Vollebek, te ir darbs!*

Izmisuma vēstule EDSO Augstajam Komisāram.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 16/02/2011, ORB.lv



Augstais EDSO Komisār, godātais Vollebeka kungs!

Rakstu Jums izmisuma un bezcerības brīdī, jo nomāc mani esošā lietu kārtība, ko nespēju vairs klusējot paciest, bet neredzu tai risinājuma Latvijas iekšienē, tādēļ vēršos pie jums un visām pārējām brālīgajām Eiropas tautām un īpaši to labākās daļas – ierēdniecības.

Runa ir par kādas līdz šim nepamatoti ignorētas minoritātes drausmīgo stāvokli Latvijā.

Sākšu, tā teikt, no attāluma, lai ar piemēru un analoģiju spēku aiznestu līdz Jums, mans draugs, apstākļu smalkākās nianses, un ļautu argumentiem zaigot veikli izceltu faktu gaismā.

Piemēram, ja mēs ņemam melnādainu geju-musulmani, kura vectēvs cietis holokaustā, tad redzam, ka tolerances, multikulturālisma un vispārējas cilvēkmīlestības vārdā viņš pelnīti bauda visāda veida priekšrocības attiecībā pret apkārtējo brutālo sabiedrību.

Pie tam nevienam taču nenāk prātā kontrolēt, kas notiek homoseksuālistu guļamistabās, lai jūsmotu par viņu lielisko atšķirību no banāli parastajiem un visādi citādi garlaicīgajiem heteroseksuāļiem. Vienkārši mēs pieņemam šos progresīvos un brīvos cilvēkus kā dažādības un skaistuma varavīkšņoto karogu un mīlam viņus vairāk par mums pašiem.

Varbūt kāds ir noteicis ādas pigmentācijas normas tumšādainiem studentiem? Vai vismaz licis kārtot repa rīmēšanas eksāmenus?

Arī dvieļos un matrača pārvalkos ievīkšķītas personas tiesības dziļi ienīst visus, kas piecas reizes dienā nebungo ar pieri pa grīdu netiek apšaubītas.

Un pilnīgi neiedomājama šķiet doma pārbaudīt dzimumlocekļa priekšādiņas stāvokli visu cienītiem cilvēkiem, kuri pieprasa no nevērtīgajām sabiedrības masām naudu un mantu kā kompensāciju par sev līdzīgo ciešanām tuvākā un tālākā pagātnē.

Nacionālo minoritāšu jautājumā mēs Latvijā esam gājuši pat soli tālāk, jo cilvēkam nav jābūt kaut kam un nav jāprot kaut kas, lai pieteiktos minoritātes pārstāvja statusam. Pilnīgi pietiek deklarēt savu nespēju sarunāties ar Latvijas šovinistiskajiem aborigēniem viņu grūti saprotamajā valodā un saskarsmē ar šiem nožēlojamiem ļautiņiem vienkārši kaut ko ietiepīgi īdēt zem deguna. Ar to pietiek, lai par indivīdu kā vērtīgu eksemplāru rūpētos un gādātu gan Jūs, mans kungs, gan arī daudzi ietekmīgi un naudīgi kungi ārpus Eiropas Savienības, un vēršoties ar visu iespējamo vecākā brāļa bardzību pieprasītu tūlītēju atsaukšanos īdošā indivīda vēlmēm un vajadzībām, pielāgoties viņa multikulturāli unikālajai identitātei, kā arī veikt citus neatliekamus integrācijas pasākumus.

Un tas ir labi un pareizi, jo Eiropas nākotnes sabiedrības pamats ir vispārēja cieņa un apbrīns tām īpašajām cilvēku grupām un grupiņām, kas kaut kādā veidā atšķiras no Eiropas trulo pamatiedzīvotāju masas, kuras vienīgā pastāvēšanas jēga un attaisnojums ir gādāt par kultūras dažādības nesēju sociālajām garantijām, drošību un labklājību.

Bet mums Latvijā ir kāda pilnīgi neaizsargāta sabiedrības daļa, proti vēlētās valsts amatpersonas un augstākā ierēdniecība, kurai piederu arī es, Jūsu padevīgais kalps.

Pirmkārt mūsu privilēģijas mūždien tiek apšaubītas. Un tās nav vis kādas tur sarunas virtuvē ar tēju un siermaizēm ģimenes lokā. Neiecietības izpausmes sen ir izaugušas no sadzīves šovinisma biksēm un pārņēmušas visus masu mēdijus kā melna sērga.

Nepaiet ne diena, lai kāds nepieprasītu smazināt mūsu algas, likvidēt tiesības izmantot dienesta stāvokļa radītās priekšrocības, neļaut iecelt ienesīgos amatos mūsu draugus, radus un seksa partnerus. Un tas ne tuvu nav izsmeļošs saraksts.

Otrkārt, kas ir pilnīgi neiedomājami, viņi vēlas mūs kontrolēt. Daudzi godājami deputāti ir bijuši pakļauti preses un televīzijas šovinistu nekaunīgajiem jautājumiem. Tādiem kā „Vai jūs zināt par kādu likumprojektu šodien nobalsojāt?”, „Kad pēdējo reizi tikāties ar vēlētājiem?”, „Kādēļ plenārsēdes laikā gulējāt?” un tamlīdzīgi. Viņi nāk uz ministrijām un pakļautajām iestādēm, lai izprašņātu par mūsu darbu un darba rezultātiem. Viņi pat nesaudzē tik intīmu sfēru kā dāvanu un pateicību distribūcija, dēvējot to dažādos zākājošos vārdos, tādos kā „korupcija”, „zagšana”, „izšķērdēšana”, kas liecina par pilnīgu, totālu tolerances trūkumu.

Un ar katru dienu kļūst arvien ļaunāk. Ja tādu rīcību un leksiku atļaujas profesionāli žurnālisti, tad lai aprakstītu tā saucamās „tautas” attieksmes līmeni, man trūkst vārdu. Faktiski neiecietības apmēri tuvojas antisemītisma līmenim Vācijā otrā pasaules kara priekšvakarā. Un tas ir trauksmes zvans.

Tādēļ es vēršos pie Jums, Augstais Komisār, lai lūgtu Jūs staidzami iejaukties un, izmantojot visu Jums piešķirto varu un, ja nepieciešams, arī pārkāpjot pilnvaras un humānisma normas, asi un nežēlīgi vērsties pret nepieļaujamajiem uzbrukumiem Latvijas ierēdniecībai, kura neapšaubāmi jau sen pelnījusi goda vietu UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Vienmēr Jūsu vispadevīgākāis kalps,
Anonīmais Ierēdnis.
(nevaru atklāt vārdu, jo bīstos vājāšanas)




* Nopludinājies no diplomātiskās sarakstes, kā gan citādi.

Lasi jaunumus, komentē, uzdodi kašķīgus jautājumus, ierosini un lamā!
TR Notārs šad un tad pačivina, ja twitter.com strādā:



Lasāmviela.
Lekcijas par biznesu.
Antitraktāts "Valsts".
Blogi un pastāsti ar kontekstu.
Apsēstā prāta laboratorija.
Neaizmirsti apmeklēt okulistu!