Skaldiet riekstus!

Astronoma piezīmes uz burtnīcas malām.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 06/03/2013, Blogger.com



Mūsu Galaktikas pretējā pusē Centaura spirālzarā, tas varētu būt kādus 20 kiloparsekus no Zemes, pie vidusmēra dzeltenā pundura ir planēta Dzendons Beba, kur evolūcija izmetusi elegantu kūleni: putni tur lido nevis, izmantojot aerodinamisko cēlējspēku, bet gan nelielus antigravitācijas dziedzerus. Visādi citādi dzīvības formas uz planētas daudz neatšķiras no Zemes brāļiem un māsām, pat cilvēki kā cilvēki – mīl, plosās un skatās zvaigznēs, tikai tie putni...

Varētu domāt, ka vietējiem stipri paveicies un tie, kopējot dabu, pašļūkuši garām apnicīgajai aerodinamikas disciplīnai, pa tiešo nonākot pie aizraujošām tehnoloģijām, kas mums, necilajiem Zemes tārpiem, vien sapņos rādās. Bet nekā! Lieta tāda, ka lieliskie dziedzeri, kas putnus pa gaisu nes, tendēti stipri karst un tādēļ putniem ir spārni, lai lidojumā dzesētu savas antigravitācijas iekārtas. Tad nu turienes cilvēki skatījās, skatījās uz tiem spārniem, kā putni tos vicina, un izdarīja ļoti loģisku secinājumu: spārni nodrošina putnu lidošanu! Un viņiem, mūsu saprāta brāļiem, bija savi Raiti, savi Lindbergi un jā – savs Cukurs arī. Viņi būvē tādas pašas lidmašīnas kā mēs uz Zemes un tieši tā pat sapņo par zvaigznēm. Starp mums un viņiem ir Galaktikas centrs, tādēļ viņi mūs neredz; un mēs viņus arī.

Ko mēs no šī gadījuma varam mācīties? Neko! Ja nu tomēr ļoti gribas kādu morāli piemeklēt, tad teikšu tā: ne vienmēr brūnganais šķidrums konjaka pudelē ir konjaks. Tā var būt arī tēja.

Turpat relatīvi netālu – apmēram 35 gaismas gadus nostāk - ir planēta Paragrāfs-10, kur cilvēka spēja ar domas spēku ietekmēt matēriju sasniegusi pārsteidzošus augstumus. Un, kā jūs domājiet, pateicoties kam? Birokrātijai!

Paragrāfa-10 iedzīvotāji jau daudzus gadu tūkstošus dzīvo ļoti striktos normatīvos apstākļos. Panti, paragrāfi, regulas, noteikumi un rīkojumi ir viņu vide, ekosfēra. Dabiskā atlase nelika sevi gaidīt un pamazām atsijājās vēl viens evolūcijas brīnums – cilvēks, kas ietekmē matēriju ar dokumenta spēku. Piemēram, viņiem tur nemaz nav ārstu. Kam gan tie vajadzīgi, ja vājinieks vienkārši aiziet pie notāra un saņem oficiālu apstiprinājumu, ka ir vesels. Veselība iestājas nekavējoši. Bērni dzimst tieši tādā pašā veidā – pietiek deklarēt bēbja gaidāmo ienākšanu ģimenē un dāma automātiski ir stāvoklī. Vai nav brīnumaini? Jūs jau variet iedomāties, kā viņi būvē tiltus. Mērs paraksta pieteikumu bankai, tā apstiprina pus pilsētas ieķīlāšanu un jauns tilts stāv pār upi kā varavīksne bezkaunīgā špagatā.

Starp citu, šādā sabiedrībā tēviņu izmiršana liktos visai pamatota, jo tie vairs nav nepieciešami bērnu ieņemšanas procesa kooperatori. Taču nē, izrādās tur vīriešiem atkal ir tikusi izšķiroša sabiedriskā loma – viņi sargā birokrātijas, un tātad eksistences, pamatus. Sievietes to nespēj. Viņas tikai lieliski izpilda.

Vai mums te ir ko mācīties? Nē, nav. Ja nu vienīgi stiprināties apziņā, ka dokumenti noformējami rūpīgi.

Jāsaka, dokumenta radošais un ārdošais spēks nemaz nav aptverams. Piemēra pēc palūkosimies tepat mūsu durvju priekšā – uz Plutonu. Tur no cilvēkiem nav ne smakas. Augstākā dzīvības forma ir kašķīgi metāna kunkuļi. Formālisms arī viņiem nav svešs: kad 2006.gadā Zemes astronomi nolēma atņemt Plutonam planētas statusu, ierakstot to pundurplanētu katalogā ar numuru 134340, metāna kunkuļi saniknojās ne pa jokam un atteicās turpmāk atzīt Zemes magnētisko lauku. Var jau viņus saprast.

Mums uz Zemes no šiem lēmumiem, protams, ne silts ne auksts. Dziļinot pazemojumu, piedevām tika radīta kategorija ar nicinošo nosaukumu „plutīno” - lai apzīmētu Plutonam līdzīgus transneptūna neveiksminiekus.

Tikmēr uz paša Plutona viss izskatījās daudz nopietnāk. Pakustinājuši savas slāpekļa kristālu smadzenes, metāna ļaudis ātri aptvēra, ka bez sargājošā magnētiskā lauka oglekļa savienojumu veidotu dzīvības formu pastāvēšana uz Zemes ir visai apšaubāma, par cilvēkiem nemaz nerunājot. No šī sprieduma automātiski izrietēja, ka nav arī astronomu - Plutona nīdēju, un magnētiskā lauka noliegums ir lieks. It kā viss izskatās jauki, taču tas tikai bija nelaimes sākums, jo tikko magnētiskais lauks nostājas savā vietā, uzrodas arī organika un ļaunā cilvēku rase ar visiem šovinistiskajiem astronomiem, tādēļ magnētiskais lauks atkal jānoliedz. Un tādā garā.

Uz šo dienu Plutona sabiedrība atrodas Zemes magnētiskā lauka nolieguma astoņpadsmitajā ciklā. Izveidojušās vairākas filozofiskas skolas, reliģiski virzieni un politiskas kustības. Kāds radikāls viedokļa līderis katru runu, pat, ja tā ir tikai par Saturna gredzenu atainošanas ierobežojumiem tēlotāja mākslā, beidz ar vārdiem: „Bet tā Zeme ir jāsatriec!”. Novērojumi liecina, ka Plutona atmosfēra nedaudz uzsilst. Nedaudz no mūsu viedokļa, no vietējo viedokļa tur valda īsta pekle.

Tikmēr mēs dzīvojam vienā Dieva mierā. Nevarētu gan teikt, ka no pārējiem stipri atšķirtos.

Ņemsim kaut vai fabulisko gadījumu ar visiem zināmo Īzaku Ņūtonu. Kā stāsta, guļot ar smadzeņu satricinājumu pēc vardarbīgu ābolu uzbrukuma, viņš dzerdams raudzētu ķēves urīnu, jo mēra laikus jaunais ģēnijs pavadīja idilliskos Anglijas laukos, un, kā pats apgalvo, atrazdamies pie ne visai skaidras apziņas, izdomāja, ka masa gravitē. Šo ideju viņš tūdaļ pat matematizēja un tādā veidā tā ieguva likuma varu. Tas tā bija iegājies, kopš Galilejs pasludināja matemātiku par Dieva valodu, tātad apveltītu ar normatīva spēku. Iespējams, tieši tādēļ turpmākā vēstures gaitā neviens nopietni nemēģināja pārskatīt Ņūtona uzskatus, pat ja fakti liecināja tiem par ļaunu. Ne jau dūrei ir spēks, bet dokumentam; ērtāk bija meklēt, atrast un radīt pierādījumus par labu lielajai idejai. Un, kad bija vajadzīgs Higsa bozons, atradās arī tas. Sīkumains frīks, protams, iebildīs, ka viņi bija divi, kuru parametri pamatīgi atšķīrās no „matemātiski” sagaidāmajiem, un jebkuros citos apstākļos tiktu pasludināti par „nezināmām daļiņām”. Taču tad pasaules aina paliktu nepabeigta. Tas nebūtu labi.

Arī no šī mēs neko nevaram mācīties. Pilnīgi neko.

Vispārīgi runājot, tā ir Vietējās Galaktiku Kopas civilizācijas apvienojoša iezīme – pārmērīga sapņainība un vēlēšanās regulēt dabu atbilstoši saviem ieskatiem par to, kādai tai būtu jābūt, tā vietā, lai patiešām izzinātu, izprastu un izmantotu īstas zināšanas. Hermētiķi. Visi kā viens. Toties mēs skatāmies zvaigznēs. Tas ir skaisti.

Ir jau arī tie citi, miljardiem parseku tālā galaktiku klasterī, kuriem nepiemīt ne iztēle ne priekšstats par daili. Viņi pat neuztver zinātni kā īpašu, satraucošu nodarbošanos, viņi nesapņo. Vienkārši katru dienu iet uz darbu un skalda Visuma noslēpumus kā riekstus. Skalda un ēd. Un rada milzumu kosmiska mēroga blakusproduktu, kas sastāv no nedabiskām matērijas un enerģijas formām. Lai pasargātu dzimtās planētas Odep Zu apkaimi no visas šīs drazas, viņi ir izveidojuši tārpeju pa kuru kā pa atkritumu šahtu nogādā mēslus tieši, kā jūs domātu, kur? Jā, jā – Mūsu Galaktikas centrā, kas atbilstoši normatīvajiem dokumentiem tiek dēvēts par „melno caurumu”. Parasta miskaste, nekas vairāk.

Aizvainojoši? Jā. Bīstami? Bez šaubu ēnas. Ko mēs varam darīt, lai attīrītu savu galaktiku no Odep Zu sārņiem? Neko.

Bet es ticu, kādu dienu saņemsimies, jo mēs taču to varam, un atradīsim veidu kā draudīgo masīvu nosūtīt atpakaļ uz sākuma koordinātēm. Miljons gadus krātos mēslus tie bālie, garlaicīgie radījumi dabūs sev uz galvas vienā rāvienā. Tas tik būs skats!

Skaldiet nu riekstiņus!

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!