvu un purinot matus, te muka laukā no pirts, bet neliedza sevi notvert, lai tad atkal pretotos. Pēteris precīzi lasīja šo arhaisko uzvedības kodu un nevainojami izpildīja savu lomu miljoniem gadu senajā, vēl paša Radītāja sacerētajā, duetā. Viņš mēģināja iegūt un atteicās; notvēra un ļāva izmukt; smējās un, atsedzis smaganas, draudīgi rūca; viņa Tora āmurs šaudījās kā lapsenes dzelksnis, un Ilzītei vajadzēja lielu veiklību, lai neļautu tam pārlieku piespiesties svētajai vietiņai. Viņi skraidīja iekšā un ārā, vārtījās dubļos, aplaistīja viens otru ar karstu un aukstu ūdeni, līdz beidzot meičas spēki bija galā, viņa padevās un atvēra sava miesas tempļa vārtus pirmatnējam iebrukumam uz brutalitātes robežas, bet nepārkāpjot to. Smagi elsdams, Pēteris piepildīja laimes ekstāzē vaidošo Ilzīti ar vismežonīgāko verdošas spermas devu, kopš cilvēki iznākuši no alām. Viņi bezspēkā sabruka uz grīdas, bet viņu sirdis uzspurdza gaisā un aizlidoja ganīties noziedējušajās vībotnēs aiz pirts.

Vecā Alma ieklausījās būkšķos un klusi būrās. Viņa bija sakarinājusi pirts pakšos sev vien zināmas maģiskas zālītes, kam vajadzēja veicināt auglību un dzimtas pieaugumu. Viņa dikti ilgojās vēl pirms kapā kāpšanas ieraudzīt un samīļot savus mazbērnus.

Pēc laiciņa, Pēteris attapās. Burvestība bija zudusi; viņš, saudzīgi paņēmis savu sievieti rokās, noguldīja to uz matrača, bet pats ar viedtālruni rokās, devās laukā. Bija satumsis un kļuvis manāmi vēsāks; gaiss stāvēja uz vietas, no zemes cēlās balti mutuļi. Mitrā, siltā zeme steidza izlīdzināt temperatūru ar atdzisušo gaisu, pārvēršot daļu ūdens tvaikos. Nebūtu Pēteris bērnību pavadījis pļavās un mežos, noteikti apmaldītos jau pēc trim soļiem, taču nenotrulinātie instinkti nodrošināja lielisku orientāciju mežā arī trūcīgas redzamības apstākļos. Viņš devās taisnā ceļā uz pļaviņu ar baiso šķūni; pa ceļam nominot dažu labu tumsā nepamanītu kociņu. Eilers, baudīdams zūdošo plīts siltumu pacēla ausi un ieklausījās: tie bija cilvēka, ne meža zvēra soļi, taču arī ne pazudušā saimnieka vecīgā gaita. Pēc vieglas zemes drebēšanas viņš identificēja lielo ciemiņu, klusu norūcās un laidās atpakaļ snaudā.

Pie ieejas Lielais ieslēdza tālruni lukturīša režīmā un paspīdināja uz kasti. Tā stāvēja kā stāvējusi un dūca. Šķita, skaņa kļuvusi ievērojami vājāka kā iepriekš, tomēr apkārtējās miglas duļķainajā klusumā, skaidri sadzirdama. Atnācējs kails un varens rēgojās ieejas ailā un skatījās uz kastes zaigojošajām aprisēm; kaste nelikās traucēta, tikai vienaldzīgi dūca.

[ 1 ] [ 2 ]

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!