Rīgas Ietves

"Juglas Dievu" antiversija vulgarizētā Kafkas mērcē

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 02/11/2010, ORB.lv

Par šo tēmu arī:
Visi Juglas dievi... (Nemieri 6.tramvajā.)


Kādam lielisks vakars atnes interesantu rītu, citam otrādi – labi sākusies diena beidzas ar murgainu vakaru.

Lūk, viņš – atbildīgs pasažieru pārvadājumu nozares darbinieks, blondas miljonāres neuzticīgais laulenis, tauku piciņa no sabiedrības krējuma, pozitīvās korupcijas teorētiķis, taktiķis un praktiķis – viss vienā - Leo Bembis (lūdzu sveikt ar aplausiem un gavilēm! – Red.piez.), viegli iereibis, vakarā, nepazīstamā rajonā, izmests no mašīnas, sēdēja uz ietves apmales un klusi lādēja vulgāro blozgu, kas bija viņu tā pazemojusi.

Līdzās mētājās dārgs mobilais tālrunis, no trieciena pret asfaltu iekšēji sabrucis un pilnīgi zaudējis kā funkcionalitāti tā glamūru – gluži kā ļauna karikatūra par savu saimnieku, kura smalkā žakete kombinācijā ar Ķīnā ražotu haute couture T-kreklu nu vairs neradīja dendija vai snoba iespaidu. Drīzāk atgādināja, kādu, kas svinīgam gadījumam par godu īslaicīgi atteicies no ērta „Adidas” treniņtērpa un baltām krosenēm.

-Ja tev tik svarīgi bazarēt ar sievu, ka nevari trubu izslēgt manā mašīnā, tad ej dirst! – Tas bija pēdējais, ko Leo dzirdēja no lecīgās mīļākās.

-Telefons, čau! – Viņš konstatēja, -Motoru neizsaukt, vispār rajons kaut kāds debils.

Kabatā sačamdījās naudas maks. Tajā atradās čupa ar tobrīd bezjēdzīgām kredītkartēm un kāds glābjošs nieks skaidrās naudas – pāris simtnieki un mazlietota divdesmitnieku kava.

-Okei, jāmeklē taksis! – Leo piesvempās un devās virzienā uz priekšu.

Pagājis garām ratiņkrēslā snaudošam vienkājainam bomzim pie mājas sienas un nogriezies ap stūri, viņš saskrējās ar bariņu gandrīz vienādi ģērbtu puišu dzeltenās atstarotājvestēs. Vai nu policija, vai satiksmes kontrolieri. Sveika, civilizācija!

-Hei, vīri! – Nokliedzās Leo.

Viens no puišiem pagriezās.

-Labvakar! Uzrādiet biļetīti!
-Kādu biļetīti? Tu vispār zini, ar ko runā?
-Jums ir biļetīte vai nav?
-Ja tu tūlīt man neizsauksi dežūrmašīnu, es tevi rīt atlaidīšu no darba, saprati?
-Kungs, beidziet ālēties un uzrādiet biļeti! Vai maksājiet sodu!

Nu, zin! Baigi principiālais atradies.

-Biļetīti par ko? – Leo agresīvi izrieza zodu.
-Par ietves izmantošanu.
-Tu ko! Zāli sapīpējies esi?
-Kungs, par „Rīgas Ietves” kontroliera aizvainošanu dienesta pienākumu izpildes laikā draud ļoti nopietnas nepatikšanas.
-Kādas vēl „Rīgas Ietves”? Ko tu murgo? Nav tāda uzņēmuma.

Kontrolieris paņēma pirkstos kaklā iekarinātu spīdīgu apliecību un pietuvināja Leo sejai.

Tur rēgojās smaidoša fotogrāfija un stāvēja rakstīts:
„Rīgas Ietves”.
Kontrolieris.
Kaža.


-Ko nozīmē Kaža? A uzvārda tev nav? Un kas tās par „Rīgas Ietvēm”?
-Es esmu Kaža, ar to jums pietiek. Bet „Rīgas Ietves” ir pašvaldības uzņēmums.
-Iedod telefonu, es tūlīt pazvanīšu Ušakovam. Viņš jums parādīs pašvaldības uzņēmumu!
-Ušakovs? – Kontrolieris domīgi sarauca pieri, -No kāda rajona viņš ir?
-Rajona?! – Ieķērcās Leo –Da Ušakovs ir Rīgas mērs, visu pašvaldības uzņēmumu boss, tu dunduk! Tūlīt viņš tev ādu pār acīm novilks.

Pārējie kontrolieri atrāvās no anekdošu stāstīšanas un paskatījās uz Leo it kā būtu ieraudzījuši odu ar buļļa pautiem.

-Kungs, jūs esat nodzēris jēgu, - ierunājās plati smaidošais Kaža; zobu šķirbā viņam rēgojās koši zaļa dille -Rīgas mērs ir Tonna Rūdolfs un šobrīd nav sazvanāms, jo vakar viņa bulterjera kuce atnesās no Sarķenes Rafika takša un viņi jau otro dienu notur sapulci par šo skandālu.

Kaža norādīja uz namu pāri ielai. No atvērta ceturtā stāva loga vējš nesa bezgaumīgas mūzikas drumstalas, suņu rejas un dzērāju baurošanu.

Leo pasaule savērpās Mēbiusa gredzenā un pārvērtās dzeltenā tauriņā, kas kā ērglis slinki vēzēdams spārnus, līgani aizslīdēja vakara krēslā. Acīmredzot, te bija darīšana ar paralēlu dimensiju vai vismaz neatkarīgi no oficiālās funkcionējošu varas sistēmu. Kaut kāda Vārnu ielas republika... Taču likās, ka zināmas procedūras tiek ievērotas, un to bija vērts izmantot savā labā.

-Nu, oki, oki! Nav man biļetes, bet naudas arī nav. Gribu administratīvo protokolu!
-To mēs nevaram. Tā ir policijas kompetence.
-Ļoti labi, sauciet policiju!

Priekšraksti un noteikumi tomēr ir lieliska lieta! Veikls vīrs tos vienmēr pratīs izmantot, lai sasniegtu labvēlīgu rezultātu.

Kaža pagriezās pret jaunāko no kontrolieriem.

-Jurka! Aizdieb pēc policista!

Par Jurku nosauktais žigli ieslīdēja vārtu rūmē un pēc laiciņa bija atpakaļ ar sīku, melnīgsnēju vīreli, kas puskails, lādēdamies kluburēja nopakaļ, pa ceļam pogādams ciet bikšu priekšu.

-Eu, nu kas i’, Kaž’, tu man norāv’ no vecen’s, vai zin!
-Nu, re! Te viens kungs atsakās maksāt sodu un pieprasa administratīvo protokolu. –Kaža pamāja uz Leo pusi.

Vīrelis piegāja pie Leo un atgāzis galvu no lejas cieši ieskatījās viņam acīs.

-Seržants Romka. Pašvaldīb’s policij’. Jūs’ dokument’!

Leo gribēja pateikt kaut ko ironisku, taču seržanta Romkas brūno acu dzīvnieciskais spīdums viņu atturēja no nepārdomātā soļa. Viņš sameklēja kabatā maku un, turēdams pavērtu pret sevi, lai neparādītu naudu, izņēma no tā autovadītāja apliecību un pasniedza vietējās varas pārstāvim.

Romka kustinādams lūpas uzmanīgi izlasīja dokumenta saturu.

-Tā, Leo! Tātad sodiņ’ negribam maksāt?
-Man nav naudas, lūdzu, administratīvo protokolu! – uzrunātais, kļuvis apbrīnojami pieklājīgs, novilka caur šķidrām ūsām.
-Tiešām?
-Jā.

Zibenīgs trieciens apdullināja Leo un laikam pavēra kādas slūžas viņa nāsīs, jo kečupam līdzīgas šaltis ātri vien noklāja ūsas, zodu un dārgo T-kreklu.

-A protokols? – Sabrukdams uz ceļiem, neizpratnē šļupstēja apskādētais.
-Uz ielas protokolus raksta ar asinīm, - indīgā tonī paskaidroja Kaža, - Ar klienta asinīm.

-Kād’ protokol’ blank’ i’? – Romka vēsās pie apkārtējiem.
-Jurka, atnes vienu! – Kaža nokomandēja.

Leo sastinga jauna sitiena gaidās, bet šoreiz vardarbība izpalika. Jauneklis tikai veikli šķērsoja ielu, mirklī ienira pagraba dzertuvē, parādījās ar dzeltenīgu salveti rokā un nometa to Leo priekšā uz ietves.

-Balt’ blank’ nebij’? – Apvaicājās Romka.
-Nē, tikai dzeltenās un sarkanās, - Jurka vainīgi novilka.
-Nekas, puik’, būs jau lab’ – mierinoši attrauca policists un vērsās pie bezbiļetnieka, -Mērc pirkst’ zaptē un rakst’: „Es i’ lohs. Staigāj’ apkārt bez biļet’s. Vainīgs.” un parakst’!

Leo bez iebildumiem iemērca pirkstu asinīs un uzķēpāja uz salvetes prasīto. Romka pacēla protokolu un pavicināja, lai apžūst.

-Nu, tas tā kā būt’ darīts, - viņš apmierināts konstatēja un paskatījās uz Leo.

-Beidz tupēt kā ķengurs! Celies tak kājās un saved sev’ kartībā!

Austoša cerību sariņa apspīdēts Leo piesvempās un ņēmās ar piedurkni dūšīgi berzēt vēderu. Varbūt tas murgs tomēr beigsies.

-Kārtīg’ sakopies! Tev tūlīt jāstāj’s ties’s priekšā.

Panikas lēkme ledainā tvērienā sagrāba Leo iekšas. Bēgt! Bēgt! Bēgt!... Viņš gārdzoši ievilka elpu un pēkšņi ieraudzīja skaistāko skatu, ko mūžā redzējis: pa ielu čīkstot, grabot un zvārojoties čunčināja aplupis taksometrs. Vadītāja pusē logs bija nolaists un no tā flegmātiska meitenes balss vilka pazīstamu meldiņu:

Tā daļa Rīgas,
Tā daļa manas Rīgas,
Sarežģītas, līdz galam nepazītas...


-Palīgā! – Iegaudojās Leo, - Glābiet! – Un metās automašīnas ceļā.

Sitiens pa kājām nopļāva viņu kā trauslu niedri. Bēglis iedūrās ar pieri bezmaz „Rīgas Ūdens” pazemes saimniecībā. Tad spēcīga roka uzrāva kritušo atpakaļ kājās.

Tas bija seržants Romka. Šī īsā starpgadījuma laikā policists bija paspējis izvilkt maku no Leo kabatas, nomānīt dārgo pulksteni no rokas un nez no kurienes izķeksēt „Viagras” burciņu.

-Mums būs jāpiemēro tev bloķēšan’s ierīc’ – Romka ar rāvienu noplēsa Leo T-kreklu, satina grīstē un sasēja ap upura potītēm, -Tā. Un tagad paskatīsimies, kas tev kontos darās, - Brūnās acis badīgi iedziļinājās maka saturā.

-Tev, suņa bērnam, konti piln’ ar naud’, - Viņš pēc brīža paziņoja, -A tu nevar’ biļet’ kā cilvēks nopirkt un vēl sod’ nemaksā... Kauns i’ vai nav?

Leo apātiski stāvēja un negribēja vairs neko. Pat ne uzzināt svešvārda "kauns" nozīmi. Varbūt vienīgi saritināties un nesāpīgi izlaist garu.

-A kas šitās pa ripām? – Romka vērtējoši pasvārstīja plaukstā burciņu.

Leo nekustīgi blenza uz savām sašņorētajām kājām un dziļdomīgi klusēja. Romka šo atturību iztulkoja pa savam un, gari nedomādams, ieķēra pāris gaišzilo laiviņu.

-Nu, lab’, grib’ tielēties, ejam ka pie Prokuror’, zaičik! – Romka iebakstot ar pirkstu, norādīja pareizo virzienu.

Paiet nebija iespējams, tādēļ Leo tiešām nācās lēkšot kā trusītim pa zaļu pļavu. Pārējie lēnām vilkās iepakaļ.

Vienkājainais bomzis arvien atradās vecajā vietā.

-Ei, Дядя Паша! Mums vajadzēs tavu evakuatoru. Te viens sabloķētais jāaizgādā pie Prokurora, - Bomzi ieraudzījis, sarosījās Kaža.
-Опять двадцать пять! – Tas neapmierināti noburkšķēja, bet neiebilda, kad Kaža viņu izcēla no ratiņkrēsla un saudzīgi noguldīja uz asfalta.
-Мы мигом, дядя Паша! – Kā atvainodamies piebilda Kaža.

Leo tika iesēdināts ratiņkrēslā un dīvainā procesija turpināja ceļu nu jau daudz raitākā solī.

Rajons pamazām kļuva pazīstams. Lūk, māja, kur dzīvo vecais kursabiedrs no Lauksaimniecības Akadēmijas laikiem. ... Ehh, kā nu viņu sauca?... Da kas tos plukatas visus atcerēsies! ... Lūk, pazīstamā vārtrūme, kur tik daudz dzerts, čurāts un vemts. ... Re, arī – ei, nu kā viņu, vellu, sauca – logā gaisma un pazīstamais profils. Ahā! Andrejs! ... Tikai tikt līdz turienei un viss būtu kartībā. Bet nekādu cerību. Sabloķēts un uz evakuatora – kur tu liksies no avarējušas zemūdenes?

Krusta gājiens noslēdzās pēc pāris kvartāliem ar iesoļošanu iestādījumā, kuru rotāja saburbuša saplākšņa izkārtne: „Veģetāriešu ēdnīca Vegāns Pluss”. Ar „Pluss” noteikti bija domāti šņabis un cūkgaļa, jo to labumu iekšā bija pa pilnam. Veģetāro novirzienu pārstāvēja cepti kartupeļi, toveris ar mazsālītiem gurķiem un dažviet zem speķa uzlējuma paslēpušies pelēkie zirņi.

Gaisā virmoja prastu ēdienu tvaiki un Paganīnī 24.kapričo enerģiskie čīksti Jašas Heifeca interpretācijā. Dziļajā kaktā pie liela, apaļa galda vairāki vīri spēlēja zoli. Viens no tiem – zemnieciski būdīgs vīrs ar veca, gudra, saguruša astoņkāja skatienu izrādījās pieminētais Prokurors.

Leo tika pieripināts tuvāk šai kompānijai un stādīts priekšā Prokuroram.

- Tas i’ gājējs bezbiļetnieks Leo Bemb’s un tas, - Romka uzrunāja Leo, -Tas ir Prokurors. Alias advokāts tavs un alias tiesnesis arī.

Policists piesoļoja pie galda un nolika uz tā Leo maku, tiesības, „Viagras” burciņu un asinīm aprakstīto salveti.

-Negribēj’ maksāt, a pašam pilns’ kabat’s ar naud’, - Viņš ziņoja, -Un vēl šitais draņķis, – Norādot uz drapēm, -Pamēģināj’, nekād’ kaif’, tikai galv’ tagad plīst puš’. Tād sūdīg’ mant nevar izlaist ielās.

Prokurors stingri paskatījās uz Romku.

-Te ir viss?
-Nū... Jā..
-A, ja padomā?
-Nū, Es te pār’s papīrīš’ tīri tā piemiņai paņēm’, - Romka negribīgi pievienoja konfiskātam divus simtniekus.
-Es domāju sentimentam tev pietiks ar to resno pulksteni uz rokas.
-Viss’ tu redz’, Prokuror. Kā kristāl’ bumbā, - Glaimīgi novilka Romka.
-Labi, labi... A ko tev klients tāds nodauzīts un uz evakuatora?
-Vispirms protokol’ gribēj’, tad mesties zem mašīn’ izdomāj’. Nu, paklup’ aiz borģur’, noplēs’ uz acīm, vai zin’. Es šo knap’ savāc’.

Prokurors ar žestu lika saprast, ka kārtības sargs ir brīvs un pievērsās Leo.

-Ak tad Anna Karēņina mums šodien ciemos: biļetīti nevīžo nopirkt un vēl godīgam šoferim savu līķi provē zem transporta līdzekļa pamest... Ko teiksi savai aizstāvībai, Annuška?

Leo gribēja iebilst, ka nav vis Annuška. Viņš gribēja brēkt un protestēt pret netaisnību. Viņš gribēja pamosties. Bet par visu vairāk viņš gribēja izvairīties no Romkas sīkstās dūres, tādēļ neteica neko, tikai klusi īdēja nodūris galvu, puskails un asiņains bomža samīztajā ratiņkrēslā kā tāds nedarbos pieķerts Hanibāls Lekters.

Prokurors domīgi apsūkāja cūkas ribiņu, iemalkoja alu no lielas stikla krūzes un dārdoši atraugājās.

-Nu, ko. Ar tiesu sadarboties tu nevēlies, tātad... Romka, ved aizturēto uz izmeklēšanas izolatoru!

Romka paķēra ratiņkrēslu un veikli iestūma to kaktā, kur rēgojās liels rokturis grīdā. Paraujot rokturi, pacēlās vāks, zem vāka bedre, no kuras skanēja smagnēja stenēšana un uzvēdīja urīna un sastāvējušās miesas smaku kokteilis.

-Reku iepriekšējais likumpārkāpējs. Vēl dzīvs, -priecīgi konstatēja Romka un sašķieba ratiņkrēslu, – Lec nu bedrē, zaičik!

Leo skaļi ieīdējās.

-Vai aizturētajam ir kas sakāms? - Apjautājās Prokurors.
-Laidiet mani! Lūdzu, lūdzu!
-Tu esi noziedznieks: pārvietošanās pa ietvi bez biļetes, ienākumu slēpšana, pretošanās policistam aizturēšanas brīdī, pašnāvības mēģinājums. Ar to tev gadi pieci nodrošināti. Kā lai tevi atlaižu?
-Lū-ū-ū-dzu! Es gribu mājās.
-Vai tu atdzīsti savu vainu?
-Jā!
-Nevis „jā”, bet „atdzīstu, godājamā tiesa”!
-Atdzīstu, godājamā tiesa.
-Vai tev ir iebildumi pret ietves kontrolieriem un policiju?
-Nav, godājamā tiesa!
-Vai tu esi pilnīgs lohs?
-Jā, esmu pilnīgs lohs, godājamā tiesa!
-Nu, labi – pis tevi raibais! Pasludinu lēmumu: ņemot vērā, ka apsūdzētais Leo Bembis likumpārkāpumā pieķerts pirmo reizi un pilnībā atdzinis savu vainu, kā arī ņemot vērā viņa nožēlojamo fizisko un morālo stāvokli, tiesa piespriež Leo Bembim piecus gadus čurāt sēdus un publiskās vietās nēsāt nāsīs iespraustus zīmuļus kā atgādinājumu, ka noziegums nepaliek nesodīts. Tāpat tiesas izdevumu segšanai tiek konfiscēti visi Leo Bembja skaidrās naudas krājumi, bet viņa pulkstenis „Panerai Radiomir Egiziano” tiek nodots lietošanai pašvaldības policijai seržanta Romkas personā. Preparāts „Viagra” tiek ziedots veco ļaužu mītnei blakus kvartālā, lai večuki papriecājas... Romka, atbrīvo notiesāto!

Policists ātri atpiņķerēja Leo kājas.

-Notiesātais, piecelieties un pienāciet pie tiesas galda!

Leo paklausīgi piesvempās un pietuvojās galdam.

Prokurors nez no kurienes izvilka divus zīmuļus.

-Spraud nāsīs!

Notiesātais negribīgi iestīvēja zīmuļus sāpošajās, piepampušajās nāsīs.

Prokurors pastūma Leo tiesības, iztukšoto maku un pievienoja tiem vienu divdesmitnieku.

-Še, tava mantība un pabalsts - mājupceļam un pirmajam laikam iztikšanai! Tinies un vairs likumu nepārkāp! Un neaizmirsti – čurāt sēdus un nēsāt zīmuļus! Piecus gadus no šīs dienas skaitot.

Leo steidzīgi devās uz durvīm, bet Kaža viņu satvēra aiz rokas.

-Grasies iet ārā? Neaizmirsti biļetīti nopirkt!

Uzrunātais nevilcinādamies pastiepa kontrolierim divdesmitnieku.

-Pietiks, godājamais kontrolieri?
-O, jā. Te tev sanāks vesela mēnešbiļete. Nu, staigā vesels!

Leo izmetās uz ielas.

Vakars. Naudas nav. Galva sāp. Nāsīs zīmuļi. Ko darīt, kurp iet? ... Ā! Andrejs! Tepat aiz stūra... Re, izgaismotais logs. Vārtrūme. Kāpņu telpas glābjošais mijkrēslis...

Leo Bembis vēl nezināja, ka arī puiši no „Rīgas Kāpņutelpām” devušies vakara reidā...

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!