Jānītis iet bērnudārzā

Tautas tradīcijas bērna acīm.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 04/04/2011, ORB.lv



Sveiki, es esmu Jānītis. Man ir pieci gadiņi un es eju bērnudārzā. Mums ir baigi foršais dārziņš, jo vienmēr ir kaut kas interesants, ko darīt, tāpēc, ka mēs mācāmies par visādām tautas tradīcijām, tas ir ļoti jautri.

Es jau sen zinu, ka gads vienmēr sākas ar Jaunā gada gaidīšanu. Tas parasti atnāk, kad esmu mājās un tētis atkal ir piedzēries un miegā ēd rosoli turpat pie galda, tāpēc par to vairāk nestāstīšu.

Pēc tam, kad mamma ar tēti ir beiguši svinēt Jauno gadu un es atkal eju uz dārziņu, pienāk vēl vieni Ziemsvētki un vēl viens Jaunais gads, bet mēs dārziņā tos nesvinam. Audzinātāja teica, ka tos svin bērni no krievu dārziņa, bet mājās, jo viņu mammas un tēti jau kopš iepriekšējā gada nogales ir aizņemti ar svinēšanu un viņiem nav spēka atvest bērnus uz dārziņu.

Kā nākamo mēs vienmēr ļoti gaidām Valentīna dienu. Tad mūsu dārziņa puikas zīmē sirsniņas un dāvina meitenēm, bet pēc tam mēs spēlējam dakteros. Resnais Ivariņš uzzīmēja sirsniņu Annas tantei no virtuves un teica, gribu redzēt tavus pupus, beibe. To viņš bija redzējis televizorā. Annas tantei izkrita katls no rokām un tajā dienā nebija jāēd viņas negaršīgā zupa.

Pēc Valentīna dienas pienāk meteņi un pelnu diena. Meteņos mēs veļam sniega kamolus un braukājam ar ragutiņām. Pie audzinātājas Baibas atbrauca onkulis ar buldozeru un sastūma sniegu līdz pat nojumes jumtam, lai mums ir kalniņš. Un tad viņš uzbrauca pašā augšā un buldozers apgāzās un noripoja lejā. Atnāca dārziņa direktore Vilma un teica, ka būšot kupli lini un tad paņēma grābekli un kāpa bēniņos dzenāt Meteni. Viņai līdz gāja galdnieks Juris. Kādu laiku augšā kaut kas klaudzēja, tad abi izpūruši un sagumzīti nokāpa lejā un teica, ka Metenis izdzīts. Laikam Metenis bija ļoti netīrs, jo direktore Vima tūlīt aizgāja uz dušu mazgāties.

Nākamajā dienā ir pelnu diena. Galdnieks Juris atnesa maisu ar pelniem un mēs visu dienu ar tiem mētājāmies un vakarā bijām visi vienādi – pelēki. Tie, kam pakaļ atnāca mammas, tika uz savām mājām, bet kam tēti, visi nokļuva ciemos. Tā es nonācu Pēterīša mājās. Viņa mamma uzreiz saprata, ka neesmu Pēterītis un nosauca Pēterīša tēti par stulbeni, bet viņš attaisīja alus pudeli un teica, klusē, kaza – bērns vien ir!

Kad pienāk vīriešu diena direktore Vilma jau no paša rīta sāk kliegt uz galdnieku Juri un santehniķi Vasīliju, ka nekāda dzeršana nebūs, bet viņi vienalga piedzeras. Tad viņi visus puikas nostāda rindā un saka, smirno, salagi, nah! Stroitsa, bļαģ! [1]

Voldiņam tētis ir amijnieks un tādēļ Voldiņš atbildēja, pašol nαhuj, jefreitor srαnij, moj papa palkovņik! [2]

Tad mēs spēlējam spēli „Vspiška s ļeva, vspiška s prava”. [3] Spēles laikā mums visu laiku jākrīt zemē un jāceļas kājās, un tam, kurš nokrīt pēdējais santehniķis Vasīlijs kliedz, saldat, ti trup, bļαģ! [4]

Beigās atnāca direktore Vilma paņēma mūsu komandierus aiz čupra un aizvilka uz vārtiņu pusi.

Sieviešu dienā Vasīlijs ar Juri atkal piedzeras, bet neklaigā. Direktore arī neklaigā. Pat audzinātājas neklaigā. Visi, izņemot bērnus, ir piedzērušies un laimīgi smaida. Puikas zīmē kartiņas ar lielu astotnieku un dāvina meitenēm.

Pēc tam puikas un galdnieks Juris gāja palīgā Annas tantei uz virtuvi, bet meitenes sēdēja aplī un un audzinātāja Baiba viņām stāstīja, kā Ņjujorkas strādnieces gāja kastroļu demonstrācijā, bet santehniķis Vasīlijs teica, ka pagrabā tek trubas, jāiet skatīties.

Tikmēr Juris ar Annas tanti strīdējās par sieviešu dienu, jo Juris teica, ka viss sākās no mαuku demonstrācijas Parīzē un Čikāgā vēl ilgi pirms Ņujorkas kastroļu rībināšanas. Annas tante uzbļāva, piever žunas, dzērāj, ko tu vispār saproti! Un iesita Jurim ar pavārnīcu pa galvu. Juris kādu brīdi pasēdēja uz grīdas, tad teica, a moš arī nebija nekādu mαuku.

Es pajautāju Annas tantei, kas ir mαuka. Viņa atbildēja, nu tā ir tāda tante, netīra. Tad resnais Ivariņš jautāja Annas tantei, vai apkopēja Olga arī ir mauka, jo viņa visu laiku ņemas ap netīrumiem. Galdnieks Juris sāka smieties un Annas tante neatbildēja.

Kad mamma mani veda mājās, es redzēju, kā pie liela atkritumu konteinera divas netīras tantes kāvās par tukšu pudeli. Es teicu, mammu, re, kur mαukas! Mamma dusmīgi paskatījās uz mani un teica, lai es šito vārdu vairs nekad nedzirdētu!

Pirmajā aprīlī mēs mānāmies un sakām „aprill-aprill”. Viesturiņam ir brālis, kurš jau iet skolā un tādēļ Viesturiņš zin visādus jokus. Viņš gāja pie visām audzinātājām un teica, tev uz dibena sarkans pleķis. Viņas sākumā drausmīgi satraucās, bet pēc „aprill-aprill” kaunējās un sarka. Tikai Annas tante bija mierīga un atbildēja, paskaties, vai tev pašam biksēs nav brūns pleķis. Viesturiņš novilka bikses un tiešām tur bija kakas un mēs visi smējāmies, bet Viesturiņš raudāja.

Lieldienās mēs sitam olas un šūpojamies. No rīta direktore Vilma lika visiem novilkt basas kājas un skriet pa pagalmu lasīt gružus un nest iekšā. Tad mēs to visu salikām krāsnī un dedzinājām. Mēs jautājām, kādēļ tas jādara, Vilma atbildēja, ka tas nesīšot naudu un varbūt beidzot krīze būs galā.

Andrītim bija koka olas un viņš visus vinnēja un pārēdās olas. Tad medmāsiņa Ināra viņam taisīja klizmu un Andrītis raudāja, bet santehniķis Vitālijs teica, ka šis puika dienās būšot deputāts.

Pēcpusdienā atnāca mācītājs Staņislavs un mēs spēlējām Jēzus krustā sišanu. Galdnieks Juris uztaisīja sētā lielu koka krustu un mēs pie tā piesējām Josīti, jo viņam esot tāds pats krāniņš kā Jēzum. Tad mēs ar Ivariņu un Viesturiņu bakstījām viņu ar grābekļu kātiem, bet viņš tēloja, ka mirst. Pēc tam atnāca puikas, kas tēloja apustuļus un aiznesa Josīti uz pagrabu un atstāja. Josītim vajadzēja tur kādu laiku gulēt un tad nākt laukā un teikt, es esmu augšām cēlies, bet viņu tumsā sabiedēja santehniķis Vitālijs, un Josītis skrēja ārā no pagraba kliegdams, tur ir trollis, tur ir trollis! Visi satrūkās un aizmuka slēpties zem gultām.

Vakarā tētis skatījās ziņas par deputātiem un es viņam jautāju, vai deputātiem ir koka olas. Tētis atrāvās no alus pudeles, ilgi uz mani skatījās un domīgi novilka, jā, un pieres arī.

Man vislabāk patīk uzvaras svētki, jo tad mēs spēlējam kariņu ar puikām no krievu dārziņa. Mēs pie sevis būvējam Reihstāgu, bet viņi lec pār žogu un bļauj, urā, gitļer kaput! Viņi uz mums šauj, mēs krītam. Viņi salauž Reihstāgu, iesprauž tā vietā sarkanu karogu un piekakā pagalmu, bet pēc tam ķer mūsu meitenes, rausta aiz bizēm, ceļ augšā kleitas un saka, iģi suda, sučkα, kamu skazal! [5] Beigās mēs visi dzeram kokakolu, grīļojamies, dziedam un tēlojam dzērājus.

Jāņus mēs svinam uz laukiem. Tētis ar onkuļiem cep šašliku un dzer daudz alus. Mamma ar tentēm un meitenēm taisa vainagus un dzied „Līgo-līgo!”, visi dejo, ēd un lec pāri ugunskuram, bet es sēžu ar vainagu galvā.

Tad atbrauca pažarnieki un teica, ka navajaga dedzināt tik lielas riepas. Pēc tam viņi sēdēja kopā ar visiem un dziedāja, bet kad pienāca laiks iet meklēt papardes ziedu, divi pažarnieki palīdzēja mammai to meklēt, jo tētis bija aizmidzis un pats nevarēja palīdzēt.

No rīta tantes un meitenes gāja uz ezeru pa pliko peldēties, bet mēs ar puikām skrējām lūrēt. Tantēm tāpat kā meitenēm nav krāniņu. Dažas tantes nebija pavisam plikas, viņām bija melnas vilnas peldbiksītes.

Vasarā puikas no krievu dārziņa svin desantnieku dienu, kad visi staigā matrožu kreklos, dzer kokakolu, tēlo dzērājus un saka, bļαģ! Viņiem nav sava baseina, tādēļ viņi nāk piečurāt mūsējo.

Saules kaujas piemiņas dienā mums atkal ir kariņš. Mēs sadalāmies grupiņās. Tur ir vācieši, līvi, latgaļi, zemgaļi un leiši, bet Pleskavas algotņus tēlo puikas no krievu dārziņa.

Vispirms vācieši kopā ar līviem, latgaļiem un pleskaviešiem iebrūk rotaļu istabā, savanda visas mantiņas un rausta meitenes aiz bizēm, bet tad iet ārā un tēlo, ka guļ. Miegā viņiem uzbrūk leiši ar zemgaļiem un sāk pērt ar žagariem. Igauņi un latgaļi lec kājās un palīdz pērt vāciešus un pleskaviešus.

Tad krievu puikas metās bēgt pār žogu un zemgaļi viņus apmētāja ar akmeņiem un kliedza, vācieties atpakaļ uz savu Pleskavu!

Miķeļos dārziņā indēja tarakānus, tādēļ bērni palika mājās.

Helovīna dienā galdnieks Juris no milzīga ķirbja izgreba tukšu galvu ar acīm un muti un teica, tas ir mūsu prezidents. Tad viņš iesprauda ķirbjagalvā sveci un aizdedzināja. Re, nu – prezidents ar uguntiņu, viņš teica – nepavisam vairs neizskatās pēc mūsējā.

Tad mēs pārģērbāmies par miroņiem un gājām uz krievu dārziņu prasīt konfektes. Tur neviena nebija, jo visi bija aizgājuši uz mūsu dārziņu spokoties. Tikai pavāriene Vaļa ar lielu somu nāca ārā pa vārtiņiem. Laikam viņa tāpat kā mūsu Annas tante pa dienu netiek ar visu galā un ņem darbu līdzi uz mājām.

Atpakaļceļā mēs satikām krievu dārziņa bērnus. Viņiem bija mūsu ugunsķirbis un viņi to sauca - galava plamenovo fašista. [6]

Uz Mārtiņiem galdnieks Juris atnesa īstu gaili, lai parādītu, kā tas jākauj un jābaro zirgi ar gaiļa asinīm. Audzinātāja Baiba teica, ka tas ir par traku maziem bērniem tādas šausmas redzēt, bet Juris atbildēja, ka pa televizoru vēl lielākas šausmas rāda un tā ir sena senču tradīcija, ar ko izauguši mūsu vectēvi un vecvectēvi. Baiba aizskrēja sūdzēties direktorei. Viņa atnāca un teica, a ko, tradīcija paliek tradīcija.

Juris paņēma garu nazi un sagrāba gaili aiz kakla, bet gailis sāka skaļi kliegt. Juris gribēja pārgriezt gailim rīkli, bet tas ieknāba rokā un aizmuka pār žogu. Gailis bija ļoti dusmīgs un uzbruka lielam sunim, kas mierīgi ganījās žoga otrā pusē. Suns sabijās un arī skrēja prom, tieši pāri ceļam. Uz ceļa brauca mašīna, bet ieskrēja kokā, lai sunītis paliktu dzīvs.

Gaiļa vairs nebija, tāpēc Annas tante no virtuves atnesa beigtu vistu un nosmērēja ar tomātu mērci un mētāja to apkārt it kā šļāktos asinis no vistas kakla. Mēs laizījām mērci un tēlojām zirdziņus, kas ēd asinis, lai neslimotu. Beigās mēs visi bijām nosmērējušies sarkani un tēlojām miroņus, bet Juris staigāja ap mums, vicināja nazi un tēloja Džeku Uzšķērdēju.

Pie kokā iebraukušās mašīnas atbrauca policisti un ātrā palīdzība. Viens policists tūlīt skrēja pie mums un gandrīz nošāva Juri ar īstu pistoli, bet tad saprata, ka mēs tikai spēlējamies un teica, pizģec idioti. Otrs policists neskrēja, jo viņam, bija milzīgs vēders, ar tādu paskriet neviens nevar. Viņš tikai visu laiku kliedza, bļα, es saucu papildspēkus, es saucu papildspēkus.

Lāčplēša dienā mēs gribējām spēlēt Rīgas aizstāvēšanu, bet krievu dārziņa direktore teica, ka viņas bērni vēl kopš Saules kaujas nav visus punus sadakterējuši un nepiedalīsies, tāpēc mēs uz DVD skatījāmies „Rīgas Sargus” un ātri aizmigām.

Uz Ziemsvētkiem atnāca mācītājs Staņislavs un teica, ka jāspēlē Jēzus dzimšanas aina, bet direktore Vilma atbildēja, ka būs zirņi, budelēšana un bluķa vilkšana. Staņislavs ļoti uztraucās, viņam pat sāka raustīties valoda un viņš nosauca direktori par pagānu, kas saindē bērnu nevainīgās dvēseles. No virtuves iznāca Annas tante ar pavārnīcu rokās un teica, es jau uzliku zirņus, vēl jautājumi ir? Staņislavs vienreiz agrāk bija dabūjis ar pavārnīcu pa pieri, tādēļ neko vairs neiebilda un mudīgi tecēja uz vārtiņu pusi.

Tad mēs saēdāmies zirņus, uzvilkām savus Helovīna tērpus un gājām uz krievu dārziņu budelēt. Direktore Vilma un audzinātāja Baiba bija saģērbušās kā raganas un vilka līdzi lielu bluķi.

Krievu bērni mūs sagaidīja ārā un skatījās, kā mēs budelējam, bet galdniekam Jurim nekādi neizdevās aizdedzināt bluķi. Turpat pie garāžas krievu dārziņa šoferis lēja benzīnu no sava bulkuvāģa Vovočkas tēta lielajam džipam, tāpēc Juris paprasīja mazliet benzīna bluķa aizdedzināšanai, bet Vovočkas mamma visu laiku uztraucās, čemu oņi ģeķei učat, pridurki[7] un direktore Vilma viņu rāja, lai mācās tās zemes tradīcijas, kur dzīvo.

Juris aplēja bluķi ar benzīnu un piešķīla uguni. Bluķis uzliesmoja un vēlās uz Vovočkas tēta džipa pusi. Tad visi pieaugušie sāka kliegt, ka jāmūk un mēs skrējām prom, bet bluķis apgāza benzīna kannu un abas mašīnas aizdegās ar lielu uguni kā seriālā „Kobra”.

Galdnieks Juris stāvēja, skatījās un teica, nu gan būs sūdi. Audzinātāja Baiba filmēja ar mobilo, lai sūtītu uz televīziju un dabūtu balvu, bet direktore Vilma teica, ka bluķis labi deg, būs saulaina vasara. Vovočkas tētis drausmīgi ārdijās un kliedza, čo vi staiķe, ņesite vodu [8], bet mamma raudāja, eto vaši traģiciji, da? Čužuju mašinu sžegaķ?[9]

Es zinu, kas ir sūdi – tas pats, kas kakas, tikai sliktāk. Tik slikti, ka nedrīkst mammai teikt.

Krievu dārziņa direktore aizgāja saukt pažarniekus, bet mēs gājām projām un neredzējām, kā dzēsa degošās mašīnas.

Es mājās tētim jautāju, kā no divām degošām mašīnām un bluķa var sanākt kakas. Viņš atkal uz mani ilgi skatījās un teica, dēls, vienu dienu es ar tevi lepošos. Tad viņam pazvanīja Kārļonkuls un viņi ilgi runāja par hokeju, bet mani mamma sauca ēst un mazgāties un vēl lika mācīties pantiņu, ko nākamajā dienā pie eglītes skaitīt, kad atbrauks omīte un tēlos Salatēti, bet man būs jātēlo, ka es ticu, ka viņa ir Salatētis un jāskaita pantiņš, lai dabūtu dāvanu.

Un pēc tam atkal būs Jaungads un es varēšu ilgi palikt augšā.


***

Ja nu kādam ir problēmas ar teksta krievisko daļu, te būs aptuveni tulkojumi:

[1] - mierā, zaļknābji! Ierindā stāties!
[2] - ej dirst, sūda jefreitor, mans tēvs ir pulkvedis!
[3] - sprādziens pa kreisi, sprādziens pa labi.
[4] - kareivi, tu esi līķis!
[5] - nāc šurp, kuce, kam es teicu!
[6] – dedzīga (burt. - liesmojoša) fašista galva.
[7] - ko tie pamuļķi bērniem māca!?
[8] - ko stāviet, nesiet ūdeni!
[9] - tās ir jūsu tradīcijas, jā? Svešu mašīnu sadedzināt?

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!