Prezident, nāc ārā!

Politiskās atejas apkopēja piezīmes..

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 16/06/2012, ORB.lv



Civilizācijas vēsturē zināmi daudzi triumvirāti, piemēram, Oktaviāns, Lepids un Marks Antonijs (nemaz nerunājot par Kleopatru); trīs musketieri (nemaz nerunājot par D’Artanjanu); trīs vīri laivā (nemaz nerunājot par suni); trīs oligarhi zoodārzā (nemaz nerunājot par Prezidentu)... Tādēļ diezin vai stipri jābrīnās, ieraugot trīs svarīgus onkuļus stāvam iepirkšanās centra tualetē līdzās pie pisuāriem. Tieši otrādi – nav labākas vietas, kur „nejauši” sastapties un „spontāni” apmainīties viedokļiem jaunā valsts galvas ievēlēšanas sakarā.

Novērojumi liecina, ka triumvirātu visai bieži veido rakstura un fizioloģijas ziņā pilnīgi atšķirīgi indivīdi. Arhetipisks gadījums: mazais, kompleksainais Napoleons, viņa pretpols – lielais, pastulbais, taču garā varenais, Centners, bet starp viņiem slidenais kompromisu un mahināciju meistars Dēle.

Tātad, viņi tur stāvēja, spricēja un runāja.

- Kā man noriebušies tie nepateicīgie mankurti, - nikni šņāca Napoleons, pacēlies uz pirkstgaliem pie bērnu pisuāra, - tu viņus izvelc no mēsliem, nomazgā, aprūpē un pataisi par cilvēkiem, bet pateicības vietā tie pēkšņi atceras, ka kaut kur aknās mīt sirdsapziņa un kļūst nekontrolējami.
- Jūs pārspīlējat, kungs, - daļēji pietupies, lai nenoslacītu sienu, viņam oponēja Centners, - neviens jau gluži no mēsliem nav bijis izvilkts. Visi bijuši vairāk vai mazāk solīdi pilsoņi arī pirms tam.
- Ē! Nevajag, jā?! – atcirta mazais, - būtu bijuši solīdi pilsoņi, nebūtu tādu kompramata kalnu uz viņiem.
- Kas nu par kompramatu, - resnis nepiekāpās, - žurnālisti nedēļas laikā paši visu vienmēr uzrok, pēc divām skandāls jau noklusis, bet mums kontroles mehānismi ārā no rokām. Gandrīz vai jāiet pa purnu dot... Ehh, ka es tam pēdējam lempim ievilktu... Žēl, statuss neļauj. Varbūt uzsūtīt viņam kādus zēnus?
- Mieru, kungi, - beidzot iejaucās Dēle, - aizmirstiet par esošo, viņa dienas ir skaitītas. Labāk padomāsim par nākamo. Mēs vairs nevaram atļauties tādas kļūdas.
- Nu, zin! Man vairs nav padoma, - eksplodēja sīkulis, - kaut pašam jāiet un jākāpj uz troņa, bet nu negribas ķēpāties to melno darbu darīt... Es nezinu...
- Hm. Es gan neatteiktos, - sapņaini iesāka Centners.
- Jā, kā tad! Vispirms vakarskolu pabeidz! Atradies, prezidents. Hā!

Uzrunātais nesteidzīgi pagrieza galvu uz Napoleona pusi.

- Paklau, perdeli! Ja es te nejauši aizšaušu garām traukam, tevi aizskalos cunami. Saprati? – viņš draudīgi norūca.

Apzinoties spēku samēru, Napoleons sasarcis, piepūstiem vaigiem centīgi spieda strūklu un neko neatbildēja.

- Beidziet ķīvēties, kungi, - atkal iejaucās Dēle,- mums nav daudz laika, lai pieņemtu pareizo lēmumu, - viņš nokratīja pēdējo pili, rūpīgi ielocīja hidrantu biksēs un, pagājis nostāk aizsmēķēja smaržīgu cigarellu.
- Eu, kungs, te nevar smēķēt! – aizrādīja Centners.
- Es drīkstu, - baudot dūmu atsaucās Dēle, - šī būda kopā ar visu ateju pieder manas mīļākās brāļadēlam. Faktiski – man.
- Ā, nu visu cieņu, - lielais vīrs bijīgi novilka.
- Tātad tā, - turpināja smēķētājs, - kas ir mūsu iepriekšējo neveiksmju cēlonis?

Abi pārējie turpināja liet ūdeņus un ieinteresēti gaidīja atbildi uz dzīvīgi svarīgo jautājumu.

- Redziet, kungi, mēs domājām, ka varēsim kontrolēt viņus, liekot viņu apziņai svārstīties starp pateicību par augsto amatu un bailēm no skapja skeletiem, taču kompramatu vienmēr priekšlaicīgi sagandē žurnālisti un tad vēl beigās pienāk brīdis, kad mostas viņu sirdsapziņa, pašapziņa un vēl nez kas... Un viņi iziet no kontroles.
- Es jau no sākta gala teicu, ka tā ir problēma, - apstiprināja mazais, pēdējiem spēkiem spiezdams no sevis urīnu, jo uzskatīja par nepieņemamu zaudēt Centneram čurātāju cīņā.
- Mhm, - mierīgi strūklojot piekrita arī lielais, kurš ne nieka neatskārta, ka iesaistīts kaut kādās sacensībās, vienkārši viņā bija daudz ūdens.
- Jā, tā ir mūsu problēma, - Dēle no dūmu gredzeniem veikli izveidoja „Audi” logotipu, - aknas!
- Aknas!? – abi pārējie bija pārsteigti.
- Jā, aknas! Un vēl domāšanas vēriens. Mums ir pieticis iztēles dažādos vidēja līmeņa valsts amatos salikt kokaīna šņaucējus, kas mums klausa uz vārda, bet lielajos top līmeņa amatos vienmēr virzām nosacīti „solīdus” pilsoņus. Kādēļ? – runātājs dziļdomīgi paklusēja, ievilka stiprinošo atejas gaisu un gāja tālāk, - tādēļ, ka šie cilvēki ir sabiedrības uzmanības krustugunīs un viņa, šī sabiedrība, vēlas tur redzēt kristālskaidrus varoņus. It kā... Bet palūkosimies, ko mums rāda sabiedriskās domas izpēte: vismaz attiecībā uz prezidentu ir tā, ka kādu laiku pēc stāšanās amatā un nelielas pašūmēšanās jebkurš, pat visvājākais no viņiem, jau kļūst pieņemams. Galvenais, ka ir.

Mazajam čurātājam bija beidzies darba šķidrums, taču viņš spītīgi stāvēja pie pisuāra, pūloties radīt priekšstatu, ka viss notiek. Lielais turpretim turpināja nesteidzīgi atviegloties.

- Nu, labi, - Centners mēģināja gremot domu, - jūs piedāvājat ielikt tur kādu šņaucēju? Un kas ar tām aknām?
- Domāsim ārpus kastes, kungi! – svinīgi pasludināja Dēle, tad piegāja pie vienas no lielo vajadzību kabīnēm, ar plašu žestu atvēra durvis un teatrāli nodeklamēja: ”Prezident, nāc ārā!”.

Napoleons vairs nespēja nostāvēt uz pirkstgaliem, tādēļ izmantoja situāciju, lai noslēptu kaunpilno sakāvi. Ar sejas izteiksmi „ahh, pat pačurāt vairs neļauj” viņš atrāvās no smirdīgā trauka un apmetās pa simtsastoņdesmit grādiem. Centners tikai pagrieza galvu.

Kabīnē uz poda sēdēja tipisks bezpajumtnieks ar aizdzertu lēta viskija pudeli rokā. Noaugušais, kankarainais radījums blenza laukā no atejas un truli smaidīja. Telpā izplatījās asa, kodīga sen nekopta cilvēka smaka.

- Lūk! – vēstīja Dēle – cilvēks no tautas; cilvēks, kas nolaidies līdz pašai apakšai un no dziļumiem pacelsies augstumos; cilvēks, kas iedvesīs ticību jaunam sākumam un visām pārējām muļķībām, ko tik ļoti kāro mūsu pavalstnieki.

Napoleons nespēja neko bilst, jo nākamā prezidenta miesas aromāti bija aizcirtuši viņa elpu. Resnis gan taisījās pavērt muti, taču Dēle neļāva sevi pārtraukt. Kā jau visi diži vīri bez kompleksiem un vājībām, mahinators bija maķenīt ķerts uz ezotērju, mistiku, numeroloģiju un tādā garā. Ne jau nu tā, ka tādēļ ko īpaši mainītu savā dzīvē, tomēr stingri ticēja, ka dvēsele mīt cilvēka aknās.

- Jā, kungi, - viņš iedvesmoti sludināja, - alkoholiķis ar nodzertām aknām, bez dvēseles un sirdsapziņas. Viņu kontrolē tas, kas viņam ielej. Un mēs būsim lējēji. Lai dzīvo Prezidents!
- Alleluja! – piebalsoja domas lidojuma aizgrābtais Centners.
- Lai nu tā būtu! – izdvesa triumvirāta punduris un steidzīgi izšmauca no tualetes paelpot.

Arī Dēle ar nākamo valsts prezidentu taisījās prom.

- Es vēl... Ē... Mazliet uzkavēšos, - atvainojās milzenis. Viņā tik tiešām bija neticami daudz šķidruma.

Pēc pāris gadiem trijotne atkal tikās labierīcībās. Šoreiz valsts likteni lēma kabīnēs - sēžot uz podiem, kā to prasīja konspirācijas noteikumi.

- Man jau uzreiz tas gājiens ar dzērāju nepatika, - dīca Napoleons, izmisīgi kurinot spiedienu taisnajā zarnā. Viņš bija pilns apņēmības šoreiz pieveikt Centneru.

No rešņa kabīnes ik pa brīdim atskanēja dobji plunkšķi un apmierināta stenēšana. Iepriekšējā dienā viņš bija rīkojis dārza svētkus.

- Nebija jau ne vainas, kamēr dzēra.
- Kamēr dzēra, kamēr dzēra, - sīkulis mēdījās, - Cik tad šis dzēra? Un, kad beidza, sarīkoja revolūciju. Labi, ka tā ciroze viņu tomēr nokāva.
- No fail, no win, - filozofiski iespraucās Dēle, - kas to varēja domāt, ka šim bijušajam vēstures skolotājam pēkšņi pamodīsies sirdsapziņa.
- Bet vajadzēja domāt, vajadzēja, – spiedza mazais, - paskat, kur mēs tagadiņ esam! Vārda tiešā nozīmē sūdos. Un kādam te vajadzētu uzņemties atbildību par šo izgāšanos.
- Saprotu, kungi, jūsu vilšanos, - slīpētais viltnieks, kūpinot salkanu dūmu, mierīgi reaģēja uz uzbrukumu, - patiesi nepatīkams gadījums. Nākas secināt, ka cilvēkiem uzticēties nevar, - un tad viņš vērsās pie Centnera, - kungs, padodiet, lūdzu, papīrīti!
- Kam tad jūs tagad piedāvājat uzticēties, mērkaķim vai? – mazais nelikās mierā.
- Nav slikta doma. Es to vienu brīdi visā nopietnībā apsvēru, - Dēle nolaida ūdeni, - bet patiesība ir tāda, ka mērkaķi vadīt ir vēl grūtāk. Pārāk inteliģents.

Arī Centners iedarbināja skalojamo kasti. Napoleons sajuta uzvaras garšu. Viņš gan apzinājās, ka panākums ir iluzors, tomēr izbaudīja arī to. Punduris jau grasījās spiest uz ūdens sviras, kad no rešņa kabīnes atkal atskanēja baisie plunkšķi – tur gāja vaļā zarnu operas otrais cēliens. Viņš atrāva roku no kloķa, kā dabūjis dzirksteli pirkstos un nelaimīgs saguma uz poda malas, cenšoties neieslīdēt bīstamajā fajansa atvarā.

Dēle iznāca no savas kabīnes.

- Ziniet, kungi, mums vajadzīgs kāds, kurš gatavs burtiski ar zobiem cīnīties par valsts interesēm un vienlaicīgi būtu mums suniski uzticīgs, - viņš bilda un, parāvis vaļā kādas kabīnes durvis, uzsauca: „Prezident, nāc ārā!”

No turienes izleca liels, plušķains krancis un ņēmās luncināties ap saimnieku.

- Re! Šis ir no patversmes, pats izvēlējos. Tādi nepiekrāpj.

Centners pastūma sava nodalījuma durvis vaļā un suns metās pie viņa.

- Djū, djū, djū, sunītis; bū, bū, bū, labucītis! – resnis aizrautīgi bužināja topošā nācijas tēva spalvaino kaklu.

Sīkais lūrēja pa šķirbu.

- Tas jau vairs pat nav smieklīgi! – viņš sašutis protestēja, - Suni par prezidentu! Vai tagad audiences laikā man viņu vajadzēs ostīt zem astes un salaizīties ar viņa kundzi – kuci? Man jau pietika ar to alkoholiķi, kurš mūždien uzmācās ar saviem pašbrūvētajiem.
- A neko, jauks prezidentiņš, - triumvirāta resnais gals bija citās domās, - tikai kā mēs viņu amatā iedabūsim?
- Par ievēlēšanu neuztraucieties, mani cilvēki jau strādā pie sabiedriskās domas apstrādes, - skaidroja Dēle, - kas attiecas uz uzvedības normām, suns dresūrai pakļaujas labāk par cilvēku. Ticiet man, sēdēs taisnu muguru un dos ķepu ne sliktāk par angļu lordu.
- Nu šis patiesi būs jauks prezidentiņš! – Centners jūsmīgi kasīja pretendenta muguru, - iepazīstināšu ar savu Džeinu, kazi, sanāks smalks pirmais pāris.
- Dariet, kā ziniet! – punduris notrausās no poda un sapīcis gāja prom.

Dēle viņu domīgi pavadīja ar skatienu, tad savāca suni un arī pats taisījās uz durvīm.

- Nu, es te vēl mazliet pakratīšu iekšas, - redzēdams, ka visi aiziet, atvainojās resnis.
- Nekas, nekas! Krāmējiet vien! – iejūtīgi piekrita Dēle.
- Jā, vakar saēdos... Bet, ja kas, man tas mūsu mazais kolēga pēdējā laikā pavisam nepatīk. Visu laiku graužas un lecas, nekas viņam nav labi. Varbūt nevesels?
- Gan jau nomierināsies. Nokārtosies tās prezidenta būšanas, viss ieies normālās sliedēs un mazais arī atslābs. Jūs taču zināt, kungs, nestandarta situācijās viņš vienmēr streso.
- Jā, nemierīgs. Tādi jau tie mazie ir.
- Taisnība... Labi, sēdiet! Mēs ar Prezidentu iesim.
- Āmen!

Līdz ar pirmo slapjo pavasara kuci bobis bija prom un neviens to vairs netika redzējis. Unikāls nemotivētas prezidenta bēgšanas gadījums demokrātiskā valstī. Konspirācijas līmenis tika paaugstināts līdz atzīmei „Ārprātīgi Sarkans”, tādēļ triumviru sapulci organizēja ar īpašu izdomu un piesardzību. Par sammita vietu izraudzījās mazuļiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām paredzēto tualetes telpu. No Itālijas uzaicināts modes konsultants rūpējās, lai trīs varenie izskatītos pēc tūristu ģimenes, kas ieskrējusi labierīcībās pārpamperot bērneli. Pa priekšu klasiskos vācu šortos cienīgi soļoja Dēle ar mugursomu plecā, viņam sekoja par dūšīgu māmiņu pārģērbtais Centners plandošā lindrakā un stūma bērnu ratiņus, kuros, turēdams rokā gaisa balonu saišķi sēdēja Napoleons, nāvīgi neapmierināts ar piešķirto lomu. Viņa nelaimīgo grimasi daļēji slēpa milzīgs knupis, taču kopumā piemirkušās autiņbiksītēs sasutuša bērneļa tēls likās nevainojams. „Ģimene” cēli iesoļoja konferenču telpā un „māmiņa” maigi noguldīja „bēbi” uz mazuļu ģērbjamā galda.

- Tas ir ārprāts! – protestēja negantais ķipars, - Tas ir kut kāds nesaprotams un neiespējams ārprāts! – un lūkoja pietrausties sēdus.
- Kuš, kuš, mīlulīt! – Centners, iejuties māmiņas lomā, turēja mazo guļus, - tūlīt mammīte tevi pārģērbs, nomazgās pačiņu un uzvilks svaigu pamperīti.
- Ko jūs atļaujaties, kungs?! Aizvāciet rokas!
- Nu, ko tu, dūkulīt, tagad te ņemies, - dūdoja Centners, veikli pogājot vaļā „D&G” īpaši šim gadījumam izgatavotos rāpulīšus, - Nu, tā kā tāda raķete, vai zin!

Napoleons locījās kā ūdenszāle lielā vīra stiprajās rokās, kas rakās arvien tuvāk „mazuļa” miesai. „Ģimenes tēvs”, nevēlēdamies ievilkt šo idilli, ķērās vērsim pie ragiem.

- Kungi, kungi! Halo! Esam šeit sanākuši ne jau autiņbiksīšu dēļ.
- Eu, nu paga, - iebilda „māmiņa”, - puika pavisam sasutis, nevar taču tā atstāt, - un turpināja gramstīt „mazuli”.
- Lieciet mani mierā! – ķērca „mazulis”, - jūs man abi esat līdz kaklam, manis pēc kaut ēzeli iesēdiniet prezidenta krēslā, tikai ļaujiet man iet!
- Mieriņš, mieriņš! - dūdoja Centners, veikli noraujot Napoleonam autiņbiksītes.
- Ha! Ēzeli! – iespurdzās Dēle, - izņemot pēdējos divus, tur tikai ēzeļi ir sēdējuši. Nē, lopiņi mums neder. Mums vajadzīgs kaut kas svaigāks. Prezident, nāc ārā! - ar šiem vārdiem viņš izcēla no mugursomas lielu, izgrebtu ķirbi ar mizā iegrieztām acīm un retzobainu smaidu, - mums vajadzīgs dārzenis, - mahinators triumfāli pacēla gaisā savu kārtējo favorītu un nolika līdzās ķiparam uz ģērbjamā galdiņa.

Iestājās klusums.

- Ķirbis nav dārzenis, - domīgi iebilda resnis.
- Kas tad?
- Oga.
- Kāda starpība? Galvenais, ka uzvedas kā dārzenis – nedomā un apkārt neskraida. Svētkos tam iekšā iededzināsim svecīti, izskatīsies skaisti un būs mums prezidents ar uguntiņu.
- Mmm... – novilka resnis, - šķiet, kungs, jums ir izdevies atrast ideālu risinājumu. Mīļš tautai, nekaitīgs mums un simtprocentīgi paredzams.

Jauko konsensa mirkli pārtrauca Napoleona histēriskie smiekli.

- Jūs abi esat nojūgušies, pilnīgi nojūgušies. Es ne mirkli te vairs neuzkavēšos. Adieux! – viņš taisījās uz promiešanu.
- Ņu, ņu, ņu, puisīti, – Centners atcerējies savus mātes pienākumus, nospieda mazo atpakaļ guļus, - tūlīt mammīte tev uzliks svaigu pamperīti, tad varēsi diebt spēlēties.
- Aizvācies no manis, kretīn! – gārdza mazais, lūkodams izrauties no dzelžainā tvēriena.
- Ai! Puisītim laikam zobiņi griežas, - „māmiņa” iestūma „mazulim” rīklē milzīgu ķetnu, - ai, kādi zobiņi! Ai, ai, ai! Sāp, vai nē, mazulīt? Nu nekas, mamma tev ieliks dupsītī svecīti un sāpīte aizies atā, atā, - resnis pavandījās ratiņu kabatā, izvilka no turienes rektālo supozitoriju un ar joni iesprauda Napoleona tūplī.

Ar šo īstā sāpīte vēl tikai atnāca, vēl jo vairāk tādēļ, ka svecītei līdzi inerces dēļ ieskrēja arī rešņa rādītājpirksts. Mazajam vīriņam likās, ka viņu plēš uz pusēm, mazie hemoroīdiņi eksplodēja un notašķīja apkārtni ar asinīm. Nāves draudu priekšā organisms sāka ražot milzumu ekstremālu situāciju pārvarēšanai paredzētu hormonu. Tas ļāva sakoncentrēt spēkus pēdējam izmisīgajam rāvienam. Kājas, rokas, puņķi un siekalas aizgāja pa gaisu, nemaz nerunājot par ķirbi, kas saņēmis spērienu aizlidoja un, atsitoties pret sienu, sašķīda.

- Bā, mazais, - satriekts izdvesa Centners, - tu nogalināji Prezidentu.

Atbrīvojies no „mātes” dzelžainā tvēriena, Napoleons vienā stiepienā bija no tualetes ārā un, pīdamies pusnovilktos, asiņainos rāpulīšos, neticamā ātrumā rāpoja prom pa iepirkšanās centra spožajām flīzēm. Nopakaļ viņam, sacēlis brunčus un atkailinājis resnas, spalvainas kājas, elsdams auļoja Centners.

- Pagaidi, puisīt, pagaidi! Māmiņa tik ātri nevar.

Dēle palika viens. Viņš apsēdās uz grīdas, piekurināja cigarellu un, vērojot dūmu rotaļas gaisā apcerīgi noskaitīja: „Sic transit gloria mundi.”.

Nostrādāja dūmu detektori, ieslēdzot trauksmi un sprinkleru sistēmu. Arī ārpus telpām dārdēja pērkons un lija pavasarīgs lietus. Visā pasaulē kaut kas rībēja, čīkstēja un bruka. Lietus un asinis aizskaloja pērnos putekļus; upes atnesa jaunas sēklas un, kur agrāk bija betonēti cietokšņi, uzdīga mazi, zaļi, taču neapturami asni; tankus saēda rozā rūsa; zirgi sāka runāt cilvēku balsīs un uz ielas godbijīgi sveicināja suņus: „Labdien, kungs!”... Pārmaiņu laiks.


Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!