Septiņpadsmit pavasara dziesmas

Rezidenta ziņojumi no Rīgas.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 17/03/2012, ORB.lv



Justas - Aleksam

Sveiks, Vladimir!

Šodien beidzot esmu Rīgā. Atvaino par nelielo kavēšanos, taču ceļā gadījās visādas ķibeles. Pirmkārt jau tās vecās slēpes. Kā tas nākas, ka labākais ekipējums aiziet biatlonistiem, bet mēs, neredzamās frontes varoņi, arvien vēl lietojam tā paša modeļa sprunguļus, kādus otrā pasaules kara laikā majors Isajevs uzdāvināja mācītājam Šlakam? Es nemaz nerunāju par vaskojumu. Tas bija drausmīgs. Man vieglāk būtu brist pa sniegu nekā slēpot, bet baidījos atstāt pēdas. Ja Tu, biedri, zinātu kā es nomocījos!

Kādēļ neviens nebrīdināja par salu? Manas pārtikas un izturības rezerves beidzās jau pusceļā un neatlika nekas cits, kā līst laukā no meža un doties uz vietējo ciemu pēc palīdzības. Ak, Latgale! Šie brīnišķīgie ļaudis. Pabaroja, padzirdīja, parādīja virzienu uz Rīgu. Pavadīju pie viņiem veselu nedēļu. Lieliska kandža un gurķīši. Iesaku.

Viela pārdomām: Latvijā neviens pastalās nestaigā, tādēļ ir priekšlikums turpmāk neiekļaut tās aģentu ekipējumā. Savējās atdevu vietējam etnogrāfiskajam muzejam. Toties Latvijā visus, kas runā krieviski, automātiski uzskata par Kremļa aģentiem. Fašisti!

Ierados Rīgā, nodibināju kontaktu ar mūsu sakarnieci Katrīnu. Laba meitene. Pateicoties viņai varu savus ziņojumus jau tagad rakstīt latviski, tā šeit ir valsts valoda. Ceru, šifrētāji Centrā tiks ar to galā. Krieviski rakstīt nevaru – baidos iekrist.

Līdz sakariem. Maksims.


Justas - Aleksam

Sveiks, Vladimir!

Aizvakar šeit bija valodu referendums, kuru mēs tik rūpīgi gatavojām.

Biju nobalsot ar visām 12 pasēm. Izgāja gludi, izņemot ar pasi uz Annas Debesmannas vārda. Tantiņa no vēlēšanu komisijas ilgi nespēja noticēt, ka esmu dzimis 1981.gadā.

Viela pārdomām: Iesaku pasekot līdzi, lai puiši no dokumentu viltošanas nodaļas mazāk smēķē zāli. Nu nevaru es savos piecdesmit izskatīties uz divdesmit!

Nobalsoju kā pieklājas – „PRET”, tā šeit balsojot visi fašisti, tagad neviens neiedomāsies, ka esmu rezidents.

Palūdzu Katrīnu aizvest mani uz kādu latvisku ēstuvi. Viņa man ierādīja lielu, pastorālā garā iekārtotu būdu ar nosaukumu „Libido”... vai „Lido”... Piemirsu, bet noprecizēšu. Vēlējos parādīt, ka esmu īsts fašists un pasūtīju kotletes no krievu bērniem. Visi bija ļoti izbrīnīti un teica, ka tādu ēdienkartē neesot. Vietā piedāvāja cūkgaļas kotletes. Manuprāt, aizvainojošs mājiens. Fašisti!

Viela pārdomām: latvieši neēd krievu bērnus.

Līdz sakariem. Maksims.

Šī stāsta pilna un rediģēta versija nu pieder apgādam "Zvaigzne ABC".
Sīkāki paskaidrojumi šeit

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!