Love Is In The Air.

Pavasarī iemīlas pat fotoradari.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 27/03/2012, ORB.lv



Dunduks sēdēja priekšnieka kabinetā un aplūkoja uz galda izkaisītās fotogrāfiju izdrukas. Tajās visās bija redzams viņš pats saldi guļam Opeļa šofera sēdeklī: Dunduks ar rokām aiz pakauša, Dunduks ar īkšķi degunā, Dunduks ar rokā satvertu kājstarpi, Dunduks izvalbītām acīm un pārsteigtu sejas izteiksmi un tādā garā.

- Kas tā par tādu fotosesiju, Dunduk, ko? A? – priekšnieka tonis bija vēss un draudīgs kā leduslāča līķis.

Dunduks, kam cita starpā bija arī vārds un uzvārds, kuros viņu neviens nekad nesauca, vainīgi knosījās krēslā un viņa mazjaudīgās smadzenes bezcerīgi lūkoja pēc kādas labas atbildes uz šo draņķa jautājumu.

- Laikam neko stulbāku nevarēji izdomāt? Feisbukā sagribēji ielikt vai kā? – boss turpināja nežēlīgi ņirgāties.
- Nē, nu es biku iesnaudos. Pamodos un tur tas stāvēja un fotogrāfēja.
- Ko nozīmē stāvēja? Pats aizgāja, vai? Tu saproti, ka tev paveicās, ka to tikai izkustināja? Varēja arī nospert. Un kas tad atbildētu? Tu atbildētu! Tupētu cietumā kā lidzdalībnieks un pēc tam visu mūžu atstrādātu. Saproti?
- Saprotu.
- Ko tu saproti?
- Es vairs negulēšu.
-Tu nevis negulēsi, bet stāvēsi pie tā sūda radara, apķēris to ar rokām kā mīļoto sievieti un nelaidīsi vaļā pat, ja tev uzbruks citplanētiešu armāda.
- Jā, – Dunduks apsolīja, lai gan neko daudz par mīļotās sievietes turēšanu nezināja, – Bet tie citplanētieši? Viņi uzbruks?
- Tu āksties vai tiešām esi tāds idiots?
- Nu, jūs pats teicāt...
- Jopcik, Dunduk! Aizmirsti citplanētiešus! Sargā radaru! Saprati?
- Jā, sapratu.
- Brīvs!

Saruna bija galā. Dunduks savāca savas miesas no krēsla un nesa prom no priekšnieka kabineta, lai dotos kārtējā valstiski svarīgajā misijā – sargāt pārvietojamo fotoradaru.

***

Brīvības gatves 390. nams ir veca divstāvu būda, kuru pievilcīgu dara vien divas lietas. Pirmkārt, tajā vēl nesen bija makšķerēšanas piederumu veikals. Pirms tam gan tur atradās puķu bode, bet laikam taču Juglas iedzīvotājiem zvejniecība ir daudz svarīgāka par ziedu dāvināšanu. Kā nekā Jugla - piekrastes ciemats. Šobrīd tur atvēries veloveikals, jo Jugla – arī resna transporta artērija ar sarkanāko Latvijas veloceliņu. Otrkārt, pie šīs necilās ēkas ir jauks bruģēts stāvlaukums tieši ielas malā, gluži kā radīts fotoradara un tam pievienotās vērtības – cilvēka un automašīnas – novietošanai. Šis nu bija Dunduka postenis pēdējās nedēļas laikā. Jāsaka, visai ienesīga vieta.

Nepatīkamais starpgadījums bija noticis tieši tur. Dunduks, kā tas pie cilvēkiem ierasts, dīdījās pa vāģi, kamēr radars kā tāda ielene vārda tiešā nozīmē stāvēja uz ceļa un nenogurstoši vāca dzīvu naudu. Pavasarīgā saulīte sasildīja un ieaijāja radara uzraugu kaislīgu fantāziju piesātinātā miegā. Kad sapnis nonāca līdz vietai, kur paparaci pieķer Dunduku dārgā rodsterā mīcāmies ar Pamelu Andersoni, viņš pamodās un konstatēja, ka tiešām tiek fotogrāfēts. Grūti bija ticēt acīm, tomēr nekas cits neatlika – lolojamais fotoradars stāvēja pie pašām durvīm un caur stiklu valšķīgi zibināja Dundukam ar savām lampām.

***

Dunduks atgriezās postenī. Nogaidījis, kamēr speciālists, kas uzstāda un ieregulē radaru, padara savu darbu un dodas prom, viņš nostājās līdzās dārgajam instrumentam un apvija to rokām. Ja ir teikts turēt, tātad, turēt, lai arī ko tas maksātu! Saule, lietus, vējš vai vārnu mēsli – vīrs stāvēja apskāvies ar fotoradaru un autovadītāji viņam uzmundrinoši pīpināja. Tikai laiku pa laikam, pamatīgi nostāvējies, viņš atļāvās ātru dūmu un tad atkal grāba radaru pie gūžām.

Viss vienalga beidzās ar fotomākslas izstādi priekšnieka kabinetā.

- Kas tā par figņu? – auroja boss.

Šoreiz izdrukās bija viss, izņemot ātrumpārkāpējus: saules apspīdēti mākoņi, putni dbesīs, putni kokos, putni viens uz otra, pārītis mīlīgā apkampienā, bomzis nokārtojas pie koka, tukla dāma uz velosipēda (skats no muguras), vīrs ar milzīgu vēderu un pudeli maisiņā (skats no priekšas), policists ar izstieptu roku Nestes benzīntankā kaut ko saņem no pārkāpēja (skats no sāniem).

- Nezinu. Es visu laiku biju pie radara. Tas nekustējās.
- Jā, protams! Un kā tad tu izskaidrosi šīs bildes? Tu saproti, ka tie ir zaudējumi – simtiem latu neiekasētas naudas?
- Saprotu. Varbūt nepareizi noregulēja?

Kabineta stūrī atdzīvojās radara uzstādīšanas operators.

- Es tev tūlīt noregulēšu! – viņš draudīgi ierūcās, – Kad es gāju prom, tas verķis darbojās pa pirmo un jau bija gandrīz uz simts latiem safočījis, – Kā pierādījumu viņa roka vicināja automašīnu fotogrāfijas, – un pietika man aiziet, lai panestos šitās zvirbuļu bildes.
- Es neko nezinu, – izmisīgi taisnojās Dunduks. – Turēju radaru un neļāvu tam izkustēt.
- Jā, tas ir redzams, – priekšnieku bija galīgi sagurdinājis Dunduka stulbums, – labi vēl, ka nenožņaudzi to kasti. Būsi laikam uz tās aizmidzis.
- Es negulēju! – Dunduks vārgi protestēja.
- Nu, jā! Tikai mazliet pakarājies uz radara. Tīri tā – sporta pēc, nē?
- Es nekarājos, es to turēju, kā jūs teicāt.
- Labi, tad klausies: vienkārši nostājies līdzās radaram un stāvi. Un pamēģini tikai aizmigt!
- Es negulēju...
- Aizveries un ej strādāt!

Dunduks aizgāja. Un viņš būtu sen aiziets no firmas pavisam, ja ne divas brīnišķīgas īpašības – suniska uzticība saimniekam un briesmīgs fiziskais spēks, kas pamuļķo vīru padarīja par ideālu ceļamkrāna, ķerras un rotveilera kombināciju. Cilvēks – transformeris.

***

Dunduks stāvēja pie radara un acīm urbās hipnotizējošajā automašīnu straumē. Tās plūda un plūda, laiks pakārās koka zarā līdzās treknai vārnai, apziņa ieslīdēja pūkainā mākonī un Dunduks bija vienkārši Lieldienu salas statuja garām akmens ausīm transporta okeāna krastā.

No transa viņu pamodināja pieskāriens. Vēss, bet neaprakstāmi maigs. Dunduks negribīgi pagrieza galvu. Tas, ko viņš ieraudzīja, bija... Tas bija... Radars atgāzis „galvu” lūkojās no apakšas, no sava mazā auguma pzīcijām, Dundukam tieši acīs, satvēris viņa roku ar barošanas kabeļa cilpu! Transformeris apjauta, ka nu ar karjeru ir cauri, jo vēl vienu portretu galeriju viņam neviens nepiedos. Taču pēkšņi viņam tas vairs nelikās svarīgi. No radara „acīm” plūda kaut kāds savāds siltums, tās neparasti mirgoja un, šķiet, sūtīja noslēpumainus signālus. Dundukam nevajadzēja kriptologa palīdzības, lai tos atšifrētu. Pasaules labākais zīmju tulks – cilvēka sirds – visu saprata mirklī... Un tā viņi stāvēja un lūkojās viens otrā...

No Supernetto puses nāca trīs subjekti - brāļi dzērāji no Silciema ielas piecstāvenēm, cilvēki, kuru dzīve sastāvēja no alus, tabakas, saulespuķu sēklām un vardarbības. Puiši bija izgājuši nelielā sirojumā ar mērķi sakasīt naudu pudelei vai vienkārši dabūt pa zobiem. Ieraudzījuši sabiedrības ienaidnieku, cilvēku ar radaru, deģenerāti ātri apjauta, ka tā ir viņu lielā iespēja nokļūt kriminālhronikas topā līdzās Robinam Hudam un Čipolīno.

***

Uz priekšnieka galda čupojās kārtējais fotogrāfiju komplekts: Dunduka profils vēro tāli, Dunduka acis, Dunduka acis tuvāk, Dunduka acis pavisam tuvu klāt... Dunduka dūre ieaužas dzērāja #1 sejā, dzērājs #2 lidojumā pārsniedz atļautos 50 km/h par 12%, dzērājs #3 solīdā rāpojumā atļautā ātruma robežās ar Dunduka zābaku tūpļa rajonā... Taču bija vēl kas. Fotogrāfijas rotāja naivi zīmējumi: sirsniņas, puķītes, saulītes, smailiji; un uzraksti daiļrakstā: „I Love You!”, „You Are My Hero!”, „Love Is In The Air”.

Šoreiz uz Dunduku neviens nebļāva un nerūca. Acīmredzot, fotoradara izdrukā redzamais lidojošais cilvēks iedvesa klātesošajiem zināmu bijību. Saruna bija pieklājīga, ieturēta un nerezultatīva, jo ķēpājumu izcelsme tā arī palika nenoskaidrota. Aparātu nosūtīja ražotājfirmai izpētei. Testu laikā tas sākotnēji zīmēja tikai sērīgi pelēku bildi ar gaišu Dunduka profilu. Uz rūpnīcu tika nogādāts arī Dunduks un attēli kļuva košāki. Beigās Dundukam izdevās pierunāt radaru korekti pildīt instrukcijā paredzētās funkcijas, tomēr instruments darbojās tikai un vienīgi mīļotā uzrauga klātbūtnē.

Abi mīlnieki atgriezās Rīgā. Oficiālā versija saturēja garu, sarežģītu tekstu, kas sastāvēja no tādiem formulējumiem kā „nelineāras novirzes signālu maršrutēšanas reģistros” un ieteica lietot radaru „sasaistē ar ierīces virsfrekvencei harmoniski pielāgotu humanoīdu”. Savā starpā tehniķi lietoja vienkāršāku terminu: „neglābjama iemīlēšanās”.

***

- Vai tu redzi to balto Lexusu, dārgā?
- Jā, mīļais.
- Cik tu no viņa vari paņemt?
- Latus piecdesmit, ne mazāk.
- Dari to!
- Ak! Tu tiešām to gribi?
- Dari to!
- Kā man patīk, kad tu tā runā!
- Jā, iešauj viņam uz visu simtnieku!
- Tu zini, ka tas pat nekustas?
- Mīļā, es gribu redzēt, kā tu viņu noknieb!
- Darīts! Ar viņu ir cauri.
- Es tevi mīlu!
- Es tevi dievinu.
- Paskat, kāds trekns Mersis nāk tieši pa šāvienam...

***

Autovadītāj, ja redzi uz ielas lielu muļķa veci mīlīgi sačivināmies ar fotoradaru, piesargies! Jo, iespējams, tur Dunduks ar savu otro pusīti izgājis medībās. Tu esi upuris. Žēlastības negaidi!


Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!