Es nekad vairs nesmiešos par Einšteinu.

Relatīviskā stresa pēctraumatiskais sindroms.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 18/02/2015, Blogger.com



Savā ziņā dzīve līdzinās Bargajai Kundzei melnā lateksā ar pātadziņu rokā: dzīve mēdz iepērt.

Tālāk jau ir katra paša ziņā, ko ar iegūto pieredzi darīt: pārdzīvot, izbaudīt vai aizmirst. Kas attiecas uz mani, iespēju robežās cenšos izdarīt secinājumus.

Bet par visu pēc kārtas.

Burtiski vakar noņirdzos par jaunā, bet kaitinoši talantīgā un lielu atzinību guvušā fiziķa Slavas Kaščejeva tēzi, ka „Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets [fizikā] ir beidzies” √*. Puika pat gāja tik tālu, ka salīdzināja sevi ar Viljamu Tomsonu (sauktu arī par lordu Kelvinu), kurš atstājis redzamu pēdu fizikas un matemātikas laukā, taču plašākai publikai pazīstams kā vīrs, kura vārdā nosaukts viens Celsija grāds ar bāzi absolūtās nulles sirdī. Tomsona gaišā tēla piesaiste uz mūžu visneapstrīdamākajai no nullēm noteikti ir acīmredzama zinātnes vīru ironija par viņa smieklīgo ieskatu (19.gs nogalē!), ka fizikā viss ir atklāts. Mani smīdināja doma, ka gadījumā, ja pēkšņi tiktu atklāts vēl kāds „fizikālās grīdas” paveids, to noteikti varētu dēvēt teicamnieka Kaščejeva vārdā.

Tas bija vakar. Tad es vēl atļāvos dzēlīgas frāzes par Relativitātes teoriju un reizēm arī par kvantu mehāniku. Es taču drīkstu to atļauties. Ne jau tādēļ, ka man būtu Nobelis fizikā vai vismaz bakalaurs sociālajās zinātnēs. Ne tādēļ. Vienkārši mēs dzīvojam brīvā valstī, un mums ir tiesības izteikties. Tādēļ. (Jo cik tad var par to jobano politiku!)

Šodien.

Viss ir mainījies. Klausieties:

Es.
Personiski es.
Piedzīvoju.
Relatīvisku efektu kaskādi.
Kas mainīja manu pārliecību.
Par π radiāniem.

Par visu pēc kārtas:

2015.gada 13.februāris, piektdiena. Centrālajā stacijā iekāpu Tukuma vilciena pirmajā vagonā. Stacijas pulksteņi rādīja 11:22 (izņemot, protams, pulksteni stacijas tornī; tas drīzāk rāda vēja virzienu, nevis skaita no entropijas mūkošās laikatelpas papēdīšu klikšķus). Jūs jau noteikti zināt, ka modernizēto ER2 vagonu galos ir elektroniski tablo, kur pārmaiņus iedegas galastacijas nosaukums, aktuālās pieturas nosaukums un pulksteņa rādījums laika momentā. Parasta štelle.

Vagona priekšējais (attiecībā pret eventuālo braukšanas virzienu) tablo rādīja 10:40. Ai! Kā saka: kam negadās? Visiem gadās.

Te nu es ievēroju, ka tablo vagona beigās rāda 10:43. Kā cilvēku, kurš vismaz formāli ir papūlējies izburties cauri Speciālās√** Relativitātes teorijas inerciāli lokālajam mežģes mēlim, mani sāka mākt nelabas nojausmas, ka lokālais vilciena laiks gandrīz par stundu atpaliek no lokālā Rīgas laika. Vēl vairāk: laiks abos vagona galos rit dažādi! Un šajā brīdī mani satricināja jautājums, kur gan tas vilciens ir pabijis, lai lietas nonāktu tik tālu. Bet tas viss vēl ir nieks.

Tālāk.

Vilciens startēja saskaņā ar stacijas grafiku 11:26. Zajebca! Priekšējais tablo (sauksim to par „A tablo”) spītīgi turpināja rādīt 10:40. Otrais tablo (attiecīgi „B tablo”) arī turējās pie saviem 10:43! Lokālais laiks nebija mainījies ne par matu. Tas nemainījās arī, iebraucot Torņkalna stacijā, kad abi tablo negaidīti pārslēdzās uz uzrakstu „Tukums-1”.

Es neesmu smēķējis zāli kopš dienesta Padomju armijā.

Mani pārņēma satraukums. Es negribēju nokļūt Tukumā-1. Arī tukumos 2, 3, 4 un visos pārējos punktos plašajā tukumu paletē√*** man darāmā nebija. Mani vispār Tukums neinteresē. lai gan tā noteikti ir jauka, brīnišķīgu cilvēku apdzīvota, vieta. Es. Tur. Nevēlējos. Būt. Taču pirmais vagons ar abiem galiem bija tieši tur, lai gan aiz loga rēgojās skumjās Torņkalna būdas. Vilciens stāvēja labu minūti, kuras laikā mans subjektīvais pulkstenis noskaitīja piecas, un uz tablo B iedegās uzraksts „Zasulauks”.

Spaisu neesmu lietojis nekad.

Saprotot, ka laikatelpas kolīziju dēļ vagona aizmugure veiksmīgi atgriezusies visai tuvu sākuma punktam, virzījos turp, jo, goda vārds, es to Tukumu... Nu, jūs sapratāt. Tukumu es cienu.

Vilciens tuvojās Zasulaukam. Uz tablo nekas nemainījās; arī par vilciena lokālo laiku jaunumu, cik noprotams, nebija. Es sāku nomierināties. Ja arī vagona priekšgals bija ietriecies vienā no tukumiem, kāda no viltīgajām Einšteina formulām ļāva vagonam lokāli izstiepties līdz pat Zasulaukam√****. Domājams, atskaites sistēmā „Gūgles Karte” tas atradās vienlaicīgi Tukumā, Zasulaukā un visās pieturās starp tām, nevienā konkrēti gan neesot. Tas tāds vecs kvantu mehānikas triks, ar to mani nepārsteigt. Kur atradās pēdējais vagons, es pat domāt negribēju. Zināt kādēļ? Jo tas noteikti bija tajā vietā, kur viss šis murgs sākās.

Nelietoju arī koksu un opiātus.

Zasulaukā nekāda jauna informācija netika piegādāta. Arī tad, kad kosmiskā sapņotāja Candera vecā muzeja ēka jau pagaisa skatienam, viss palika pa vecam: „Tukums-1” un „Zasulauks”.

Pietura „Depo” šim vilcienam neeksistēja. Tas ir pareizi. „Depo” ir rūpnīcu rajons, un nav ko proletāriešiem dienas vidū pa vilcieniem vazāties. Ražot vajag. Un šņabi dzert!

Gūgles Zolitūdē vagona pakaļa pievilkās līdz norādītajai atzīmei, un tablo B to attiecīgi apliecināja. Apmēram sapratu kārtulu, ar kuru šeit varētu attiecināt Gūgles atskaites punktus pret lokālajiem. Vismaz tā man šķita.

Bet tad īsi pirms Imantas tablo B parādīja pulksteņa rādījumu 11:42!

Jā, un es biju pilnīgi skaidrā.

Izskaidrošu lietas būtību: saskaņā ar teoriju, praksi un daudziem mērījumiem no Rīgas līdz Imantai vilciens brauc apmēram 15 minūtes, tātad pulkstenim uz tablo B, kas iepriekš rādīja 10:43, vajadzētu rādīt 10:58. Kaut kur bija pazudušas vismaz 44 minūtes lokālās inerciālās atskaites sistēmas laika! Lai jums būtu skaidrs – pa šo laiku gaismas pikucis paspēj aizjoņot no Zemes līdz Marsam un atpakaļ, lai pavēstītu, ka man tur darāmā ne vairāk kā Tukumā.

Da es to tāpat zinu.

Saskaņā ar „Pasažieru vilciena” grafiku šim sastāvam Imantā bija jāieripo 11:40, bet nākamajā pieturā – Babītē – 11:43.

Trīs minūtes no pieturas līdz pieturai.

Kad arī Babītē nekas mērinstrumentu rādījumos nebija mainījies, un vagona priekšgals lokāli arvien atradās Tukumā, bet pakaļa, spriežot pēc pulksteņa, bija izsmērēta vairākus kilometrus garā posmā no Zoļika līdz Čuguna ielas gājēju braslam pār sliežu ceļiem, mani nervi neizturēja relatīvisko spriedzi, un es izkāpu.

Neesmu nekāds baigais gļēvulis. Bet Lauvassirds jau nu arī nē. Pat sakāpinātā ziņkāre nespēja mani piespiest palikt tajā vilcienā, lai pieredzētu, kā tas, piemēram, sāk pats ar sevi interferēt vairāku desmitu kilometru garumā. Kas zina, kādas slodzes šajā eksperimentā būtu jāpanes manam organismam. Bet es esmu tikai cilvēks, nevis kāds tur varonīgs elektrons ar suicidāli anihilatoriskām nosliecēm. Nē, es vienkārši atdzinu sakāvi.

Redziet:

Vēl pirms pāris dienām šādā situācijā būtu vieglprātīgi nospriedis, ka vilciena borta datorā atgadījies „exeption”, citiem vārdiem, vados aizmidzis un pārogļojies prusaks. Kam negadās? Taču nu es biju izlasījis Kaščejeva rakstu un skaidri zināju: šajā gnīdu purvā, ko dēvējam par Universu, viss ir atklāts un zināms. Nu, varbūt kaut ko laika gaitā vajadzēs pieprecizēt, pārmērīt un tā, bet visādi citādi, nekādi pārsteigumi, eksepšeni un fundamentālas izmaiņas paradigmās mūs negaida. Bruņojies ar jauniegūto pārliecību, es protams, izdarīju pareizos secinājumus: darbojas relatīviskie efekti, darbojas kvantu mehānikas efekti, turklāt draudzīgi dualizējoties un plūstoši pārejot vienam otrā, neskatoties uz savstarpēju fatālu naidu√*****. Agrāk tos efektus būtu dēvējis tieši otrādi – par defektiem, taču nu, būdams apgaismots kā zem laternas pakritis dzērājs, ļoti nopietni uztvēru notiekošo, proti:

AS „Pasažieru vilciens” slepeni eksperimentē ar jaudīgām, plašai publikai nezināmām tehnoloģijām! Viņu nevēlēšanās iegādāties spāņu (un vispār jebkādus) vilcienus, tagad atmirdzēja pavisam citā gaismā. Gara acīm redzēju Kaščejevu kopā ar „VRC Zasulauks” vadošajiem inženieriem buramies gar neredzētām iekārtām; dziļdomīgi bubinot, lodējam vadiņus pie plāksnītēm un plāksnītes pie lodītēm; laiku pa laikam izjusti sakot „bļaģ” un atliecoties no darāmā vien, lai nolaizītu vēl kādu LSD šķīdumā izmērcētu marku. Kopš viņi ir nonākuši līdz fizikas malai un palūkojušies tai zem svārkiem, uzmeistarot pariktes, kas spiež un staipa laikatelpu, ir tikai naudas un stenēšanas (un pat ne laika) jautājums.

Pasažieru un kravu pārvadājumi drīzumā iegūs jaunus vaibstus. Mūsu NOKIA! Latvija no lokālas tranzīta un zāģmateriālu lielvaras pārvērtīsies par spēlētāju Visuma mērogos. Mēs pusstundā nogādāsim amerikāņu astronautus mājās no Marsa, kad tie pēc divus gadus ilga ceļojuma cauri tukšumam būs tur inficējušies ar „Opportunity” nejauši līdzi paķertu gripas vīrusu; mēs aizvedīsim uz Mēnesi ēvelētu dēļu kravu, lai Rogozins kopā ar ķīniešu taikonautiem tur būvētu elitāru ciematu krievu bagātniekiem, kurus Eiropā vairs neielaiž; mēs eksportēsim šprotes ārpus Saules sistēmas robežām.

Es klīdu pa apledojušo Babīti, šiem pierīgas zemo temperatūru Zosēniem, meklēdams dzertuvi, un sapņoju, kā jau pavisam drīz nokļūšu uz Marsa, kurš man vajadzīgs tikpat ļoti, cik tukumu miriādes, pat vairāk. Es slavēju to dienu, kad piedzima Kaščejevs un nozvērējos nekad vairs nezoboties par Einšteinu.

P.S. Atvainojos visiem iesaistītajiem (no lasītājiem līdz Einijam) par šo nekompetento un tendenciozo rakstu. Lūdzu visu tajā (un arī zemsaknes piezīmēs) minēto bullšitu, ieskaitot dažas fizikas teorijas, uzskatīt par kļūdu.


Zemsaknes zvaigznītes.

√* - Tiešām dīvaini apgalvojumi laikā, kad esošo teoriju salāgošanai ar novērojamiem nākas izgudrot (uz papīra) jaunu matērijas formu, kas neko citu nedara, kā vien „gravitē”. Tas būtu štrunts, ja vien novērojumu apmierināšanai šai „tumšajai matērijai” nebūtu jāaizņem apmēram puse Universa, bet, lai šī lopā gravitējošā substance nesarautu Visumu čokurā un ļautu tam uzrādīt teleskopos novērojamo izplešanos, nākas izgudrot arī atbilstošu „enerģijas” formu, par kuru zināms vien tas, ka tā „pretdarbojas” un tai arī būtu jāaizņem gandrīz puse Universa. Tad nu sanāk, ka „lielos ģeogrāfiskos atklājumus” Kaščejevs ir sataisījies nobremzēt pie atlikušo 5-6% „redzamās ” matērijas robežas. Viņš uzskata, ka šī robeža ir sasniegta. Vai tā būtu klusa atdzīšanās, ka tie „melnie un tumšie” 95% ir neapspriežamā dabas zinātņu metafiziskā nepieciešamība? Kad nav, ko teikt, ir jāklusē, mums ir novēlējis kāds prāta monstrs.

√** - Vairums, protams, ir dzirdējuši par Relativitātes teoriju. Daudzi tās pamatus pat apguvuši skolā, taču caurmēra cilvēkam parasti paslīd garām kāds būtisks fakts: patiesībā relativitātes teorijas ir divas: Speciālā un Vispārējā.

Speciālā, kuru mums māca skolā, ir tikai prāta eksperiments ar dabā neeksistējošu un hermētiski sevī iekapsulētu inerciālu atskaites sistēmu, kas automātiski šo teoriju ierindo to doktrīnu kārtā, kurām var vai nu ticēt vai neticēt, bet ne eksperimentāli pārbaudīt. Turpretim Vispārējā Relativitātes teorija pretendē uz „visa izskaidrošanu” un tādēļ ir viens vienīgs sviestainu auzu lauks, kura aplūkošana nav šīs necilās piezīmes priekšmets.

√*** - Vispār jau diezgan snobiska attieksme no cilvēka, kurš dzīvo apvidū, kur eksistē „Jugla-3”, bet nav īsti saprotams, vai un kur atrodas divas iepriekšējās Juglas.

√**** - Speciālās Relativitātes teorijas formulas vairāk gan runā par lineāro izmēru saraušanos, tādēļ būtu loģiski pieņemt, ka mistiskā veidā relatīviskos efektus piedzīvoja tieši apkārtne (saraujoties), nevis vilciens (izstiepjoties). Šī muļķīgā atruna gan ir mazā pretrunā ar kustības relativitātes principu, bet kuru relatīvistu tādi sīkumi uztrauc? Jo vairāk pretrunu, jo spožāk mirdz paradokss.

√***** - Arī kvantu mehānika savā ziņā pretendē būt „teorijai par visu”. Aizvēsturiskajā 20. gadsimta sākumposmā, kad fizikā vēl drīkstēja būt viedokļu dažādība, Einšteins uzlūkoja šo teoriju ar pamatotu greizsirdību, norādot uz tās iekšējām pretrunām un nesaskaņām ar viņa paša dievišķo Vispārējo Nepabeigto, Pretrunīgo un Neizveidojamo Relativitātes teoriju. Ironiski, bet Nobeli Einijs dabūja, nevis par savu dulno fantāziju, bet gan par fotoefekta izskaidrošanu (lejot ūdeni uz dzirnavām, kas mala kaķu barību Šrēdingera kaķim, kamēr tas kastē klusi stenēja ne dzīvs, ne miris un lādēja mācītos prātvēderus, kuri par viņu domāja ārpus kastes).

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!