Sūds.

Stāsts, kuru nebija vērts rakstīt.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 11/09/2012, Blogger.com



1.daļa – „Patētiskā”, kurā notiek viss svarīgākais.

Naktī tumsas un miglas aizsegā galvaspilsētas parkā bija uzradies Sūds. Tas nebūtu nekas ārkārtējs, ja vien būtu parasts suņa, kaķa vai baloža mēsls, taču šis organikas pikucis izmērā varēja sacensties ar nelielu katedrāli vai turīga mikrokredītu izsniedzēja villu.

Pirmais brīnumu piefiksēja parka kopējs, kas rīta agrumā atbrīvojot zaļās dabas pleķīti no iepriekšējās dienas sanestā kultūrslāņa, gatavoja to austošās dienas slodzei. Vispirms viņam likās, ka kāds aizmirsis milzīgu piepūšamo atrakciju, tomēr raksturīgais aromāts un virsmas struktūra nemaldīgi lika noprast, ka darīšana ar neredzēti lielu ekskrementu. Jā, pat pavirša apskate liecināja, ka tā nav vis zālienā bezatbildīgi izgāzta atejas krava, bet gan viens izcils vienums.

Pakasījis rāceni, dārzkopis zvanīja priekšniecībai. Samiegojusies priekšniecība izlamāja darbinieku par agro zvanu, apvainoja alkohola un halucinogēnu lietošanā dienesta pienākumu pildīšanas laikā un nobeidza tirādi ar tiešiem draudiem uzsākt darba līguma laušanas procedūru. Nākamais zvans bija pazīstamam reportierim no dzeltenās preses aprindām. Lai arī būdams pie stiprām paģirām, tas piekrita atbraukt un uzmest aci noslēpumainajam priekšmetam.

Pēc dažām stundām Sūda pakājē valdīja pamatīga kņada. Reportieri, fotogrāfi, operatori un cilvēki ar garos kātos iekarinātiem spalvainiem mikrofoniem bija apsēduši iekoptos apstādījumus un drudžaini strādāja, lai dabūtu satraucošo stāstu rīta ziņās. Parka kopējs, kā jau pirmatklājējam nākas, bija uz izķeršanu pie intervētājiem. Viņa paziņa, dzeltenās preses reportieris, savukārt uzņēmās koordinātora un preses sekretāra lomu, cenzdamies vispārējo zumēšanu pakļaut savai gribai un iebāzties ar uzpampušo ģīmi un komentāru katrā TV kamerā.

Saule rausās arvien augstāk debesjumā un un izlēja savu dievišķo starojumu pār brīnumu. Sūds iemirdzējās miljons dimantu spožumā un uzsmirdēja vēl negantāk. Dažiem kļuva nelabi ap dūšu un izskanēja priekšlikums atgādāt gāzmasku kravu no armijas noliktavām. Kāds uzzvanīja pazīstamam ģenerālim. Ieradās armija,  aplenca Sūdu un pasludināja parku par slēgto zonu.

Rīta ziņas eksplodēja Sūda zīmē. Pateicoties pļāpīgajiem žurnālistiem, ziņa jau bija aplidojusi visas pasaules vadošās ziņu aģentūras un globālos televīzijas kanālus. Neskaitāmās TV studijās sēdēja no gultām izrauti eksperti un, malkojot kafiju, pūlējās sakopot domas un pateikt kādu sakarīgu vārdu fenomena sakarā. Daži minēja, ka tas varētu būt reklāmas triks. Tūdaļ pat tika atrasti pāris savstarpēji karojoši reklāmas guru, kas uzsāka vētrainu diskusiju par šāda partizānu mārketinga gājiena ētiskajiem un profesionālajiem aspektiem. Tuvāk pusdienas laikam atklātībā izlija noplūdes no lielvalstu drošības struktūrām. Vīri baltos halātos bija izpētījuši materiālus no ielu un namu novērošanas kamerām un izlūkošanas satelītu optiskajām acīm, ausīm un citiem orgāniem. Nekas neliecināja, ka lieta parkā būtu cilvēku darbības rezultāts. Tā vienkārši bija parādījusies pēkšņi, itin kā kāds milzis garāmejot būtu pietupies atviegloties un gājis tālāk. Izskanēja nosaukumi „Gulivera Sūds” un „Dieva Sūds”.

Uz pēcpusdienu gāja vaļā apaļā galda diskusijas burtiski visos TV kanālos.

- Nu, ko jūs tagad teiksiet? – džemperī tērpts izpūris bārdainis agresīvi metās virsū solīdam sirmam kungam uzvalkā, - Turpināsiet apgalvot, ka esam vienīgie saprātīgie šīs planētas iedzīvotāji?
- Kādēļ nē? – tas nesatricināmā mierā atjautāja.
- Tādēļ, ka jūs nevarat vairs ignorēt pierādījumus!
- Kādus pierādījumus?
- Netēlojiet muļķi! – bārdainis dusmīgi pamāja uz milzīgu ekrānu, kas tiešraidē rādīja Sūda rajona panorāmu.
- Jūsuprāt tas ir pierādījums?
- Vai tad to var noliegt? Kas gan cits, ja ne pierādījums?
- Sūds. Sūds vien ir. Vai jūs domājat, ka tas kaut kādā veidā pierāda sveša saprāta atrašanos uz mūsu planētas?
- Manuprāt jā! Bet jums, protams, neatliek nekas cits, kā stūrgalvīgi daudzināt oficiālo viedokli.
- Protams! Es domāju, ka Sūds labākajā gadījumā pierāda lielas pakaļas eksistenci, nevis saprāta brāļu esamību.

Bārdainis jutās aizskarts intelekta sāpju punktā un cēlās kājās, lai ievirzītu sarunu spēka gultnē.

- Mieru, kungi! Mieru! – viņam ceļā metās raidījuma moderators, – Cienīsim svešu viedokli un saglabāsim mieru!
- Kāds tur viedoklis? – bārdainis negribīgi sēdās vietā, - Plika propaganda un acu aizmālēšana, – viņš norūca.

Moderators pagriezās uz pusi, kur cēli sēdēja konfesiju pārstāvji.

- Un kāds ir baznīcas viedoklis? – viņš jautāja.
- Khm, khm... Tas nenoliedzami ir neparasts notikums, - cienīgi iesāka katoļu pārstāvis, - taču pagaidām nav skaidrs, vai tas ir Dieva brīnums, vai Sātana darbs. Šobrīd neko vairāk nevaram teikt, gaidām Vatikāna viedokli.
- Te nav ko gaidīt! – iestrēdza luterāņu mācītājs, kas bija ieradies ar sievu un mīļāko, - Tas noteikti ir Brīnums, Dieva sūtīta zīme, lai mēs padomātu par mūsu niecību, par mūsu vietu Visumā, par attieksmi vienam pret otru...
- Nekļūsim pārlieku iracionāli! – viņu pārtrauca vīrs no zinātnieku aprindām, - tā tur, - viņš pabakstīja gaisu ar pirkstu, - ir pavisam reāla lieta, ko mēs varam nosvērt, izmērīt un izpētīt. Ticiet man, drīz zinātne sniegs izskaidrojumu notikušajam!
- Neko tā zinātne nesniegs! – enerģiski iebilda kārns svaigēdājs no pasaules gala gaidītāju sektas, - Visu, ko zinātne spēja, tā jau ir parādījusi: sacūkota vide, ģenētiski modificēti bērni, globālā sasilšana un atdzišana, novirzīts magnētiskais pols, saraustīts Saules aktivitātes cikls, nošķiebusies galaktiskā ass... Viss! Cauri! Sākusies laika atskaite. Drīz šis bardaks beigsies.
- Jūs domājat ka fenomens kaut kādā veidā saistīts ar pasaules galu? – rezignēti apvaicājās moderators.
- To tikai aklais var neredzēt. Nibiru... - iesāka sektants...
- Kā tad! Nibiru! – dārdoši iesmējās resns plikpauris no zinātnieku gala, - Nibiru! Ārprāts, Nibiru! – viņš smējās līdz grīdai un daudzi studijā pievienojās, - Nu, protams! Baisā nāves zvaigzne Nibiru izrādījās parasts sūds. Hā, hā, hā! Es mirstu! Laikam tiešām pasaules gals...

Studijā ieripoja cilvēks ratiņkrēslā.

- Sveiki visapkārt! – bezkaislīgi nočērkstēja viņam pieslēgtais runas sintezators.

Visi bijīgi apklusa. Šo vīru, laikmeta lielāko fantazētāju, kas savus iztēles augļus vienmēr prata pamatot ar nevainojamiem matemātiskiem modeļiem, cienīja visas nesamierināmās puses, pat strukturētā ūdens dzērāji.

- Fenomena izskaidrojums ir gaužām triviāls, - viņš bez liekiem ievadvārdiem ķērās vērsim pie ragiem, - šis ir parasts sūds, kas piedzīvojis dažus relatīviskus efektus. Man ir lielisks matemātisks modelis, - uz ekrāna sāka zīmēties sarežģītas simbolu virtenes, - no kura jūs ne velna nesapratīsiet, tādēļ skaidrošu populāri: kāds pilnīgi ikdienišķs sūds nejauši iekļuvis tārpejā, kas to iesviedusi, kā lai to pasaka, singularitātes otrā pusē un tur tas kādu brīdi pārvietojies ar ātrumu, kam ir negatīvs modulis attiecībā pret ātrumu, kā mēs to saprotam. Tieši tādēļ aplūkojamais priekšmets bija pakļauts relatīvistiskai lineāro izmēru maiņai pretējā virzienā, nekā tas būtu šajpus singularitātes, tas ir, sūds kļuva lielāks. Tad tas nonāca atpakaļ parkā. Tādejādi mēs varam teikt, ka novērojamais fenomens ir pirmais taustāmais vispārējās relativitātes teorijas pierādījums!

Zinātnieku gals tūdaļ sadalījās divās daļās: lielā daļa piecēlās kājās un klusējot aplaudēja, daži raudāja; mazā daļa, Einšteina noliedzēji, svilpa un dipināja kājas pret grīdu.

- Tātad, jūs apgalvojat, - mirkļa burvībā iejaucās raidījuma moderators, - ka šis neparastais ekskrements ir Einšteina Visuma harmonijas meklējumu kvintesence?
- Jā, - nešauboties atbildēja balss no skaņas sintezatora, - es teiktu, tas objekts ir cilvēka gribas un intelekta neierobežoto iespēju simbols.

Zinātnieku alternatīvistu skrajais pulciņš iedārdējās varenos smieklos. Moderators, pieliecis galvu, uz brīdi ieklausījās, ko austiņā saka zinātniskais konsultants.

- Starp citu, - viņš vērsās pie vīra ratiņkrēslā, - kā tas nākas, ka objekts, veicis ceļu turp un atpakaļ, tātad bijis pakļauts arī pretējiem efektiem, tomēr saglabājis palielinātus lineāros izmērus, kādiem tiem būtu jābūt, tikai un vienīgi atrodoties negatīvā moduļa kustībā tajpus singularitātes?
- Tas ir vienkārši, - uzrunātais neapjuka, - vispārējā relativitātes teorija singularitātes apvidū pieļauj atkāpes pašai no sevis. Faktiski šī deformācija ir vēl viens satriecošs pierādījums teorijas patiesumam.
- Kas tā par teoriju, kas pieļauj atkāpes no sevis?, - samulsa jautātājs.
- Ļoti īpaša teorija, - čērkstēja sintezators, un tūdaļ izlaboja sevi, - ak, nē! Ļoti vispārēja teorija, - ja viņš spētu pasmaidīt, tad šobrīd noteikti izspiestu apburošu smaidu.
- Ļoti sūdīga teorija! – kāds iekliedzās un jautrība atkal gāja vaļā.

Moderators pacēla rokas, itin kā liekot skaņai saplakt. Publika nedaudz pierima.

- Lūdzu, bez rupjībām un aizvainojumiem! Vai kādam ir vēl jautājumi pēc būtības mūsu viesim?
- Man ir, - apokaliptists piecēlās kājās, - no kurienes radās tā tārpeja, kas noveda Sūdu tajā pusē?
- Par to es vēl neesmu domājis, bet gan jau uz rīta pusi man būs kāds pieņemams matemātisks modelis.
- Ha! Atcirta sektants, - es jums pateikšu, kas izraisīja šo laikatelpas kolīziju, - viņš dziļi ieelpoja ieturēja dramatisku pauzi, - tas nolādētais hadronu kolaideris. Nākamreiz tas ieraus tārpejā visu planētu un mēs būsim tādi kā tas Sūds parkā!
- Muļķības, - ratiņkrēsls apgriezās un brauca ārā no studijas, - taču, ja uzzināsim, kā ceļoja šis objekts, būsim uz starpgalaktisko lidojumu sliekšņa. Skatieties zvaigznēs! Sapņojiet!

Turpmākā diskusijas gaita ievirzījās tīri praktiskā gultnē, jo katram bija savs viedoklis par svarīgākajiem un primārajiem zvaigžņu ceļojumu mērķiem pa „Sūda ceļu”. Studijas ekrāns brīžiem pārslēdzās uz NASA mītni, no kurienes kosmonautikas praktiķi izteica vērtīgus komentārus par nemitīgi dzimstošajiem kosmisko konkistu projektiem.

Pēkšņi kārtējā attālinātā viesa pieslēgšanos studijai pārtrauca korespondents no Sūda vietas. Bija jau satumsis un tikai prožektori apgaismoja dzeloņstiepļu pinumus, aiz kuriem pret zvaigžņotajām debesīm slējās melna ēna.

- Uzmanību! Pie Sūda sākas kaut kādas nesaprotamas darbīas. Lūk, - viņš dramatiski pamāja tumšā masīva virzienā, - es redzu, ka tuvojas smagā tehnika... Ak! Nespēju ticēt savām acīm – ekskavatori! – balss kļuva gārdzoša, - Viņi taisās norakt Dieva Sūdu!

Studijā sākās viegla panika. Visi kaut ko kliedza, vicināja rokas, izmētāja papīrus un tādā garā. Par laimi TV kanāla darbiniekiem aši izdevās savienoties ar valdības pārstāvi, kas bija gatavs sniegt paziņojumu ar viedtālruņa palīdzību.

- Dāmas un kungi, - studijas ekrānā parādījās vāji izgaismota, graudaina, burbulim līdzīga seja, - saglabājiet mieru! Sūdam nekas nenotiks. Mēs tikai vēlamies paņemt nelielu paraugu laboratoriskiem izmeklējumiem.
- Kā ekskavatori un kravas mašīnas salāgojas ar jūsu apgalvojumu par „nelielu paraugu”, - apvaicājās moderators.
- Ē... Nu, saprotiet, - ierēdnis ieklausījās, ko viņam kāds saka priekšā, - fekāliju izmeklēšanā ir savi noteikumi. Analizējamā materiāla daudzumam jābūt noteiktās procentuālās attiecībās ar... ē... tā teikt, objekta kopējiem izmēriem.
- Un kādas tās būtu?
- Ē.... Nu, es domāju... Mēs lēšam.... Nu, speciālisti saka, ka kādi daži ekskavatora kausi.
- Labi cienītais, mēs jūs vērosim! Un ticiet man, jums būs jāatskaitās par katra izņemtā artefakta grama izlietojumu.
- Galvoju, ka viss būs godīgi un caurspīdīgi, - steigšus apsolīja burbuļgalva un, pirms vēl kāds no studijas viesiem paspēja uzdot savu neērto jautājumu, nozuda no ekrāna.

Tikusi pie jauna gremokļa, sabiedrība studijā ņēmās ar prieku to apzelēt. Nez kādēļ atkal parādījās versijas par citplanētiešiem, kas Mēness neredzamajā pusē rok zeltu, par ļaunprātīgiem pasaules paverdzinātājiem iluminātiem, par Sūda saistību ar ēģiptiešu piramīdām, mīklaino objektu Baltijas jūras dzelmē, HAARP un, protams, 51.zonu. Zinātnieki un konfesiju pārstāvji paklusām pameta studiju un saruna pārvērtās par vājprātīgu jampampiņu savstarpēju disputu, līdz tam tika pielikts punkts. Bija jau vēls un laiks parādīt dažas vērtīgas reklāmas.

Turpmākajos mēnešos Sūds pamazām iegāja normālā popkultūras apritē: zinātnieki izvirzīja teorijas, politiķi – savstarpējas pretenzijas; zaļie mēģināja pieķēdēties, taču efektīvāk izrādījās pielipināties; kristieši solīja drīzu svētlaimi ticīgajiem, musulmaņi – nenovēršamu kristiešu, jūdu un amerikāņu bojāeju; Ziemeļkoreja žvadzināja kodolieročus, pat neiedziļinoties lietas būtībā, jo pats fakts, ka kādam ir kaut kas, kā nav kārtējam iemīļotajam vadonim Kimam, bija aizvainojums brīvību un taisnību mīlošajai tautai, pie tam korejiešu aģentu mēģinājumu nolaupīt Sūdu un izvest uz vienīgo cienīgo atrašanās vietu – Phenjanu – iztraucēja krievu raķetes, kurai gan bija pavisam cits lidojuma plāns programmā, avarēšana tieši Sūdā, jo tādēļ jau tā ir krievu raķete, ka pati zināsies sev cienīgu mērķi atrast; Vīzentāla centrs pieprasīja atdot Sūdu ebreju kopienai; komunisti pasludināja Sūdu par visas planētas cilvēku kopīpašumu un mēģināja uzspridzināt, lai vērtīgā manta nenonāk cionistu un kapitālistu rokās; kāds populārs reperis sevi nodēvēja par I.M.Shit un uzlipināja uz krekla izteiksmīgu siluetu ar ekskavatoru izgrauztu robu sānos; ideju ātri uztvēra apsviedīgs datoru ražotājs, kas nekavējoties pārpludināja tirgu ar „Sūda datoriem”, ko rotāja tas pats logotips, un tas, protams, saniknoja repa zvaigzni, pie tam arī „Apple Inc.” uzskatīja, ka tādējādi tiek maldināti patērētāji, jo piktogramma esot līdz sajaukšanai līdzīga viņu logo, un tātad noteikti vairums izmantoto tehnisko risinājumu arīdzan, tas izraisīja lielu trīspusēju prāvu, kas kļuva četrpusēja, kad tai ar savu veco sāpi pieslēdzās „The Beatles” mantinieki, un šī prāva iegāja vēsturē kā „Sūda prāva”, kuras rezultātā Sūds kļuva par globālu simbolu un iemīļotu tūrisma objektu, uz kuru tika rīkotas tās saucamās „Sūda tūres”, jo cilvēki ticēja, un viņu ticību stiprināja ekstrasensi un pesteļotāji, ka baisais smārds, kas cēlās no čupas, spēj dziedināt visas kaites, nes laimi un pārticību, un nenovēršami radās tradīcija noknibināt par piemiņu un veiksmei kādu gabaliņu Sūda, kas tracināja zaļos un tamlīdzīgus arktisko ledāju kausētājus, jo Sūds ruka acīmredzami, lai gan atsevišķi ciniķi no zinātnieku aprindām apgalvoja, ka vainīga Saules dehidrējošā iedarbība, taču patiesība izrādījās vēl dramatiskāka, kad pētnieku grupa no ANO paspārnē par ASV nodokļu maksātāju naudu nesen izveidotā „ Starptautiskā Sūda institūta” atklāja, ka pasaules brīnumu neticamā ātrumā apēd baktērijas, kas savulaik radītas ģenētiskās modifikācijas ceļā, lai cīnītos ar lielveikalos un ātro uzkodu ēstuvēs tirgotās pārtikas pārpalikumiem, kas citādi dabiskā veidā vidē nesadalās; tomēr Sūda gals pienāca, kad tā pakājē apgāzās cisterna, no kuras tūristiem tirgoja izlejamo kokakolu, un kodīgais šķidrums saēda artefaktu ātrāk par nešķīsto baktēriju; vēlāk „The Coca-Cola Company” aizsāka veiksmīgu tīrīšanas līdzekļu produktu līniju „No-Shit” un ieguldīja nopelnītos līdzekļus „Sūda fondā”, bet Sūdam tas vairs nelīdzēja.

Tajā dienā, kad Sūds tika iznīcināts, kāds filozofs ierakstīja savā mikroblogā: „Ir pasaule sūds un cilvēki vien baktērijas tajā.”

2.daļa – „Sūdainā”, kuru var arī nelasīt.

Visi pēkšņi atcerējās, ka savulaik no čupas tika paņemts diezgan liels paraugs laboratoriskiem izmeklējumiem. Dabiski, radās jautājums, kur šīs relikvijas atrodamas un kādi ir analīžu rezultāti. Atklājās, ka paraugs ceļojis no laboratorijas uz laboratoriju, jo nekur nav atradies atbilstoša izmēra ekskrementa izmeklēšanai piemērots aprīkojums, bet beigās tā pēdas izzuda, kā saka, tulkojumā. Paklīda runas, ka unikālā manta pievienojusies avarējušam citplanētiešu kuģim un arvien vēl dzīvajam Elvisam kāda varena ilumināta privātajā kolekcijā nacistu bāzē zem Antarktīdas ledājiem. Lai nu kā, bet šis pavediens bija zaudēts un cilvēce ķērās pie pēdējā salmiņa – daudzajiem tūristu noskribinātajiem suvenīriņiem. Entuziasti atnesa tūkstošiem kriksīšu. Sākumā pētniekus pamatīgi samulsināja daudzos paraugos atrodamie celulozes gabaliņi ar dīvainām zīmēm (un jau atkal sākās runas par citplanētiešiem), taču ātri vien noskaidrojās, ka tās ir driskas no Ķīnas kompartijas preses orgāna „Guang Ming Žibao” un līdz ar to arī kļuva acīmredzams, ka visi suvenīri ir primitīvi ķīniešu viltojumi. Faktiski Ķīnai bija izdevies pārvērst pasauli par savu kloāku un kanalizācijas kolektoru. Apzīmējums „ķīniešu sūds” ieguva svaigu skanējumu un turpmāk uz Ķīnā ražotajām precēm „Made in China” vietā ar lepnumu tika rakstīts „Shit in China”.

Nemanot pienāca Sūda bojāejas gadadiena.

Politiķi teica kaismīgas runas par Sūdu; avīžnieki publicēja apskatus, tādus kā „Gads bez Sūda” un „Kā mēs izkausējām savu sirdsapziņu kokakolā”; intelektuāļi arī publicējās, bet viņu pieteikumi bija augstāk mērķēti: „Ko par to teiktu Dievs?”; Japānas kinoekrānus iekaroja „Godzilla smacē Hokaido”; Disnejlenda reklamēja jauno atrakciju „Sūdkalniņi”; Sūds atkal bija visur. Protams, sākās runas par Sūda piemiņas iemūžināšanu...

Kāds skandalozs blogeris, negaidot sabiedrības iekustēšanos, kopā ar domubiedriem aizgāja uz parku, atvieglojās zālienā un nofilmēto defekācijas aktu ievietoja Jūtūbā. Akcija saucās „Brīvību Sūdam!”. Simtiem miljonu unikālo skatījumu pievienojās miljoniem sekotāju. Katrs uzskatīja par pienākumu piedalīties ar savu personisko pienesumu – zālienā un Jūtūbā. Pamodās arī ANO birokrātija un zudušā Sūda vietā pēc slavena arhitekta projekta uzbūvēja monumentu. Tas saucās „Piramidālais Sūds”. Zaigojošs tetraedrs slējās augstu pret debesīm, bet zem tā mājīgi iekārtotās sausajās atejās gribētāji ļāvās izpildīt rituālu patupēšanu, sadodoties rokās un stenoši murminot „Sūda mantras”. Pie izejas katrs varēja iegādāties kaklā pakaramu smirdošu amuletiņu.

Pasaule lēnām sāka līdzināties internetam - tā pārvērtās par treknu sūdu bumbu, kas melnā tukšumā traucās pretim nezināmam liktenim.

3.daļa – „Himna Lielajam hadronu kolaiderim”.

Kādā tālā, pat Hokinga prātam neaptveramā, dimensijā singularitātes otrā pusē uz planētas ar neizrunājamu nosaukumu valdīja pamatīgs satraukums. Nez no kurienes, no zaļa gaisa (jo tur gaiss bija luminiscenti zaļš) bija uzradusies milzīga sūdubumba, itin kā kādas gigantiskas sūdvaboles aizripojis lolojums...

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!